Labklājības receptes no Maskavas ielas

Turpinām lasītājus iepazīstināt ar mājas savā kontrolē pārņēmušajām dzīvokļu īpašnieku biedrībām. Piecstāvu māju Rīgā, Maskavas ielā 254, korpuss 6, jau trešo gadu pārvalda paši iedzīvotāji. Viņi nav izputējuši bez profesionāla pārvaldnieka palīdzības un trijos gados paveikuši visus mājas remonta un labiekārtošanas darbus, pat ietaupot daudzus tūkstošus latu.

Gads pagāja iešūpojoties

Biedrības Nams 254 valdes priekšsēdētājai Vijai Panovai ir tiesības būt nedaudz lepnai:

– Mēs vieni paši „aizkuģojām” 2008. gadā. Šobrīd mūsu daudzdzīvokļu māja nav ne santīma parādā pakalpojumu sniedzējiem.

Vai daudzu māju iemītnieki var sacīt to pašu? Šķiet gan, ka ne.

– No vecās pašvaldības namu pārvaldes šķīrāmies pēc lielas cīņas, mūs negribēja laist prom, – stāsta Vija. – Bet mājā salasījies lielisks kolektīvs. Sākumā jaunajā biedrībā iesaistījās puse dzīvokļu īpašnieku, vēlāk viņiem pievienojās vēl desmit.

– Vai uzreiz nolēmāt paši pārvaldīt māju?

– Nē, vesels gads pagāja, risinot organizatoriskos jautājumus. Turklāt neviens negribēja uzņemties pārvaldīšanu, visi baidījās. Vispirms uzaicinājām privātu pārvaldnieku, noticējām viņa pieredzei. Vārdos jau viss bija skaisti, bet patiesībā mēs katru mēnesi maksājām 600 latu par zemas kvalitātes pakalpojumu. Tai laikā es izgāju pašvaldības rīkotos pārvaldnieku kursus, uzkrāju pieredzi, iepazinos ar cilvēkiem, kuri jau pārvaldīja un apsaimniekoja savas mājas. Manī tas uzjundīja cīņas sparu. Verot savas kāpņu telpas durvis un skatot bēdīgo ainu, nolēmu – nedrīkst pieļaut, ka tā turpinās.

Papes jumts par 10 tūkstošiem

– Kādas sūdzības bija jūsu mājai pirms dzīvokļu īpašnieku biedrības nodibināšanas?

– Tūlīt parādīšu mūsu nelaimes fotogrāfijās. Redzat? Tā ir mūsu pirmā talka 2008. gada septembrī: mēs kopīgi mazgājam sienas, stiepjam laukā no pagraba gružus un visādus dzelžus, draudzīgi atzīmējam šo notikumu Daugavas krastā. Talkā piedalījās ap divdesmit cilvēku, pat pensionāri un invalīdi bija atnākuši. Bet te, lūk, mūsu galvenā nelaime – jumts. Tas laida cauri ūdeni, bet no namu pārvaldes neko nevarējām panākt. Jumts pat nebija no šīfera, tā bija ar bitumenu piesūcināta pape.

– Vai es nepārklausījos – tiešām pape?

– Šo papes jumtu mums uzlika namu pārvalde 2000. gadā. Jau pēc gada cilvēki sāka rakstīt sūdzības, ka jumts tek. 2007. gadā mēs pieprasījām jumta ekspertīzi, bet atkal no pārvaldnieka neko nepanācām. Tāpēc valdes sēdē nolēmām paši pasūtīt slēdzienu. Neatkarīgi eksperti atzina, ka jumts ir par 95% nokalpojis savu resursu.

– Septiņos gados?

– Šis nekvalitatīvais jumta segums mājai bija maksājis vairāk nekā 10 tūkstošus latu, bet namu pārvalde no situācijas izgāja sveikā.

Galvenais jautājums – kredīts

– Jumts bija viens no ieganstiem, kāpēc jūs aizgājāt no namu pārvaldes?

