Glābšanas biedrība

Pagājušajā nedēļā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs atzina, ka dzīvokļu īpašnieku biedrību dibināšana Latvijā noris pārāk lēni: „Mums jāmaina likumi, lai atvieglotu iedzīvotāju apvienošanos.” Veidot dzīvokļu īpašnieku biedrības ir patiešām svarīgi, jo to dalībnieki ne tikai pieskata mājas lietas, bet arī sniedz atbalstu kaimiņiem gluži negaidītos jautājumos.

Izremontēja dzīvokli kaimiņam invalīdam

Iedzīvotāju apvienošanās ir labs un derīgs pasākums: cilvēki no jauna sāk iepazīt cits citu un pievērst lielāku uzmanību savu tuvāko problēmām.

Mājā Sarkandaugavas ielā 5 viss sākās ar pagalma labiekārtošanu un kopīgu sniega un ledus tīrīšanu no jumta un beidzās ar remontu jauna kaimiņa invalīda dzīvoklī.

– Mēs nolēmām savu pagalmu padarīt par pašu skaistāko, – pastāstīja mājas vecākā Mārīte Grandāne, – un drīz vien patiešām uzvarējām teritorijas apzaļumošanas konkursā. Šķiet, kas vēl būtu vajadzīgs? Bet mūsu mājas iedzīvotāji kopš sākta gala ir bijuši ļoti draudzīgi. Kad uzzinājām, ka puisim invalīdam nomirusi vecmāmiņa un viņš palicis bez jebkāda atbalsta, kopā sākām gudrot, kā ikdienas dzīvi viņam padarīt vieglāku.

Drīz vien puiša dzīvoklī tika veikts pieklājīgs remonts, kaimiņi sāka viņam palīdzēt ar pārtiku un dažādām citām lietām. Ja tas nenotiktu, jaunajam cilvēkam droši vien nāktos doties uz pansionātu.

Viss sākās ar aizkariem

Mājā Lemešu ielā 17 pārmaiņas jūtamas jau labu laiku. Vispirms iedzīvotāji nobalsoja par precīzu skaitītāju uzstādīšanu dzīvokļos un rādījumu attālinātas nolasīšanas sistēmas ieviešanu, tādā veidā uzveicot tik netīkamo korekciju. Pēc tam mājas vecākais Vjačeslavs Kuzins palūdza sievu uzšūt kāpņu telpas logiem vienkāršus aizkariņus.

– Ciemiņi nāca un brīnījās, cik pie mums ir skaisti, – tagad smej Kuzins.

Patiesībā aizkaru radītais skaistums izmaksāja tikai 10–15 latus, plus vēl mājas vecākais sagādāja dažas naglas un makšķerauklu. Mežģiņotie aizkariņi rotā logus jau piecus gadus, un cilvēki kaut kā pašsaprotami ir pārstājuši izgreznotajā kāpņu telpā spļaudīties un mest zemē atkritumus.

Nesen prasmīgs meistars atradās arī otrās tās pašas mājas kāpnēs. Vīrietis Kuzinam paziņoja, ka vēlas izremontēt kāpņu telpu un nokrāsot ieeju no ārpuses. Sacīts – darīts, vīram iedeva materiālus, un viņš darbu paveica pēc labākās sirdsapziņas. Piemēram, stikla blokus kāpņu telpā aplīmēja ar krāsainu plēvi, un tagad no ārpuses tie izskatā kā vitrāža.

– Cits gados vecāks vīrs, kam dzīvoklis ir tajās pašās kāpnēs, izgatavoja trafaretus un sadales skapjus kāpņu telpā apgleznoja ar rudenīgām lapām, – stāsta Kuzins.

Viss ir noticis ļoti jauki un ģimeniski. Bet atgādināšu, ka mājas labiekārtošana sākās ar Kuzina nopirktajiem 10 metriem tilla auduma.

Izglāba māju no gāzes sprādziena

Varonīgu darbu pagājušajā gadā paveica mājas vecākā Taisija Dorofejeva no Garozas ielas 17 – viņa palīdzēja savam gados vecajam kaimiņam vienatnē neaiziet bojā no bada un akustuma.

– Manās kāpnēs trešajā stāvā dzīvoja vecs vīrs Viktors, viņam jau bija pāri par astoņdesmit gadiem, nesen bija zaudējis sievu, – stāsta Taisija.

Pēc sievas nāves Viktora prāts bija aptumšojies, viņš pārstāja par sevi gādāt un bieži klīda pa gaiteni, ar kruķi bakstīdams kaimiņu durvis. Protams, cilvēkus tas uzbudināja, viņi rājās, kāds kaimiņš pat večuku iekaustīja.

– Es jautāju: „Kāpēc jūs kaujaties, ja rodas problēmas? Labāk nāciet pie manis, – atminas Taisija, – uz ko gados jaunie kaimiņi atbildēja: „Bet tas taču nav jūsu pienākums – risināt svešas problēmas!”

Tā jau nu ir, mājas vecākā pienākums tiešām nav pieskatīt dzīvokļu īpašniekus, bet Taisija nevarēja mierīgi gulēt, zinot, ka vecais vīrs var iekulties nelaimē. Un  pagājušajā ziemā tiešām iekūlās – aizmirsa izslēgt gāzi. Kaimiņi panikā saskrēja pie Dorofejevas, sakot, ka kāpņu telpā jūtama gāzes smaka. Arī viņa paostīja – jā, tā tiešām ir gāze.

– Drīz vien nedienas atkārtojās, un šoreiz Latvijas gāzes brigāde vienkārši nogrieza Viktoram gāzes vadu, – stāsta Taisija. – Mēs vērsāmies Rīgas pilsētas sociālajā dienestā, pie večuka sāka piestaigāt sociālā darbiniece, taču Viktors ar viņu nesatika. Tā jau mēdz gadīties, cilvēki tādā vecumā kļūst aizdomīgi...

Īsta krīze tika piedzīvota pērnās ziemas beigās, kad Viktors, uzpucējies jakā un kurpēs uz basas kājas, devās ciemos pie kaimiņos sociālajā mājā dzīvojošām večiņām. Sētnieks piezvanīja mājas vecākajai: „Taja, skrien ķert savu večuku, viņš bez biksēm kaut kur dodas!”

Taisija atrada baskājaino Viktoru un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kamēr Viktors ārstējās slimnīcā, sociālais dienests atrada viņam vietu pansionātā.

– Domāju, ka viņš ar atvieglojumu pārcēlās uz ilgstošas sociālās aprūpes centru, – spriež mājas vecākā. – Mājās taču večukam reizēm pat gaismas nebija, dzīvoja briesmīgos antisanitāros apstākļos. Viņš vairs netika galā ar mājas darbiem un bez gāzes nevarēja sev pagatavot ko ēdamu.

Tā mājas vecākā izrādījās pats ieinteresētākais, pats tuvākais cilvēks vientuļajam vecajam vīram un izglāba visu māju no gāzes sprādziena draudiem. Starp citu, pērn viņa palīdzēja vēl divām gados vecām kaimiņienēm: vientuļās sirmgalves gluži vienkārši nezināja, ka viņām ir tiesības uz sociālo palīdzību. Taisija nosūtīja viņas uz domes Labklājības departamentu, un tagad sirmgalves regulāri apmeklē sociālie darbinieki, bez maksas palīdzot mājas darbos, atnesot no veikala pārtiku un samaksājot rēķinus.