Lielo māju mazās saimniece

Rīdzinieki ļoti negribīgi dibina dzīvokļu īpašnieku biedrības. Vienota viedokļa par to, cik laba vai slikta lieta ir šīs biedrības, galvaspilsētā pagaidām nav. Pilsēta nogaida. Bet mēs devāmies uz Salaspili, kur pēdējos gados izveidotas daudzas biedrības un ievēlēti daudzu māju vecākie. Vai iedzīvotājus apmierina no pašu vidus izvirzītā jaunā priekšniecība, kas pārvalda viņu īpašumu? Vai ir kļuvis vieglāk lemt savas mājas likteni? To pavaicājām triju sērijveida daudzstāvu māju iemītniekiem un mājas administrācijas pārstāvjiem Salaspilī. Lasiet un izdariet secinājumus.

 Nosiltināja kāpņu telpas

Vieni no pirmajiem dzīvokļu īpašnieku biedrību Salaspilī nodibināja Celtnieku ielas 12. nama iedzīvotāji, un šī biedrība joprojām ir viena no aktīvākajām. Biedrības valdes priekšsēdētāja ir Vera Truhina. Mēs viņu tajā ziemas dienā sastapām, nākot ārā no nama.

– Mūsu mājā ir 120 dzīvokļu, – pastāstīja Vera. – Par to, ka esam apvienojušies biedrībā, jāsaka paldies iepriekšējai namu pārvaldei, kura caur pirkstiem skatījās uz nama problēmām. Bet mēs gribējām dzīvot labāk un savest kārtībā savu īpašumu, tāpēc reiz sasaucām dzīvokļu saimnieku sapulci un nolēmām, ka pie lietas jāķeras pašiem. Sapulcē nobalsojām par apsaimniekošanas maksas paaugstināšanu, lai varētu atlikt kādu santīmu remontam. Ir pagājuši daži gadi, un rezultātu jūs pati redzat. Visās kāpņu telpās esam nomainījuši logus un durvis. Tas dod lielu efektu. Nesiltināto dzīvokļu iemītnieki saka, ka pie mums kāpņu telpā varētu dzīvot, jo temperatūra nekad nenoslīd zem 18 grādiem.

Kad iedzīvotāji nolēma apvienoties, bija jāizlemj, kas būs mājas vecākais. Ievēlēja mani. Teikšu godīgi, tas ir smags krusts. Ja kāds vēlas būt dzīvokļu īpašnieku biedrības priekšsēdētājs, lai pelnītu naudu, labāk lai tūlīt atmet šādu domu. Tas ir sabiedrisks darbs. Priecājos, ka mani kaimiņi ir saprotoši cilvēki. Biedrībā apvienojušies 80% dzīvokļu īpašnieku, un tas ir ļoti daudz. Gribat zināt, vai tas ir sievietes darbs – pārvaldīt māju? Droši vien ne. Bet tā kā sievietes mūsdienās tik daudz dara, pat kosmosā lido, arī es ar saviem pienākumiem tieku galā. Pirms tiek sākti mājai svarīgi darbi, vienmēr konsultējos ar gudriem vīriem, viņi palīdz man pieņemt lēmumus.

Bet, lai kas vadītu biedrību – vīrietis vai sieviete, teikšu vienu: tiklīdz cilvēki sāk apzināties, ka viņi ir sava nekustamā īpašuma saimnieki, viņu attieksme pret māju tūlīt mainās. Cilvēki sāk skaitīt naudu, ko atdod namu pārvaldei, interesējas par remonta darbiem, paši cenšas pieņemt lēmumus jautājumos, kas attiecas uz kopīpašumu. Jebkurš daudzstāvu nams no tā tikai iegūst.

No visa pa druskam

Enerģiskā Emīlija Bikova vada dzīvokļu īpašnieku biedrību Enerģētiķu ielā 19. Māja nav no lielākajām, tāpēc tai varētu būt sarežģīti izveidot uzkrājumu fondu remonta darbiem. Bet biedrības valde Emīlijas Bikovas vadībā jau trīs gadus veiksmīgi atrod paņēmienus, kā taupīt iemītnieku naudu un reizē labiekārtot māju.

