Kā pierādīt tiesības uz dzīvokli?

„Nopirku vienistabas dzīvokli, bet man atsakās to reģistrēt zemesgrāmatā. Izrādās, ka dzīvokļa bijušais īpašnieks īrē citu dzīvojamo platību, kur palicis parādā lielu summu par komunālajiem pakalpojumiem. Lieta bija skatīta tiesā, tiesa bija dzīvoklim, ko es nopirku, uzlikusi arestu, bet tiesu izpildītājs laikus nebija to paziņojis zemesgrāmatu nodaļai. Ko man darīt? Esmu jau iztērējusi naudu par nopirktā dzīvokļa remontu, pārcelšanos utt.,” raksta mūsu lasītāja Blūmenkranca.

Jums jāvēršas pie zemesgrāmatu nodaļas tiesneša ar lūgumu pārreģistrēt īpašumtiesības uz jūsu nopirkto dzīvokli. Pievienojiet pirkšanas – pārdošanas līguma kopiju.

Lasīt tālāk...

Kā pārslēgt līgumu?

«Mājoju dzīvoklī, par kuru īres līgums bija noslēgts ar manu māti. Nesen māte nomira. Vērsos namu pārvaldē ar lūgumu pārslēgt līgumu ar mani, bet pārvaldnieka piedāvātais jaunais līguma variants krasi atšķiras no vecā. Man sacīja, ka laiki mainās, mainās arī dokumenti. Tomēr es baidos slēgt līgumu, kurā ne viss mani apmierina. Ko darīt?»

Jūsu gadījums precīzi formulēts likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 14. pantā. Šā panta 4. daļā teikts, ka īrnieka nāves vai rīcībnespējas gadījumā, kā arī dzīvesvietas maiņas gadījumā pilngadīgs ģimenes loceklis, ja tam piekrīt pārējie pilngadīgie ģimenes locekļi, ir tiesīgs prasīt dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu ar viņu iepriekšējā īrnieka vietā, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus. Tātad jaunajam līgumam jābūt tieši tādam pašam kā vecajam, iepriekšējā īrnieka parakstītajam.

Lasīt tālāk...

„Mirušās dvēseles” mūsu dzīvokļos

2003. gadā Latvijā spēkā stājās jauna dzīvesvietas reģistrācijas sistēma. Veco labo pierakstu aizstāja neizprotama deklarācija, un sākās jukas. Rīdzinieki strikti atteicās saprast, kāpēc reģistrēties vienā vai otrā dzīvoklī kļuvis tik vienkārši! Nu jau sešus gadus, deklarējot dzīvesvietu, cilvēks var norādīt jebkuru adresi. Ne viņam vajadzīga dzīvokļa īpašnieka piekrišana, ne jāaizpilda sarežģīti dokumenti, pietiek ar pasi un vienu vizīti izpilddirekcijā.

Ir zināms, ka vienkāršoto procedūru tūlīt savā labā sāka izmantot visu veidu blēži. Piemēram, daudzi gudreļi centās reģistrēties Vecrīgā, lai iegūtu tiesības bez maksas tur novietot savas mašīnas, vecāki centās „pierakstīties” tuvāk prestižai skolai vai bērnudārzam, kur bija iecerējuši skolot un audzināt savas atvases.

Ar vārdu sakot, kārtīgiem ļautiņiem radās ne mazums problēmu. Bet arī bez problēmām ne katram sešos gados izdevies noskaidrot, kā darbojas dzīvesvietas deklarēšanas sistēma un kāpēc tāda ir vajadzīga.

Lasīt tālāk...

Kāpēc namu pārvaldnieks neatbildēja?

«Strīdīgos jautājumos vēršos namu pārvaldē rakstiski. Uzrakstīju iesniegumu krievu valodā, jo pārvaldnieks pēc tautības ir krievs. Tā sacīt, gribēju kā labāk, bet iznāca gluži pretēji. Uz manu iesniegumu neviens nereaģēja. Namu pārvaldē man mutiski paskaidroja, ka esmu pārkāpis Valsts valodas likumu. Vai tas ir likumīgi?»

Jā, tas ir likumīgi. Valsts valodas likuma 10. panta 2. daļā teikts, ka valsts un pašvaldību iestādes no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā.

Lasīt tālāk...

Astainās pāriet uzbrukumā

Cik daudz Rīgā ir žurku, to nezina neviens – ne Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori, ne Veselības inspekcijas darbinieki, pat ne paši zinošākie cilvēki – sētnieki. Tiesa, pēdējie var apstiprināt, ka žurku pilsētā ir daudz, pēdējā laikā pat vairāk nekā agrāk. Ekonomiskā krīze un dzīves līmeņa krišanās ir iemesls tam, ka māju īpašnieki atsakās no deratizācijas procedūras. „Ja tā turpināsies, mēs drīz varēsim redzēt žurkas ielās,” saka inspektore dezinfektore Dagnija Holandere.

Uzņēmumu daudz, bet pieprasījums mazinājies

Žurkas vienmēr ir gājušas līdzi cilvēkiem. Mums līdzās žurkām ir silti un netrūkst barības: viņas mājo mūsu namu pagrabos, ēd mūsu atkritumus, bet brīvajā laikā grauž durvis un sienas. Katram gadījumam vajadzētu zināt, ka pieaugusi žurka var sasniegt viena kilograma svaru un 15 līdz 35 centimetru garumu plus aste. Sastopot tādu pagrabā vai kāpņu telpā, izbīlis būs pamatīgs. Tāpēc jau kopš padomju laikiem Rīgā tiek darīts viss iespējamais, lai pasargātu cilvēkus no nepatīkamas tikšanās ar astainajiem grauzējiem.

Lasīt tālāk...

Mašīnas uzbrūk pagalmiem

Krīzes laikā Rīga pārvērtusies – taupība ir jūtami mainījusi pilsētnieku ieradumus. Autobraucēji aizvien biežāk atsakās no maksas stāvvietu pakalpojumiem un naktī mašīnas atstāj tieši zem māju logiem, bet viens otrs pat nekautrējas iebraukt zālienā vai puķu dobē, samaļot to dubļu putrā. Gājēji ir neapmierināti, sētnieki – nikni, labi jūtas tikai paši braucēji, kas ietaupa 30–35 latus mēnesī, ko nāktos maksāt par stāvvietu.

„Gribu dzelteno līniju!”

Baltāsbaznīcas ielas iedzīvotājas Mirdzas Āboltiņas vēstule ir galēji skaidra un lakoniska.

„Kaimiņš pastāvīgi liek automobili zem maniem logiem, daļēji iebraucot zālienā,” raksta M. Āboltiņa, kas dzīvo trīsstāvu mājas pirmajā stāvā. „Viņš atstāj iedarbinātu motoru, un reizēm no trokšņa dzīvoklī šķind stikli. Ja nepagūstu aizvērt logu, dzīvoklī ieplūst izplūdes gāzes, un tad gribot negribot nākas tās elpot, līdz telpu izdodas izvēdināt. Mīļie laikraksta „Darām kopā!” žurnālisti, vēlos vaicāt, ko man darīt? Vai ir kādi normatīvi, kas nosaka, kā novietojams transports dzīvojamo māju pagalmos? Kādā attālumā no mājas sienas drīkst likt mašīnu – 3, 5 vai 10 metru? Ja noteikumu nav, sakiet, ko man vajadzētu darīt, lai uz apmales pie mana loga parādītos dzeltenā līnija, kas reizi par visām reizēm aizliegtu tur novietot automobiļus?”

Lasīt tālāk...