Mājas naudu – reālai labiekārtošanai!

Pirms četrdesmit gadiem Salaspilī, Skolas ielā 11/2, uzbūvēja 90 dzīvokļu māju. Kamēr tā bija jauna, iedzīvotāji bēdu nezināja. Bet pirms pieciem gadiem kļuva skaidrs: mājai nebūs saules mūžs, laiks tai nopietni pievērsties.

Uz redakciju bieži nāk līdzīgu māju iemītnieki un sūdzas, ka apsaimniekotājs neko nedara. Viņi gribētu iniciatīvu ņemt savās rokās, tikai viena nelaime:

– Mēs nezinām, ar ko sākt!

Un vēl:

– Mums mājā nav līdera.

Inga Timma arī nebija līdere, kļūt aktīvai viņu pamudināja mājas problēmas. Ingai bija vajadzīgi četri gadi, lai pamazām brūkošais piecstāvu nams Skolas ielā 11/2 kļūtu par vienu no labākajiem plašā apkārtnē. Palūdzām mājas vecāko sīkāk pastāstīt, kā notika pārvērtības.

Pasīvi kā visi

– Pirms daudziem gadiem Salaspils dome lika iedzīvotājiem izputējušās pašvaldības namu pārvaldes vietā izvēlēties privāto apsaimniekotāju. Dzīvokļu īpašniekiem šajā jautājumā nebija nekādas saprašanas, viņi bija pasīvi, tāpēc apsaimniekotāja izvēli atstāja pašplūsmā. Straume mūs aiznesa pie uzņēmuma, kuram tobrīd Salaspilī bija visvairāk klientu, – stāsta Inga.

Kā viņa pati sāka iedziļināties pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jautājumos? Ļoti vienkārši. Izraudzītā namu pārvalde laiku pa laikam paaugstināja apsaimniekošanas maksu. Iedzīvotāji vienu reizi saņēma lielākus rēķinus, otru reizi, līdz beidzot sāka interesēties, par ko īsti viņi maksā. Sākotnēji taču cilvēkiem bija apsolīts, ka privātais apsaimniekotājs vairāk rūpēsies par mājām, bet, maksai palielinoties, nekādus uzlabojumus cilvēki nemanīja.

– Gāju uz namu pārvaldi un interesējos, kā tiek tērēta mūsu nauda. Vaicāju, kādus pakalpojumus mēs varam saņemt un kāpēc vispār nepieciešams paaugstināt apsaimniekošanas maksu, – atceras Inga. – Apsaimniekošanas kvalitāte bija neapmierinoša. Santehniķa un elektriķa ierašanos iedzīvotāji gaidīja nedēļām. Es negribēju maksāt par to, ko nesaņemu.

Ja maksāt, tad ar jēgu

Kādā jaukā dienā pārvaldnieks, nesagaidot dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumu, nosūtīja iedzīvotājiem brīdinājumu par apsaimniekošanas maksas kārtējo celšanu, nu jau līdz 28 santīmiem par kvadrātmetru.

– Tā ir liela nauda! – teic Inga. – Es atkal sāku interesēties: „Varbūt jūs esat ieplānojuši remontu? Esat veikuši tehnisko apsekošanu? Vai varbūt nauda tiks ieskaitīta uzkrājumu fondā?” Tā kā atbildi nesaņēmu, kļuva skaidrs, ka namu pārvalde ieplānojusi apsaimniekošanas maksas mehānisku celšanu.

Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka iedzīvotāji bija noslēguši visai neizdevīgu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgumu. Neprazdami orientēties niansēs, dzīvokļu īpašnieki bija pilnvarojuši pārvaldnieku paaugstināt maksu bez sarunām un kopsapulcēm. Viņam bija tiesības pat kārtējos remonta darbus veikt, nesniedzot klientiem pārskatu par izdevumiem.

– Paši vien bijām vainīgi, ka parakstījām tādu līgumu, – saka Inga. – Situāciju labot bija iespējams tikai vienā veidā – izvēloties citu pārvaldnieku.

Inga uzņēmās aģitatora pienākumus, sasauca kopsapulci un paskaidroja kaimiņiem: „No mums prasīs lielu naudu, bet apsaimniekošanā nekas nemainīsies. Vai tas ir taisnīgi, ka mūsu māja gadā remontam var iekrāt tikai 300–400 latu, bet visa pārējā nauda tiek tērēta namu pārvaldes darbinieku algām?”

