Pirmie dalās pieredzē

Kā rit dzīve mājā, kurā dzīvokļu īpašnieku biedrība tika nodibināta jau pirms 9 gadiem? Mājas Rīgā, Kuldīgas ielā 15, dzīvokļu īpašnieku pozitīvā pieredze un grūti pieņemtie lēmumi

Dzīvokļu īpašnieki mājā Kuldīgas ielā 15 bija vieni no pirmajiem Rīgā, kas nolēma apvienoties īpašnieku biedrībā. Lēmuma pieņemšanai palīdzēja pati dzīve – pilsētā strauji auga māju apsaimniekošanas cenas. Dzīvokļu īpašnieki nolēma: visiem kopā noteikti būs vieglāk kontrolēt apsaimniekotāja darbu un cīnīties par apsaimniekošanas maksas samazināšanu. Lēmums ir izturējis laika pārbaudi un izrādījies pozitīvs. Patlaban skaistajā Pārdaugavas vietā esošā māja nav vienkārša “piecstāvene”, tās īpašnieki var lepoties ar ļoti daudziem padarītiem darbiem, ja salīdzina ar turpat apkārtnē esošām līdzīgām mājām.

Pagalmā – tikai ar caurlaidēm

Visas lietas šajā mājā tiek risinātas saimnieciski, tas sajūtams jau pirmajā brīdī, kolīdz mašīnu iegriež Kuldīgas ielas 15 pagalmā. Pie iebrauktuves ir uzstādīta aizliedzoša zīme, kas auto ļauj novietot tikai biedrības biedriem vai ar viņu izsniegtām atļaujām. Biedrības priekšsēdētājs Mihails Daškevičs izsniedz viesa caurlaidi:

– Zīmes uzstādīšana ne tuvu nav galvenais darbs, kuru apsaimniekotājs izpildīja, vadoties pēc dzīvokļu īpašnieku lēmuma. Taču aizlieguma zīme palīdzēja pagalmu atbrīvot no svešām mašīnām. Tagad visiem rajona autoīpašniekiem ir skaidrs – labāk mašīnu zem šīs zīmes nelikt, citādi policija ātri uzlīmēs ”plāksteri”.

Palīdzēja nelaime

Mihails Daškevičs ir viens no dzīvokļu īpašnieku biedrības Kuldīgas ielā 15 dibināšanas iniciatoriem. Tagad var tikai priecāties, ka tolaik mājā atradās pietiekams skaits saprotošu cilvēku un katrā kāpņu telpā bija savs aktīvists.

– Toreiz, 2008. gadā, mums palīdzēja pilsētas vadība un apsaimniekošanas uzņēmums Kurzemes nami, – stāsta biedrības priekšsēdētājs. – Tanī laikā dzīvokļu īpašniekus Rīgā pirmo reizi aicināja apvienoties, pārņemt mājas savā valdījumā un dibināt biedrības. Iespējams, mēs pat nesaņemtos biedrības dibināšanai, bet pēkšņi notika straujš tarifu kāpums apsaimniekošanas maksai. Paskatījāmies uz jaunajām cenām – un kaut kā nelāgi palika! Kas tas ir – visi esam pieauguši cilvēki, dzīvokļu īpašnieki, un kā ar mums izrīkojas!? Nolēmām: tā nebūs, jāpiedalās mājas apsaimniekošanā un viss jākontrolē pašiem.

Laime ar nelaimi vienmēr rokrokā staigā – šo teicienu var piemērot mājai Kuldīgas ielā. Neapmierināti ar cenu pieaugumu, dzīvokļu īpašnieki labprāt ieradās kopsapulcē (kaut arī – nav ko slēpt, priekšsēdētājs atceras, kā pirms sapulces staigājis pa dzīvokļiem, aicinājis un pārliecinājis neticīgos un vienaldzīgos kaimiņus). Ieguldītais darbs devis rezultātu jau pirmajā sapulcē – visi nobalsojuši par savas biedrības dibināšanu.

Labums ir!