– Mūsu mājā ir 71 dzīvoklis un kafejnīca. Biedrību nolēmām dibināt 2006. gadā, tad arī to reģistrējām. Mūsu pirmais darbs bija izraudzīties apsaimniekotāju, un iedzīvotāji nolēma māju uzticēt uzņēmumam Rīgas namu apsaimniekotājs.

2008. gadā sapratām, ka nevaram veikt vajadzīgos remonta darbus, ja par apsaimniekošanu maksājam 18 santīmus par kvadrātmetru. Tarifu vajadzēja paaugstināt, un dzīvokļu īpašnieku kopsapulce uzlika jaunu latiņu – 28 santīmi par „kvadrātu”. No šīs summas 10 santīmus atlikām remontam. Gadā sakrājām sešarpus tūkstošus latu.

Es kā biedrības valdes priekšsēdētāja personiski sekoju tam, kā tiek izlietoti uzkrājumi. Pārvaldnieks mūs neierobežo lēmumu pieņemšanā. Ja vēlamies, tērējam naudu lietus kanalizācijas labošanai, ja vēlamies – namam piegulošā ceļa remontam.

Pagājušā gada decembrī atkal sapulcējāmies, lai apspriestu tāmi nākamajai sezonai. Mājā nepieciešams veikt divus lielus darbus. Pirmkārt, jānomaina lietus ūdens caurules, kuras stipri tek, otrkārt, jāveic remonts kāpņu telpās. Plānojam tur nomainīt logus, uzlikt jaunas pastkastītes.

Mūsu mājas cilvēki cits citu pazīst jau sen, daudzi savulaik strādāja Rīgas HES būvniecībā, tāpēc daudzas svarīgas problēmas tiek apspriestas pagalmā uz soliņa. Pēdējais jautājums, kas izraisīja vispārēju interesi, bija par mājas siltināšanu. Bet, kad saku, ka tādiem darbiem jāņem kredīts, cilvēki atsakās. Viņi baidās no parādiem un uzskata, ka mājas siltināšana ir pārāk dārgs prieks. Nu ko, laiks rādīs, vai mēs spēsim pieņemt tādu lēmumu.

Šogad mūsu mājas iemītnieki turpinās par apsaimniekošanu maksāt 28 santīmus par kvadrātmetru. Maksa nav liela, bet pēdējo triju gadu laikā mēs esam ļoti daudz paveikuši – salabojuši ceļu, vienā kāpņu telpā nomainījuši liftam troses, siltummezglā uzstādījuši jaunu siltummaini, iztīrījuši kanalizāciju, restaurējuši paneļu šuves.

Gada beigās daudzi iedzīvotāji nāk pie manis un prasa pārskatu par darbu. Es velku ārā grāmatas un rēķinus un skaidroju par katru santīmu. Mums nav ko slēpt. Mani tikai iepriecina to, ka kaimiņi interesējas, kā tiek izlietota mūsu kopīgā nauda.

Veic remonta darbus bez kredītiem

Otrā korpusa iedzīvotāji Skolas ielā 13 ir gājuši savu ceļu. Viņi nolēma nesteigties ar dzīvokļu īpašnieku biedrības dibināšanu, bet izraudzījās pilnvaroto, kam uzticēja māju pārņemt no pašvaldības bilances. Tagad visus svarīgos lēmumus te pieņem dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē. Mājas vecākā Irina Rudaja paskaidroja, kāpēc šāds variants iedzīvotājiem licies vispiemērotākais.