Visu cieņu kaimiņiem! Lai gan māja ir liela – 90 dzīvokļu, vairākums iedzīvotāju atbalstīja Ingas priekšlikumu, bet viņu pašu ievēlēja par mājas vecāko. Inga aprunājās ar kaimiņmāju pilnvarotajām personām un pēc viņu ieteikuma vērsās namu pārvaldē Rīgas namu apsaimniekotājs (nejaukt ar pašvaldības uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks).

– Uzņēmuma Rīgas namu apsaimniekotājs aprūpē esošo daudzdzīvokļu māju iemītnieki apliecināja, ka viņu mājās tiek veikti daudzi darbi, bet rēķini nav lieli. Jaunais pārvaldnieks piedāvāja mūsu mājai par apsaimniekošanu maksāt 23 santīmus par kvadrātmetru, – stāsta Inga. – Maksā bija ietverti minimāli uzkrājumi – 1,5 santīmi par kvadrātmetru.

Cik uzkrāja, tik iztērēja

Jau pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka 1,5 santīmi par dzīvojamās platības kvadrātmetru remonta uzkrājumiem ir par maz.

– Sākumā mēs nolēmām uzkrājumiem novirzāmo naudu palielināt līdz pieciem santīmiem par kvadrātmetru ziemā un desmit santīmiem vasarā, – atminas mājas vecākā. – Tādējādi mūsu piecstāvu māja ar 4000 kvadrātmetru lielu dzīvojamo platību gadā varēja uzkrāt līdz 3200 latiem. Tādu summu varēja nodrošināt rēķinu simtprocentīga samaksa.

Tā pirms četriem gadiem mājas kontā beidzot sāka krāties līdzekļi. Bet Inga stāsta, ka vēl bija grūts ceļš ejams no pirmo uzkrājumu radīšanas līdz pirmajiem darbiem:

– Cilvēki nevienam neuzticējās, viņi bija pārliecināti, ka nauda noteikti tiks nozagta. Bet, tiklīdz kļuva redzami pirmie rezultāti, cilvēki saprata, ka sistēma darbojas, ka mūsu nauda pārvēršas reālos mājas labiekārtošanas darbos.

Rīgas namu apsaimniekotājs ieteica klientiem padomāt par pilnīgu renovāciju, taču māja Skolas ielā 11/2 tam nebija gatava, jo lielākā daļa iemītnieku tur ir pensionāri, un gados vecākiem cilvēkiem ir grūti piekrist daudzu gadu kredītam. Tāpēc māja izvēlējās citu taktiku: cik daudz naudas iedzīvotāji var sakrāt, tik daudz arī tērē.

– Kopš 2008. gada, kad pārgājām Rīgas namu apsaimniekotāja paspārnē, mēs nevienam parādā neesam palikuši, – uzsver Inga.

Pagrabu padarīja... ērtu

Viens no galvenajiem mūsu lasītāju jautājumiem: ar ko sākt mājas labiekārtošanu? Te katrai daudzdzīvokļu mājai sava recepte, bet lielākajai daļai sērijveida māju ir viena kopīga nelaime – bēdīgs elektroinstalācijas stāvoklis koplietošanas telpās.

– Tāpēc arī sākām ar elektropiegādes sistēmu, – stāsta Inga. – Pagrabos valdīja tumsa, neviena spuldze nedega. Kāpņu telpās gaisma labākajā gadījumā bija divos stāvos no pieciem, jo padomju laikā ražotās spuldžu patronas jau sen bija beigtas.

Tika pieņemts lēmums kāpņu telpās ierīkot apgaismes ierīces ar kustības sensoru. Kopsapulce atzina, ka nav nekādas vajadzības, lai elektriskās spuldzes degtu augu diennakti, sagriežot neprātīgus rēķinus. Investīcijas gaismekļos ar fotoelementiem atmaksājās ātri.

– Gaismekļiem ar kustības sensoru sešās kāpņu telpās mēs iztērējām aptuveni 1500 latu, rēķinot kopā visus materiālus un darbu, – stāta Inga. – Tas ļāva krasi samazināt izdevumus par koplietošanas elektroenerģiju. Vasarā katrs dzīvoklis par šo pakalpojumu maksā tikai 20–30 santīmus mēnesī, ziemā nedaudz vairāk.