– Teiksim, ka tas bija viens no daudzajiem ieganstiem, – piebilst sabiedrības valdes loceklis Vladimirs Usanovs.

– Pagājušajā rudenī uzlikām jaunu cinkota skārda jumtu, – turpina Vija. – Atjaunojām latojumu un hermetizējām mājas sienu šuves. Cilvēki saka, ka beidzot dzīvokļos ir kļuvis silti. Tiesa, 805 kvadrātmetru lielajam jumtam paņēmām 22 tūkstošu latu kredītu.

– Droši vien nebija viegli vienoties ar kaimiņiem par kredītu?

– Tas tiesa, ne visi pirmā stāva iemītnieki saprata, cik svarīgs ir šis jautājums.

– Cik ilgi gatavojāt cilvēkus domai par jaunu jumtu?

– Faktiski jau kopš 2007. gada, kad dibinājām mūsu biedrību. Aptuveni pusotra gada vedām sarunas ar mājas iemītniekiem, cenšoties panākt, lai viņi saprastu mūsu nodomus.

Vladimirs Usanovs atceras, kā norisinājās mājai paša svarīgākā jautājuma apspriešana:

– Kaimiņus visvairāk nodarbināja jautājums, kāpēc viņiem esot jāieķīlā bankā savs dzīvoklis, lai māja dabūtu jaunu jumtu. Kur viņi bija saklausījuši, ka vajadzēs ieķīlāt dzīvokļus? Neviens taču to neprasīja! Tās bija tādas ļaunas nevalodas, kuru patiesais iemesls bija tas, ka neliela daļa iedzīvotāju nevēlējās pareizi uztvert un izprast informāciju.

– Uz cik ilgu laiku paņēmāt kredītu?

– Uz pieciem gadiem, – atbild Vija. – Bet divpadsmit dzīvokļi savu daļu samaksāja uzreiz skaidrā naudā, kas ļāva mums izvairīties no bankas procentu maksāšanas. Divistabu dzīvokļa daļa maksā par jumtu bija 349 lati, trīsistabu dzīvokļa – 440 latu. Pirmstermiņa maksājumi ļāva kredīta summu samazināt līdz 17 tūkstošiem latu. Pārējie dzīvokļu īpašnieki šogad katru mēnesi kredīta segšanai maksā 17 santīmus par kvadrātmetru. Nākamajā gadā būs pārrēķins, tad maksāsim 16 vai pat 15 santīmus. 

Ziema atklāj vājās vietas

– Jūs uzlikāt jaunu jumtu un veicāt daudz citu labiekārtošanas un renovācijas darbu. Sakiet, cik jūsu cilvēki maksā par mājas apsaimniekošanu?

– Kopsapulcē vienojāmies maksāt 35 santīmus par dzīvojamās platības kvadrātmetru. Kopā ar kredītu sanāk 52 santīmi. Sākumā jaunā jumta pretinieki draudēja mums ar policiju un laikrakstiem, bet tagad mājā iestājies miers, visi iemītnieki akurāti maksā.

– Vai tāpēc, ka redz rezultātus?

– Mēs tā domājam. Bet jauno jumtu jau no paša sākuma atbalstīja vairākums, 41 dzīvokļa īpašnieks no 60.

– Kā pārziemojāt zem jaunā jumta?

– Teiksim atklāti: problēmas bija. Būvfirma bija mazliet nohalturējusi, lai gan viens no mūsu iemītniekiem, pēc profesijas celtnieks, kontrolēja katru viņu soli. Viņi bija pieļāvuši kļūdu montāžas procesā, tāpēc sniega laikā jumts vietām tecēja.

– Firma kļūdu izlaboja?

– Viņiem nebija, kur dēties, jumtam taču dota piecu gadu garantija. Mēs piesaistījām ekspertu, kurš norādīja uz pieļautajām kļūdām, un būvnieki divu triju nedēļu laikā visu saveda kārtībā par pašu naudu.

– Par bēniņu siltināšanu esat domājuši?