– Gadās, ka biedrībā iestājas tikai daļa dzīvokļu īpašnieku, un no šīs daļas ievēl valdi, kura ir tiesīga pieņemt svarīgus lēmumus. Mums likās netaisnīgi, ka par visu māju domās tikai divi trīs cilvēki. Tāpēc nolēmām, ka par mājokļa likteni jālemj īpašnieku kopsapulcei. Tagad katrā mājas sekcijā ir ievēlēts savs vecākais. Viņi sapulcējas, apspriež svarīgākos jautājumus, sagatavo priekšlikumus par veicamajiem remonta darbiem un pēc tam uzaicina pārējos iemītniekus tos apspriest.

Mūsu mājā ir tikai 60 dzīvokļu, tāpēc sasaukt kopsapulci nav grūti. Uz šiem pasākumiem vienmēr atnāk vairāk nekā puse dzīvokļu īpašnieku. Lielo sapulci rīkojam reizi gadā, tai gatavojamies ļoti nopietni – sagatavojam priekšlikumus par nākamajā gadā veicamajiem remonta darbiem, pārlūkojam firmas un izpētām to piedāvātās tāmes.

Maksa par apsaimniekošanu mājā paaugstināta tikai vienu reizi, 2007. gadā, kad sapratām, ka par 18 santīmiem par kvadrātmetru varam tikai izdegušu spuldzīti nomainīt un sētniekam samaksāt. Rēķinādamies ar lieliem remonta darbiem, iedzīvotāji nolēma maksāt 38 santīmus par kvadrātmetru, no kuriem 20 uzreiz tika ieskaitīti uzkrājumu fondā. Māja būvēta 1973. gadā, tāpēc tai bija vajadzīgs nopietns remonts. Kāpņu telpās sāka krist laukā logi, pie tiem bija bail iet klāt, nedarbojās lietus ūdens kanalizācija, pēc katras lietusgāzes kāpnēs bija peļķes. Ietve pie mājas bija visa vienās bedrēs. Ar vārdu sakot, apsaimniekotāja speciālisti, izstaigājuši māju no bēniņiem līdz pagrabam, sastādīja garu steidzamāko darbu sarakstu.

Divos gados esam paspējuši daudz izdarīt. Kā redzat, ir nomainīti logi, kas palīdz mājā saglabāt siltumu, ir salabots ceļš, bet tas, kā zināt, ir ļoti dārgs darbs. Tagad gribam ielikt jaunas ārdurvis.

Lai gan ir pieaugušas administratīvās izmaksas, iedzīvotāji nolēma 2009. gadā maksu par apsaimniekošanu nepaaugstināt. Mēs gluži vienkārši pārdalījām tēriņus. Tagad no 38 santīmiem remontam paliek 14, bet arī tā ir liela nauda. Šogad ceram sakrāt aptuveni piecarpus tūkstošus latu. Salīdzinājumam: jauni logi kāpņu telpās ar pilnu apdari mums izmaksāja četrarpus tūkstošus. Pagaidām iztiekam bez kredītiem un tīri labi tiekam galā ar visiem vajadzīgajiem darbiem.

Mūsu kaimiņi dzīvo, kā kurš. Pavisam Salaspilī biedrības izveidotas aptuveni 20 daudzstāvu namos. Bet katrs apsaimniekotājs ar iedzīvotājiem sadarbojas pa savam. Dažas firmas pašas pieņem lēmumus dzīvokļu īpašnieku vietā. Pie mums ir citādi. Ar apsaimniekotāju sazinos tikai es, arī mājas iedzīvotāji ar visiem jautājumiem, skaitītāju rādījumiem un sūdzībām nāk pie manis. Būt pilnvarotajai tādā mājā nav viegli, darba daudz. Bet mums patīk pašiem lemt savas mājas likteni.

Man pilnvarnieka amats ir tāds kā vaļasprieks, jo naudu par to man neviens nemaksā, ja nu vienīgi piešķir nelielas apsaimniekošanas maksas atlaides. Šo darbu esmu uzņēmusies, pieminot savus vecākus, kuri šajā mājā dzīvoja kopš tās uzcelšanas brīža. Viņu un citu veco cilvēku dēļ negribētos, ka māja sapūst un sabrūk.