Pagrabos padomāts ne tikai par apgaismojumu. Mājas vecākā palūdza strādniekus tur ierīkot speciālas kontaktligzdas, lai iedzīvotāji varētu nokāpt pagrabā, ja nepieciešams kaut ko nozāģēt, noslīpēt, izurbt. Lai trokšņainos un netīros darbus nevajadzētu darīt dzīvokļos.

– Cilvēki šīs kontaktligzdas patiešām izmanto, – saka Inga.

Kas notika tālāk? Sekoja pats grūtākais: iedzīvotāji izšķīrās nomainīt siltummezglu. Pagrabā darbojās vecs agregāts, kas nebija precīzi noregulējams, tāpēc iedzīvotāji saņēma milzu rēķinus par siltumu.

– Mēs gribējām uzstādīt automātisku siltummezglu, kas pats reaģē uz āra gaisa temperatūru, – stāsta mājas vecākā. – Sākumā šim plānam bija pretinieki, jo tāds siltummezgls maksā 7000 latu. Bet tad, kad jaunā iekārta sāka darboties un cilvēki izjuta reālu ietaupījumu, strīdi izbeidzās.

Divi galvenie darbi mājā bija paveikti, vēl vajadzēja ielikt jaunas ārdurvis. Naudu šim mērķim izdevās uzkrāt līdz 2011. gada novembrim. Līdz logiem gan vēl nav tikuši, tos plānots nomainīt nākamgad. Bet par šo plānu vēlāk. Pats interesantākais mājas vēsturē ir stāsts par ūdens patēriņa uzskaites sistēmu.

Radikāls solis: C klases ūdens skaitītāji

Īsts lāsts vecajam dzīvojamam fondam ir ūdens patēriņa korekcija. 20–30% pārmaksa jau kļuvusi tik ierasta, ka pat neizraisa sašutumu. Iedzīvotāji sāk kurnēt tikai tad, kad koeficients pakāpjas līdz draudīgajiem 50–100%.

Deviņdesmit dzīvokļu mājā Skolas ielā 11/2 korekcija ir minimāla, tikai līdz pieciem kubikmetriem jeb 1% no kopējā patēriņa mēnesī. Sasniegt tādu rezultātu iespējams vien ar mērķtiecīgu darbu.

– Daudzus gadus mēs dzīvojām mierīgi, jo par ūdeni maksājām pēc dzīvokļu skaitītāju rādījumiem, – skaidro mājas vecākā. – Tad uzņēmums Valgums paziņoja, ka uzstādīs mājā kopējo mēraparātu. Bijām dzirdējuši, ka korekcija – starpība starp kopējā ūdens mērītāja un dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumiem – var būt ļoti liela. Mūs tas neiepriecināja.

Mājā tika sarīkota kārtējā dzīvokļu īpašnieku sapulce. Cilvēki ilgi nespēja aptvert aktīvistu ideju, saka Inga. Kad beidzot bija radusies skaidrība, viņi piekrita tam, ka divu mēnešu laikā visu veco ūdens patēriņa skaitītāju vietā dzīvokļos tiek uzstādīti jauni C klases mēraparāti.

Kāpēc tika izraudzīta tieši C klase? Tāpēc, ka B klases ūdens mērītāji, kas uzstādīti vairākumā daudzdzīvokļu māju, nav pietiekami precīzi un ir ļoti pakļauti ārējai iedarbībai. Visiem zināms, ka izveicīgi cilvēki prot tos iegrozīt pēc sava prāta ar magnētiem, dūrumiem un citām viltībām.

– Šobrīd tikai C klases skaitītāji nepakļaujas mehāniskai iedarbībai, – komentē Inga. – Lietojot vecos mēraparātus, krāpšanu var pierādīt tikai eksperts, bet modernie skaitītāji paši izslēdzas, ja uz tiem mēģina iedarboties.

16 latu par katru skaitītāju

Māja nolēma cīnīties par skaitītāju maksimāli precīziem rādījumiem, tāpēc tos vajadzēja nomainīt visus reizē un ar vienas kompānijas palīdzību.