– Mēs atnācām uz pirmo sapulci teicami sagatavojušies, ar visiem dokumentiem. Īpašniekiem atlika tikai pateikt savu ”jā” vai ”nē”, – atceras Mihails. Tagad varu teikt, lūk, ko – ja arī jūs vēlaties mājā dibināt biedrību, svarīgi no sākuma izveidot iniciatīvas grupu, iegūt kaut vai dažu aktīvu mājas iedzīvotāju atbalstu. Vēlāk biedrības valdei ir jāstrādā tā, lai cilvēki redzētu un noticētu – no biedrības mājai ir labums!

Pēc dibināšanas biedrībā uzreiz iestājās 70% mājas Kuldīgas ielā 15 dzīvokļu īpašnieku. 70 dzīvokļu mājā tā ir nopietna pārstāvniecība. Tiesa, Mihails līdz šim laikam nesaprot, kādēļ daži īpašnieki atteicās kļūt par biedriem. Biedra statuss taču neuzliek nekādas papildu saistības. Esi vai neesi biedrības biedrs, par māju jārūpējas tik un tā, jāpiedalās dzīvokļu īpašnieku sapulcēs, jāpieņem svarīgi lēmumi un jāveic maksājums nākamo periodu remontiem paredzētajā uzkrājumā. Tikai biedrības biedram ir vēl arī balsstiesības biedrības sapulcē. Tas ir svarīgi, jo mēdz būt situācijas, kad viens ”jā” vai ”nē” izšķir veselas ieceres likteni.

“Uzdevām neērtus jautājumus…”

– Pilsēta mums palīdzēja organizēt biedrību, – Mihails ar pateicību atceras. – Taču tagad pārvaldniekam ar mums ir sarežģīti. Esam kļuvuši gudrāki un varam uzdot daudz sarežģītu jautājumu. Piemēram, vēlamies Rīgas namu pārvaldnieka standarta līgumā veikt savas izmaiņas. Pārvaldniekam ir formālas tiesības paņemt lielas naudas summas no mūsu uzkrājuma fonda, par to nebrīdinot biedrības vadību. Nedomājiet, ka pārvaldnieks ar šo naudu rīkojas negodīgi, pretējā gadījumā viņam būtu nopietna darīšana ar mūsu mājas aktīvistiem. Taču precizēt pārvaldnieka finansiālās pilnvaras jaunajā līguma variantā ir nepieciešams.

Pašlaik Kuldīgas 15 dzīvokļu īpašnieki līdzekļus vāc tikai konkrētiem mērķiem. Gada beigās pārvaldnieks interesējas, kādus remontus māja vēlētos nākamajā gadā.

– Mēs prasām gada plānā iekļaut tieši tos darbus, kādi mums ir nepieciešami. Tieši kādi? To izlemj dzīvokļu īpašnieku kopsapulce. Noteikt šādas prioritātes es kā biedrības priekšsēdētājs nekad neuzņemšos. Katram dzīvokļa īpašniekam šajos jautājumos ir balsošanas tiesības.

Trīspusējie līgumi palīdz ekonomēt līdzekļus

Tālāk māja saskaņā ar uzkrāto līdzekļu iespējām veic remontdarbus, bet – ar trīspusēju līgumu. Tas nozīmē, ka biedrības vadība patstāvīgi izvēlās darba veicēju.

– Vai daudz naudas izdodas ietaupīt? Protams! – uzsver Mihails Daškevičs. – Mēs taču būvniekus izvēlamies pēc savas iekšējās cenu aptaujas. Savācam vairāku uzņēmumu tāmes, izskatām tās kopsapulcē, nosakām mājai izdevīgāko piedāvājumu, un aiziet – darbs sākas!

Nesen mājā sākām nomainīt stāvvadus. Kurš kaut ko saprot no būvniecības, zina, cik šis darbs ir sarežģīts. Lai izvēlētos kaut vai tikai materiālus, jāprot atšķirt ķīniešu caurules no Eiropas ražojumiem.