– Protams! Bet šogad vēl gribam līdz galam pārbaudīt jumta kvalitāti, jo pēc bēniņu siltināšanas vairs nevarēsim pa to brīvi staigāt. Tiklīdz pārliecināsimies, ka tas vairs netek, stāsimies pie siltināšanas.

Taisnā līnijā uz labāko pagrabu konkursu?

– Vai tiešām pēc mājas pārņemšanas uzreiz ķērāties pie lielajiem darbiem?

– Nē. Pirmais darbs bija elektroinstalācijas atjaunošana. Tā mums bija briesmīgā stāvoklī. No namu pārvaldes šķīrāmies 2008. gada 1. jūlijā un tūlīt kopsapulcē nolēmām, ka nākamos četrus mēnešus papildus maksāsim pa 15 latiem no dzīvokļa. Šī nauda bija vajadzīga elektroinstalācijas nomainīšanai. Sākumā domājām atjaunot visu, izņemot pakešslēdžus, bet, aprunājusies ar elektriķi, sapratu, ka tad, ja uzreiz neveiksim visu kompleksu, tā arī iestrēgsim pusceļā. Tāpēc nolēmām pielikt vēl 700 latu un salabot visu mājas instalāciju līdz pat ievadiem dzīvokļos. Darbs izmaksāja 4200 latu, turklāt maksāja visi iedzīvotāji bez izņēmuma. Trūkstošo naudu piemetām no apsaimniekošanas maksas.

– Kad instalācija bija kārtībā, varējāt atslābināties?

– Ne nieka! Tai pašā laikā pārbaudījām komunikācijas pagrabā. Atradām milzīgus caurumus sienā starp mūsu un kaimiņu māju. Kā namu pārvalde to nebija pamanījusi? Protams, tā kā pagrabā mētājās kaķu skeleti, bija skaidrs, ka neviena atbildīga amatpersona tur sen savu kāju nav spērusi. Izsaucām firmu, kas aizmūrēja caurumus. Izmetām no pagraba bezpajumtniekus un kaķus. Stāvvadiem uzstādījām atgaisošanas vārstus. Tagad mums pagrabs ir sauss, tur nav ne blusu, ne nepatīkamu smaku.

– Vai mājas iedzīvotāji pagrabā glabā kādas mantas?

– Nē, mēs nolēmām pagrabam ielikt dzelzs durvis un atslēgu uzticēt tikai sabiedrības valdes locekļiem. Tur taču atrodas vērtīgas iekārtas, siltummezgls. Domājam: jo mazāk cilvēku tur staigās, jo drošāk. Mēs jau esam piedzīvojuši siltummezgla ierīču zādzību, tas pārāk dārgi maksā. Toties siltumtehniķis, kas apkalpo mūsu māju, reiz pajokoja: „Vija, vai jūs nedomājat piedalīties konkursā par pilsētas labāko pagrabu?”

360 latu gadā no interneta operatoriem

Vija turpina šķirstīt albumu ar fotogrāfijām un atcerēties mājas labiekārtošanā paveikto:

– Vēl 2009. gada septembrī mums bija parastas salauzītas ārdurvis, bet novembrī – lūdzu, jaunas, no dzelzs. Iedzīvotāji nobalsoja par čipa slēdzeņu un domofonu uzstādīšanu. Bet sīkie darbi jūs droši vien neinteresē?

– Gluži otrādi, reizēm taču iedzīvotāji nespēj panākt pārvaldnieka palīdzību tieši sīkumos!

– Tad pastāstīšu par pastkastītēm. 2010. gadā divdesmit mūsu kāpņu telpas dzīvokļi vienojās samest pa 6,50 latiem jaunām kastītēm. Izgatavot uzņēmās privāts galdnieks. Tas izrādījās lētāk, nekā pirkt gatavas no Latvijas pasta. Piedāvājām arī abām pārējām kāpņu telpām piedalīties, bet tur cilvēki nez kāpēc nespēja iešūpoties.

– Ko darījāt tālāk?

– 2010. gada rudenī kāpņu telpās ielikām stikla pakešu logus. Tas mums maksāja 1390 latu, nedaudz virs simt latiem par katru logu. Toties deva jūtamu siltuma ekonomiju, kāpņu telpās kļuva mājīgi.

