Lielais zemes jautājums

Nesen Latvijā tika veikti interesanti aprēķini, lai noskaidrotu, cik daudz daudzdzīvokļu māju cieš no zemes piespiedu nomas. Izrādījās, ka vismaz 2000. Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tas nozīmē aptuveni 100 000 dzīvokļu tikai Rīgā vien. Ja pieņemam, ka katrā dzīvoklī mājo trīs cilvēki, sanāk vesela cietušo armija.

Jaunie zem dzīvojamām mājām esošās zemes nomas noteikumi stājās spēkā gandrīz pirms gada, bet cilvēki joprojām nespēj izprast katastrofas cēloņus. Mums nākas uzklausīt neskaitāmas sūdzības par zemes īpašniekiem, kuri ik mēnesi izraksta iedzīvotājiem milzīgus rēķinus par zemes nomu. „Maksājam 10 latu mēnesī,” stāsta vieni. „Bet mēs – 50 latu,” tā otri. Gan viens, gan otrs gadījums ir visai tāls no tā, ko pieņemts uzskatīt par normu.

Atgādināsim, kas noticis. Zem mūsu mājām esošās zemes īpašniekiem daudzus gadus nebija tiesību nomas maksu celt vairāk nekā par 25% gadā. Taču pērnajā rudenī Satversmes tiesa šos „griestus” atzina par netaisnīgiem. Tagad nomas maksa ir atkarīga tikai no tā zemes gabala, uz kura atrodas mūsu daudzdzīvokļu nams, kadastrālās vērtības. Nebūtu jau tik traki, ja nebūtu izgudrota jauna kadastrālās vērtības aprēķināšanas metode. Zemes gabalu oficiālā vērtība pieauga gluži neticamos apmēros. Nu tā lielā mērā kļuvusi atkarīga no tirgus situācijas, turklāt par atskaites punktu tautas priekšstāvji ir ņēmuši treknos gadus, kad zeme tiešām varēja maksāt miljonus.

„Mūsu divpadsmit dzīvokļu māja atrodas uz zemes gabala, kura vērtība ir 144 tūkstoši latu,” šausminās rīdziniece Anna. „Lētāk iznāktu māju izjaukt un pa ķieģelītim vien pārnest uz citu vietu, nevis katru gadu maksāt saimniekam pa 880 latiem no dzīvokļa!”

Bet zemes īpašniekam tagad ir tiesības uzspiest mājas iemītniekiem savu gribu. Likumā teikts: zemes nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes nomas maksa nosakāma 6% gadā no zemes kadastrālās vērtības. Neaizmirsīsim arī, ka papildus vēl jāsamaksā iznomātājam 1,5% no zemes kadastrālās vērtības nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijai.

Te tad arī kā īlens no maisa izlien zemes paaugstinātās kadastrālās vērtības problēma. Kadastrālās vērtības tagad ir milzīgas un neloģiskas. Kam tas ir izdevīgi? Protams, zemes īpašniekiem. Bet vispirmām kārtām jau valstij, kas cer iekasēt pieklājīgu nekustamā īpašuma nodokli. Kamēr kadastrālā vērtība būs nozīmīgs budžeta papildināšanas avots, varas institūcijas labprātīgi to nesamazinās.

Taču nu jau milzīgo rēķinu nomāktie ļaudis sāk prātot citādi: ja reiz zemes īpašniekiem izdevās aizstāvēt savas tiesības Satversmes tiesā, kāpēc tur nevarētu vērsties uz privātas zemes esošo māju īpašnieki?

Atminēsimies arī, ka Latvijas pirmās neatkarības laikā nodokļi nebija jāmaksā par purviem, ceļiem, grāvjiem un pagalmiem, tāpat arī par zemi zem mājām un ūdenstilpēm, jo tāda zeme īpašniekiem vai nomniekiem nevarēja būt ienākuma avots. Lūk, taisnība, pēc kuras jātiecas.

Jautājumi rodas arī par mājām piesaistīto zemes gabalu lielumu. Tie, kam vara, uzstāj, ka mājai no īpašnieka jānomā viss zemes gabals tā vēsturiskajās robežās, jo, ja iedzīvotāji nomās tikai mājai reāli piegulošo zemi, īpašnieks nevarēs izmantot pāri palikušo. Bet, pirmkārt, pārpalikumi reizēm ir tik lieli, ka uz tiem var uzbūvēt vēl vienu vai divas mājas. Otrkārt, denacionalizācijas gaitā tādu zemju īpašnieki varēja izvēlēties – ņemt atpakaļ vēsturiski piederējušo zemi, izvēlēties kompensācijai piedāvāto zemes gabalu vai saņemt kompensāciju privatizācijas sertifikātos. Tātad zemes īpašnieki labi zināja, ko dara, pretendējot uz zemi zem daudzdzīvokļu namiem. Tāpēc arī viņiem tagad vajadzētu uzņemties kaut daļu atbildības par pašu lēmumiem un neuztiept māju iedzīvotājiem nederīgus zemes pārpalikumus.

Patlaban vairākas sabiedriskās organizācijas, tostarp Latvijas Dzīvokļu īpašnieku savienības koordinācijas padome, Māju īrnieku tiesību biedrība „Ausma” un citas, vāc cietušo iedzīvotāju parakstus zem aicinājuma Saeimai un Satversmes tiesai. Pievienošanās tām būtu labs pirmais solis cīņā par savām tiesībām.