– Jā, mājas vecākajam vai biedrības priekšsēdētājam nākas pastrādāt gan par inženieri, gan tāmētāju, lai salīdzinātu piedāvājumus. Senāk bija vienkāršāk – ja caurules, tad metāla, tagad tās ir no plastmasas, turklāt veidi ir dažādi. Visi veidi ir jāizpēta un jāizvēlas labākais, lai pēc pieciem gadiem dzīvokļu īpašnieki neatnāktu ar jautājumu: ”Kāpēc mums atkal ir avārija?” – stāsta Mihails.

Cik maksā jaunas caurules?

Savai mājai biedrības vadība izvēlējās daudzslāņu caurules, kurām, pēc Mihaila vērtējuma, ir labākās ekspluatācijas īpašības, sevišķi karstā ūdens sistēmā. Taču biedrības priekšsēdētājs atzīst, ka uzreiz visai mājai komunikācijas nomainīt ir sarežģīti:

– Mēs darbus izpildām pa etapiem, atbilstoši uzkrāto līdzekļu apjomam. Tagad saskaitiet: mums ir piecas kāpņu telpas, vēl arī bēniņi un pagrabs. Savākt naudu visu komunikāciju vienlaicīgai nomaiņai ir grūti. Šogad esam plānojuši jaunos cauruļvados ieguldīt 17 000 eiro – šajā summā ietilpst augšējās sadales cauruļu nomaiņa bēniņos (ar visu siltinājuma slāni) un 12 jauni stāvvadi. Tas nozīmē, ka divas kāpņu telpas būs savestas kārtībā un pieslēgtas pagrabā esošajai apakšējai sadalei. Kolīdz būs sakrāta nauda nākamajam etapam, jaunus stāvvadus dabūs arī pārējās kāpņu telpas. Izskatās, ka ilgi dzīvokļu īpašniekiem gaidīt nenāksies, viņi jau palēnām var atbrīvot piekļuvi kopējām komunikācijām savos dzīvokļos.

Ūdens zudumi samazinājās

2008. gadā, kad biedrība māju pārņēma, par tādu darbu kā cauruļvadu nomaiņa bija grūti pat sapņot, taču iedzīvotāji sāka ar vienkāršākiem uzdevumiem.

– Pirmais darbs, ko paveicām, – nomainījām ieejas durvis, lai mājā neiekļūtu svešinieki. Noorganizējām talku pagrabu iztīrīšanai, aizvācām visu, kas radīja antisanitārus apstākļus, – atceras Mihails. – Ļaudis savācās un pagrabu iztīrīja saviem spēkiem, bija tikai jāsagādā konteiners. Talka nāca par labu ne tikai pagrabam. Tā kaut kā apvienoja kaimiņus, un daudzus jautājumus varējām sākt kopīgi risināt. Visai drīz mājai tika izremontēts jumts un dzīvokļos uzstādīti vienādi C klases individuālā ūdens patēriņa skaitītāji. Mihails stāsta, ka līdz tam, kamēr vecie skaitītāji nebija nomainīti uz jūtīgajiem C klases aparātiem, ūdens korekcija mājā turējās 30% robežās.

Dažos mēnešos mēs zaudējām 100, citos – 150 kubikmetru ūdens. Būšu atklāts, pārkāpējus atradām arī starp kaimiņiem, sastādījām aktus, bet ūdens starpība vienalga saglabājās augsta. Tad biedrība nolēma, ka daļu no jaunu skaitītāju izmaksām segs no kopējā uzkrājumu fonda (galu galā – katrā dzīvoklī bija nepieciešami četri jauni skaitītāji). Pēc nomaiņas darbu pabeigšanas ūdens zudumi samazinājās uz 3–10% mēnesī.

Tomēr gadās atsevišķi mēneši, kad ūdens starpība atkal palielinās, un Mihails neslēpj savu neapmierinātību. Viņš ir nolēmis lietu novest līdz galam un nostādīt iedzīvotājus fakta priekšā – ja ūdens starpība nenostabilizēsies 5–8% robežās, nāksies ieguldīt līdzekļus attālinātās nolasīšanas sistēmas uzstādīšanai.