– Vai vieglāk nebija uzlikt jaunu jumtu, nekā atrisināt šīs sīkās problēmas?

– Pat nemēģināšu iebilst! Kaut vai ņemsim mūsu attiecības ar interneta ierīkotājiem. Agrāk mums kāpņu telpā karājās samudžinātu vadu kūļi, tagad esam izvēlējušies citu taktiku: slēdzam līgumus par tiesībām darboties mūsu mājā. Piekrita trīs kompānijas, kuras maksā mums pa 10 latiem mēnesī. To darbiniekus bez iebildumiem laižam gan mājā, gan uz jumta. Citām gluži vienkārši nedodam bēniņu atslēgu. Tāpēc, ka mājā jābūt kārtībai.

Mājas iemītniece Ludmila Burkav-cova ar abām rokām balso par jauno kārtību:

– Vienkāršs piemērs: pirms dažiem gadiem atnāca interneta ierīkotāju brigāde, uzlīda bēniņos un atvēra logu. Aizvērt, protams, aizmirsa, un lietus laikā bēniņi pielija. Metāmies meklēt vainīgos, bet kā tu atradīsi, ja neviens īsti nezina, no kurienes bija strādnieki. Toties tagad precīzi zinām, kas strādājis uz mūsu jumta, un esam droši par kārtību.

Zeme zem mājas

Tagad par aktuālo.

– Šovasar savedām kārtībā mājas ārpusi, – stāsta Vija Panova. – Nokrāsojām vējtvera sienas pie ieejas durvīm, atjaunojām sadrupušo apmali gar mājas pamatiem, uzlikām caurulēm aizsargrestes, salabojām notekcaurules. Nolēmām pie viena sabetonēt sašķiebušos pakāpienus pie ieejas durvīm (tīrais brīnums, kā cilvēki savulaik nav kļuvuši par invalīdiem, pa tiem kāpjot). Īpaši patīkami, ka daļu darbu paveicām saviem spēkiem. Valdes loceklis Vladimirs Usanovs aizšpaktelēja un nokrāsoja ārsienas pie ieejas durvīm. Paldies viņam par to, ka palīdzēja mūsu māju padarīt tīru un pievilcīgu.

– Sarēķinājāt, cik daudz naudas esat ietaupījuši, paši veicot darbus?

– Ļoti daudz! Dzīve rāda, ka iedzīvotāju ekonomiskās intereses neviens neaizstāv labāk par pašiem iedzīvotājiem. Redzēju kaimiņmājas apmales atjaunošanas tāmi, biju šokā! Namu pārvalde mūsu kaimiņiem sola apmali gar četru sekciju māju atjaunot par 5800 latiem. Mums šis darbs reāli izmaksāja 2800 latu. Skaidri redzams ietaupījums, vai ne?

– Vai jūsu māja saskārusies ar privātās zemes problēmu?

– Diemžēl jā, – stāsta Vladimirs Usanovs. – Mājai piesaistītā zemesgabala īpašnieki, slēdzot līgumu, nepiekrita nekādiem kompromisiem un izvirzīja skarbas prasības. Tas liek mums pārdomāt, par ko maksājam...

– Kopš sākta gala gar mūsu māju ved Glūdas iela, – kaimiņam piebalso Vija. – Sarkanās līnijas platums tai ir 8,5 metri. Neuzskatām, ka mums būtu jāmaksā zemes īpašniekam par šo prāvo gabalu. Sākumā vēl bijām ar mieru vest sarunas ar nosacījumu, ka arī zemes īpašnieks izrāda mums pretimnākšanu un 6% vietā samazina nomas maksu vismaz līdz 4% no zemes kadastrālās vērtības, bet viņš iesūdzēja mūs tiesā, pieprasot noslēgt līgumu piespiedu kārtā!

– Ko domājat darīt tālāk?