Vēl bija jāizlemj, vai skaitītājus mainīt par mājas kopējiem uzkrājumiem, vai arī dzīvokļu īpašniekiem pašiem maksāt par jaunajiem mēraparātiem. Dzīvokļu īpašnieki atbalstīja otro variantu.

– Dažas mājas skaitītājus uzstāda par kopējiem līdzekļiem, – saka Inga, – bet tādā gadījumā tie paliek mājas kopīpašumā. Tas nav loģiski, jo visām komunikācijām un ierīcēm, kas atrodas dzīvoklī, jāpieder dzīvokļa īpašniekam.

Tātad iedzīvotāji bija ar mieru paši maksāt par skaitītāju nomaiņu. Viena jauna skaitītāja uzstādīšana maksāja 16 latus. Šai gadījumā mājas izraudzītās kompānijas santehniķi noņēma dzīvoklī veco B klases mēraparātu un vietā uzstādīja jauno. Ja dzīvoklī skaitītāja vispār nebija, vajadzēja maksāt dārgāk – aptuveni 30 latu.

– Sākumā nomaiņai bija pretinieki, – atzīst mājas vecākā. – Daži apvainojās, ka mēs viņus uzskatot par zagļiem, daži skaļi pauda sašutumu: „Ar kādām tiesībām jūs liekat mums to darīt?” Bet pēc likuma visiem iedzīvotājiem jāpakļaujas dzīvokļu īpašnieku vairākuma lēmumam.

Kopsapulcē tika noteikts skaitītāju nomaiņas termiņš. Ja kāds nepaspēja divu mēnešu laikā uzstādīt jauno mērītāju, ūdens patēriņš dzīvoklim tika aprēķināts pēc normas – seši kubikmetri aukstā ūdens un četri kubikmetri karstā ūdens uz katru dzīvoklī deklarēto personu. Tas nebija izdevīgi ne lielām, ne mazām ģimenēm, tāpēc jaunos mēraparātus uzstādīja visi.

Atveriet durvis, pārbaude!

Bet uzstādīt jaunos skaitītājus bija tikai puse darba, vēl vajadzēja iemācīties korekti nolasīt rādījumus.

– Šai lietai piegājām ļoti stingri, – saka Inga. – Sistēma darbam ar iedzīvotājiem tapa divus gadus. Sākumā viens otrs kurnēja, bet tagad visi pieraduši un ir pat pateicīgi.

Tika pieņemts lēmums skaitītāju rādījumus mājā nolasīt katra mēneša pēdējā dienā. Absolūtais iedzīvotāju vairākums tā arī dara, ar pārējiem strādā aktīvisti.

– Kāpēc izvēlēta mēneša pēdējā diena? – pārjautā mājas vecākā. – Tāpēc, ka pilsētas ūdensapgādes uzņēmums mājas kopējā skaitītāja rādījumus nolasa no 31. līdz 1. datumam. Tātad individuālo rādījumu nodošana 31. datumā nodrošina mēraparātu rādījumu maksimālu atbilstību. Ērtības labad katrā kāpņu telpā uzstādīta atsevišķa kastīte kvītīm.

Bet rādījumu nodošana ir tikai pirmais solis. Otrais – patēriņa uzskaites kontrole. Mājā Skolas ielā 11/2 tā notiek pastāvīgi. Stāsta Inga:

– Divi aktīvisti nodarbojas tieši ar ūdeni. Katra mēneša sākumā mēs no pilsētas ūdensapgādes uzņēmuma saņemam kopējā skaitītāja datus. Tobrīd aktīvisti jau ir savākuši individuālās kvītis. Rādījumus saņemam no visiem dzīvokļiem, atliek tos saskaitīt un aprēķināt starpību.

Paralēli tam aktīvisti pārbauda skaitītāju rādījumus visos mājas dzīvokļos. Jā, jūs nepārklausījāties, katru mēnesi viņi apstaigā visus dzīvokļus. Tas ļoti labi disciplinē cilvēkus. Viņiem ir skaidrs: kļūdas rādījumu nolasīšanā nav pieļaujamas.