Ekonomēt elektrību

Ko vēl izstāstīt par padarīto? Pirms diviem gadiem pēc dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmuma mājas Kuldīgas ielā 15 kāpņu telpās nomainīja apgaismes sistēmas. Tas bija jādara, jo vecā sistēma ”izgāja no ierindas”, turklāt radās iespēja ierīkot kustību sensorus un zema patēriņa LED lampas.

– Pateicoties kustību sensoriem, māja uzreiz sajuta koplietošanas elektrības patēriņa ekonomiju, – stāsta biedrības priekšsēdētājs.

Dalīja arī zemi zem mājas

Visi jautājumi diemžēl nerisinās vienkārši. Ar zemi problēma joprojām nav atrisināta. Izrādās, māja Kuldīgas ielā 15 atrodas uz diviem zemesgabaliem – viens pieder privātīpašniekam, otrs ir pakļauts privatizēšanai.

– Savu zemi mēs ilgi nevarējām privatizēt, pēc manām domām, Privatizācijas komisijas vainas dēļ, – ar viedokli dalās Mihails. – No sākuma mums gribēja atņemt to daļu, uz kuras izvietota autostāvvieta. Par to uzzinājām tikai 2008. gadā, kad saņēmām dokumentus. Neieraudzījām vairs savu autostāvvietu un sākām karu.

– Atkarojāt?

– Jā. Mēs šo māju esam cēluši paši savām rokām, tādēļ lieliski zinām, kur ir mūsu zemes robežas. Tikai sporta laukumu pie robežu iemērīšanas mums ”nogrieza”. Un labi vien bija – tā bija privāta zeme un tagad mēs to negribam ”ņemt” atpakaļ.

Protams, cilvēki nesaprot, kā pēkšņi zem vienas mājas puses zeme vairs nav viņu, bet kaut kāda privātīpašnieka. Tā vien gribas valdībai pajautāt: ”Kādēļ jūs tā izrīkojaties ar mums?”, bet nesadzirdēs jau neviens.

Cik sakrāja, tik iztērēja

Mihails Daškevičs ir dzirdējis par Rīgas domes priekšsēdētāja izteikto paziņojumu, kas mājām ar biedrībām apsola 50% līdzfinansējumu mājā izpildītajam remontam.

– Mūsu mājai šāda programma lieti noderētu, – saka Mihails, – nākotnē ieplānota fasādes siltināšana. Saskaņā ar projektu, ko mēs bijām pasūtījuši pirms pāris gadiem, kompleksa mājas renovācija izmaksātu 700 tūkstošus eiro. Ja mīnusojam darbus, ko esam veikuši šajā laikā, varam lēst, ka fasādes siltināšana varētu iekļauties 300 eiro robežās. Ja dome līdzfinansētu 50%, iedzīvotājiem atliktu 150 tūkstoši.

Taču tas iespējams pie ideālas apstākļu sakritības – Mihails labi pazīst kaimiņus un ir gandrīz vai pārliecināts, ka ”vecākie mājas iedzīvotāji nepiekritīs kredītam 150 tūkstošu apmērā”. Tas nozīmē, ka lielu renovāciju visticamāk nāksies atlikt un darbus veikt pakāpeniski, atbilstoši uzkrātajiem līdzekļiem.

Nepieciešams atbalsta mehānisms

Vai ir vērts mājā organizēt dzīvokļu īpašnieku biedrību? Atbilde nav viennozīmīga. Mihails uzskata:

– Ja starp kaimiņiem ir ar iniciatīvu apveltīti cilvēki, kuri tic, ka mājai biedrība ir vajadzīga un tā dos labumu, tad droši jāķeras pie darba. Pēc savas pieredzes varu sacīt, ka labums ir. Tikai katram līderim ir vajadzīgi palīgi – nosauksim to par atbalsta mehānismu. Mūsu mājā tie bija pieci cilvēki, pa vienam no katras kāpņu telpas. Ja viņu nebūtu, nekas neizdotos...