– Mēs pieprasām, lai no mūsu zemesgabala izslēdz ielu un Daugavas krastmalu tās sarkanajās līnijās, tas ir, mēs esam ar mieru 3400 kvadrātmetru vietā nomāt tikai 1900. Tādu teritoriju mūsu mājai aprēķinājuši neatkarīgi eksperti. Tieši par tādu platību mēs šobrīd pārskaitām naudu zemes īpašniekam.

Pārpalikumi? Nē, uzkrājumi!

– Cilvēki baidās dibināt dzīvokļu īpašnieku biedrības un ņemt mājas pašu pārvaldīšanā, jo nav pārliecināti, ka spēs tikt galā ar kaimiņu parādiem. Ja parādi iekrāsies, biedrība, kurai nav uzkrājumu, nespēs māju nodrošināt ar siltumu. Kā jūs tiekat galā?

– Mājas iemītnieki mūsu biedrībai ir parādā aptuveni 4500 latu, bet pati biedrība ir pilnībā samaksājusi par visiem saņemtajiem pakalpojumiem, izmantojot šim nolūkam iekšējās rezerves. Mēs strādājam ar nemaksātājiem, bet lielākā nelaime ir viens tukšs dzīvoklis, kas ieķīlāts bankā. Latvijā izgudroti tādi likumi, ka biedrība var arī nesaņemt samaksu par šim dzīvoklim sniegtajiem pakalpojumiem.

– Kā jums izdodas uz laiku segt iedzīvotāju parādus pakalpojumu sniedzējiem?

– Izmantojot apsaimniekošanas maksas pārpalikumu.

– Kā var rasties šāds pārpalikums?

– Vispirms pastāstīšu, ka mājai izveidots atsevišķs rezerves fonds, ar ko rīkojas tikai paši iedzīvotāji. Sākumā mēs tajā katru mēnesi ieskaitījām pa četriem santīmiem par kvadrātmetru, bet nesen kopsapulce pieņēma jaunu lēmumu – ziemā maksāt pa sešiem santīmiem, bet pēc apkures sezonas – pa astoņiem. Tas ļauj mājai ieskaitīt kontā aptuveni 150 latu mēnesī, gandrīz 2000 latu gadā.

– Tas nav maz. Kam krājat?

– Kanalizācijas renovācijai, kas maksās vismaz 3500 latu. Jāatjauno arī siltumapgādes sistēma. Tie ir mūsu tuvākie uzdevumi.

– Bet atgriezīsimies pie mājas uzkrājumiem.

– Papildus rezerves fondam, kur uzkrāti 1300 latu, mēs pastāvīgi ieskaitām kontā apsaimniekošanas maksas pārpalikumu.  Šo naudu izmantojam lielākiem darbiem. Lai gan bija jāsamaksā par apmales atjaunošanu un pagaidām parādnieku vietā jānorēķinās ar pakalpojumu sniedzējiem, šogad mums izdevies sakrāt vēl aptuveni 1000 latu.

– Mīļie cilvēki, kā pie salīdzinoši nelielas apsaimniekošanas maksas jums vēl izdodas atlicināt naudu? Paskaidrojiet ar piemēru!

– Labprāt, – smej Vija. – Katru mēnesi iedzīvotāji par mājas apsaimniekošanu samaksā 1200 latu. Darbinieku algām tērējam 300 latu – 70 latu grāmatvedim, 100 latu valdes priekšsēdētājam, 135 latus sētniekam (kopā ar nodokļiem tie ir aptuveni 500 latu). Plus avārijas dienests, kas mājai izmaksā 135 latus mēnesī. Kā redzat, katru mēnesi mājas kontā paliek aptuveni 550 latu. Ar nosacījumu, ka visi iemītnieki akurāti maksā rēķinus, jebkura tāda neliela māja, kā mūsējā, gada laikā remontam var iekrāt 6–7 tūkstošus latu.

Redakcijas vārdā piebildīšu: ja uzkrājumus kontrolē paši mājas iedzīvotāji un tie ir pasargāti no izšķērdēšanas, māja ļoti ātri kļūs par pašu glītāko un sakoptāko visā apkārtnē.