– Citādi var gadīties kā vienreiz pašā sākumā, – smej Inga. – Cilvēkam skaitītāji uzstādīti aiz veļas mazgājamās mašīnas, viņam grūti katru mēnesi tur ielūkoties, tāpēc viņš sāka patēriņu grābt no zila gaisa un norādīja pa diviem trim kubikmetriem mēnesī. Mēs viņam ticējām, bet, kad sarīkojām kārtīgu pārbaudi un paši aizlīdām aiz veļas mašīnas, izrādījās, ka tikai šim dzīvoklim vien iekrājušies 16 kubikmetri neapmaksāta ūdens.

Sava ūdens uzskaite

Vai fiziski iespējams pāris dienās apstaigāt visus mājas dzīvokļus un pārbaudīt skaitītāju rādījumus? Ir iespējams, apgalvo Inga.

– Ja nepieciešams, palīdzu mūsu aktīvistiem, bet vispār viņi paši labi tiek galā. Mums ir pašiem sava ūdens uzskaite. Jau pagājuši četri gadi, kopš ierīkojām žurnālu, kurā ierakstām visus dzīvokļu skaitītāju rādījumus. Tas dod iespēju salīdzināt patēriņu pa mēnešiem un gadiem, veikt analīzi.

Izrādās, arī analīze ir vajadzīga. Ja četru cilvēku ģimene mēnesī vidēji tērē 7–8 kubikmetrus ūdens, bet piepeši sāk nodot kvītis par vienu diviem kubikmetriem, skaidrs, ka kaut kas mainījies. Vai nu iemītnieki izbraukuši, vai arī skaitītājam kāda vaina. Aktīvistu uzdevums ir noskaidrot, kas īsti noticis.

– Nav ko noliegt, korekcija mums tomēr ir, – atzīst mājas vecākā, – bet tā nav liela. Domāju, ka starpība iekrājas tāpēc, ka C klases skaitītāji neuzrāda patēriņu litros.

Korekcija – 37 santīmi

Namu pārvalde Rīgas namu apsaimniekotājs piedāvāja klientiem trīs korekcijas samaksas variantus. Domāju, ka tos uzzināt būtu derīgi visiem māju vecākajiem.

Katrā daudzdzīvokļu mājā ir citāda situācija, vienai var noderēt pirmais variants, citai – otrais vai trešais.

Varianti ir šādi: dalīt ūdens starpību vienlīdzīgi visiem dzīvokļiem, dalīt atbilstoši dzīvojamās platības kvadrātmetriem vai proporcionāli reāli saņemtajam ūdens daudzumam. Salaspils mājas iemītniekiem taisnīgāk likās dalīt korekciju vienlīdzīgi visiem dzīvokļiem.

– Pagājušajā mēnesī katrs dzīvokļa īpašnieks par korekciju samaksāja 37 santīmus, – Inga šķirsta dokumentu mapi. – Jūs piekritīsit, tā ir nieka nauda. Bet pamatā ekonomijai ir liels darbs ar iedzīvotājiem. Visām mājām, kas vēlas sekot mūsu paraugam, iesaku kopsapulcē ievēlēt cilvēkus, kuri kontrolēs ūdens mērītāju rādījumus. Un iesaku apstaigāt dzīvokļus vismaz reizi divos mēnešos.

Skolas ielā 11/2 arī sākumā bija dzīvokļu īpašnieki, kas mājas komitejas pārstāvjus nelaida pār slieksni: „Ar kādām tiesībām te staigājat? Prokurora sankcija ir?”, lai gan pārbaudītājiem bija pat namu pārvaldes apstiprināta īpaša apliecība. Taču laika gaitā cilvēki sāka saprast, ka pārbaudes tiek veiktas viņu pašu labā. Tagad vairs problēmu nav.

Ieteikumi māju vecākajiem

Bieži vien mūsu lasītāji sūkstās: „Jūs stāstāt par mājām, kurās dzīvo aktīvi ļaudis. Mūsu mājā tādu nav!” Pavaicājām Ingai:

– Kā jūs domājat, vai tiešām kādreiz nav iespējams mājā atrast līderi?

– Katra māja ir atsevišķs strops. Ir ļoti draudzīgas mājas, bet ir arī tādas, kur cilvēki cits citu nepazīst. Jo gados jaunāki ir dzīvokļu īpašnieki, jo grūtāk ar viņiem sadarboties, jo viņi dzīvo lielā steigā, neiedziļinoties problēmās. Ar pensionāriem ir vieglāk runāt. Viņiem tīk patērzēt, viņi biežāk ir mājās. Bet atrast vadītāju var katrā mājā.

