Salīdzināsim cenas

Pieņemot lēmumu paaugstināt komunālo pakalpojumu tarifus, gandrīz ik reizes mums tiek stāstīts, ka citās valstīs iedzīvotāji par ūdeni, gaismu un siltumu maksā daudz vairāk. Tātad viss kārtībā, sašutumam nav pamata.

Taču, salīdzinot komunālo pakalpojumu tarifus dažādās valstīs, jāņem vērā arī vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju, jo vienas valsts iedzīvotājiem gluži pieņemamas pakalpojumu cenas citā valstī var izrādīties nepanesami smaga nasta. Turklāt vēl jāparaugās, par ko mēs maksājam, proti, vai komunālo pakalpojumu kvalitāte Latvijā atbilst maksai par šiem pakalpojumiem.

Elektrība

Elektrības cenas visā Eiropas Savienībā ir augstas. Dažās valstīs pēdējo desmit gadu laikā tās pat pieaugušas vairāk nekā divkārt. Līdere ir Kipra, kur iedzīvotāji par vienu kilovatstundu maksā 0,17 eiro. Maltā kilovatstundas cena ir 0,16 eiro, Luksemburgā – 0,14 eiro.

Lētāko elektroenerģiju Eiropas Savienībā saņem bulgāri (0,068 eiro par kilovatstundu) un igauņi (0,07 eiro). Latvija šai ziņā ir nosacīti labvēlīga valsts: pēc ES statistikas biroja Eurostat datiem, mēs par elektrību maksājam 0,095 eiro par kilovatstundu, tātad esam aptuveni vienā līmenī ar Franciju, Turciju un Horvātiju.

Kam trūkst gaismas?

Šai sakarā Eurostat 2011. gadā publicēja amizantu pētījumu – saskaitīja, cik daudz cilvēku uzskata, ka viņu mājoklī ir... pārāk tumšs. Vismazāk par saules gaismas trūkumu sūrojās turīgo Skandināvijas valstu un Somijas iedzīvotāji. Norvēģijā un Somijā saulītes bija par maz tikai trim četriem mājokļu īpašniekiem no simta. Bet visvairāk pēc normāla apgaismojuma ilgojās cilvēki Slovēnijā (12%) un Latvijā (9,8%).

Gāze

Gāzes patēriņa cenas Latvijā aug, bet ne tik strauji kā citās Eiropas Savienības valstīs. Pēc 2012. gada datiem, visdārgāk par zilo kurināmo maksā zviedri – 17,7 eiro par gigadžoulu (enerģijas daudzums, kas izdalās, sadegot 26 kubikmetriem gāzes). Skaidri redzams: jo turīgāka valsts, jo gāze tur dārgāka. Beļģi, piemēram, par vienu gigadžoulu maksā 15,2 eiro, dāņi – 15,1 eiro.

Latvija atrodas tuvāk saraksta lejasgalam – mēs maksājam 11,2 eiro par gigadžoulu un šajā rādītājā esam aptuveni vienā līmenī ar Poliju un Bulgāriju. Paši laimīgākie gāzes patērētāji Eiropas Savienībā ir rumāņi (3,9 eiro par gigadžoulu), kuri lieto pašu valstī iegūtu gāzi.

Pil un tek!

Mēs Latvijā bieži žēlojamies par tekošiem jumtiem. Tā tiešām ir akūta problēma: Rīgā remonts nepieciešams gandrīz katram otrajam jumtam, bet, tā kā iedzīvotājiem trūkst naudas, darbi tiek atlikti. Taču interesanti, ka par jumtiem, kas laiž cauri ūdeni, par mitrām sienām un satrunējušiem logu rāmjiem sūdzas visā Eiropā. Visstiprākie jumti un sausākās mājas 2011. gadā atkal bija Skandināvijas valstīs un Somijā (Somijā 5,7% sūdzību, Zviedrijā – 8,4%, Norvēģijā – 7,6%). Savukārt negatīvā nozīmē līderi atkal bija Slovēnija (34,7%) un... jā, jā, Latvija, kur mitrums caur griestiem vai sienām iekļūst 25,8% mājokļu.

Iztiksiet bez mazgāšanās...

Atjautīgie statistiķi sarēķinājuši, cik daudziem cilvēkiem Eiropā mājokļos nav elementāru ērtību – vannas vai dušas. Vai kāds brīnums, ka Latvija 2011. gadā atkal bija saraksta augšgalā. Tiesa, Rumānijā ļaudis dzīvo vēl bēdīgākos apstākļos (dušas un vannas nav 36,8% iedzīvotāju), bet Baltijas valstis Latvija (18% bez ērtībām) un Lietuva (16%) min „līderiem” uz papēžiem. Salīdzināsim mūsu situāciju ar Vāciju, kur mājās nomazgāties nevar tikai 0,1% iedzīvotāju.

Bet maksāt nāksies

Tiek lēsts, ka ASV un Rietumeiropā iedzīvotāji par mājokli atdod aptuveni 10% no ikmēneša ienākumiem. Arī Latvijā veic tamlīdzīgus aprēķinus. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, mūsu līdzpilsoņi 2011. gadā par dzīvokli vidēji maksāja 31 latu mēnesī (pie 183 latu ienākuma). Tātad izdevumi par mājokli veidoja 16,6% no mūsu ienākumiem.

Taču šķiet, ka šos datus ļoti daudzi varētu apstrīdēt. Piemēram, vientuļie pensionāri, kuri pie 150 latu ienākuma saņem 50–100 latu lielus rēķinus. Ja nedarbotos sociālās palīdzības sistēma, maznodrošinātajiem mūsu valsts iedzīvotājiem par mājokli nāktos atdot līdz 70% no algas vai pensijas.

Bet pēc Eiropas mērauklas ģimene, kas par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem maksā vairāk par 20% no ienākuma, atrodas uz drausmīgas nabadzības sliekšņa.