– Pieņemsim, ka esam atraduši? Ko tālāk?

– Tālāk – sapulcēties un runāt. Mājas problēmas jāapspriež nevis kuluāros, bet gan kopīgā pasākumā. Tad kopējā doma nomāks pārmaiņu pretiniekus. Ja lēmumu pieņem pagalmā uz soliņa, uzreiz saceļas troksnis: „Kas to izdomāja? Kam tas vajadzīgs? Kādas jums tiesības?” Skries vēl sūdzēties.

– Ir cilvēki, kas jebkurā gadījumā skries sūdzēties.

– Ja mājas vecākajam ir dzīvokļu īpašnieku kopsapulces balsojuma protokols, visi darbi mājā notiek likumīgi, jautājums vairs nav apspriežams.

– Vai jums daudz laika prasa darbs ar māju?

– Tas lielā mērā atkarīgs no tā, kā tu plāno savas darbības, kā sadarbojies ar palīgiem. Es pilnībā uzticos saviem aktīvistiem, kuri nolasa skaitītāju rādījumus. Viņi pazīst savu saimniecību. Pārbaudei atvēlētajās četrās dienās var tikt visos dzīvokļos.

– Galvenais – labi palīgi?

– Jā, vienam aktīvistam grūti iekustināt visu māju, aprunāties ar katru kaimiņu. Bet trijatā mēs tiekam galā.

– Četros namu pārvaldes Rīgas namu apsaimniekotājs paspārnē aizvadītajos gados jūs esat paveikuši daudz svarīgu darbu. Ko darīsit tālāk?

– Pērnajā novembrī sapulcē pieņēmām lēmumu atkal palielināt iemaksas uzkrājumu fondā. Krājam ne pašu uzkrājumu pēc, bet konkrētiem darbiem. Tagad mums ir projekts diviem gadiem uz priekšu, kas tapis, ņemot vērā iedzīvotāju vēlmes. Prioritāte ir lietus ūdens notekcauruļu remonts un nomaiņa, jauns jumts un jauni logi kāpņu telpās.

– Māja jau tā veica iemaksas uzkrājumu fondā. Kā jūs pārliecinājāt cilvēkus, ka nepieciešams vairāk naudas?

– Mēs iedzīvotājiem pateicām tieši: „Ja turpināsim remontam krāt pa pieciem santīmiem ziemā un desmit vasarā, darbus varēsim pabeigt pēc četriem gadiem. Esat ar mieru?” Cilvēki nebija ar mieru, viņi gribēja galvenos darbus paveikt ātrāk, divos gados.

– Reta vienprātība!

– Kā gan citādi. Piektais stāvs sūdzas par jumtu, pirmais – par mitrumu pagrabā. Tāpēc arī nolēmām divkārt palielināt maksājumus remonta fondā (līdz 10 santīmiem ziemā un 20 santīmiem vasarā).

– Kāda ir kopējā cena?

– Šobrīd par apsaimniekošanu maksājam 26 santīmus. Pieskaitiet remonta uzkrājumus. Vasarā sanāk 46 santīmi par kvadrātmetru, ziemā – 36 santīmi. Iedzīvotāji ir ar mieru maksāt.

Iedzīvotāji piekrita maksas palielināšanai, jo redz, ka ieguldījumi dod reālu labumu. Elektroapgādes sistēmas remonts palīdzēs samazināt izdevumus par koplietošanas elektroenerģiju, siltummezgla nomaiņa ļauj ietaupīt uz apkures un ūdens uzsildīšanas rēķina, pagrabos jau tagad ir sauss, bet kāpņu telpās, pateicoties čipu atslēgām, vairs neblandās nepiederošas personas.

Pēc diviem gadiem, kad mājai būs uzlikts jauns jumts un ielikti jauni logi, iedzīvotājiem atliks vien sakrāt naudu kāpņu telpu kosmētiskajam remontam. Pēc tam viņi atkal varēs samazināt iemaksas remonta fondā un dzīvot, priecājoties par siltumu, komfortu un maziem rēķiniem. Tā dēļ taču ir vērts paciesties un pacīnīties, vai ne.