Sīkas cūcības dzīvokļu remontā
- Detaļas
- Kategorija: Mājai
- Publicēts Svētdiena, 23 Septembris 2012 18:12
Viņi ierodas jūsu mājās līdz ar saullēktu un pazūd pēc pusnakts. Viņi izņem durvis no virām, izlauž logus, grauj sienas, izmet mēslainē senlaicīgu vannu un podu. Un vēl nemitīgi klaudzina, urbj un zāģē. Kad viņi dodas prom, aiz viņiem nepaliek nekas... vecs, un jums jāpierod dzīvot gluži kā no jauna piedzimušā mājoklī. Atslābinieties, tā nav apokalipse, tas ir tikai un vienīgi remonts. Taču reizēm ķelles un otas bruņinieki atstāj aiz sevis visai nepatīkamus pārsteigumus.
Sanaidoties ar remontētājiem nav nekāda māksla. Piemēram, jūs varat ar viņiem sastrīdēties par to, kur vajadzētu atrasties kontaktligzdai, vai arī nesamaksāt par sākotnējā tāmē neparedzētiem darbiem. Varbūt jums būs taisnība, bet remontbrigādes atbilde var būt pat ļoti nešpetna.
Pirmā cūcība. Pati ļaunākā. Sienā vai griestos iemūrēta ar adatu caurdurta jēla ola ilgus gadus nodrošinās dzīvoklī riebīgu smaku. Satriecošs rezultāts: dzīvot nav iespējams, un arī atrast „dārgumu” saviem spēkiem nav reāli. Nāksies vai nu graut konstrukcijas, lai dabūtu olu ārā, vai arī ar pazemīgi noliektu galvu doties pie jaunizceptajiem Faberžē pēctečiem. Tādā gadījumā smaržīgā sveiciena autori vienā mirklī par noteiktu atlīdzību atradīs „perēkli”, un jūsu māja atkal varēs uzelpot.
Otrā cūcība. Muzikālā. Ja jums neiepatiksies plastmasas lodītes nemitīgā jautrā šķindoņa radiatorā, jūs ātri vien izšķirsities par jaunās ierīces atvēršanu. Nu, varbūt arī izturēsit pāris dienas.
Trešā cūcība. Mūsuprāt, pārāk primitīva. Ar koka bluķēnu vai stikla vati nosprostota ventilācija. Nepatīkami brīži nodrošināti ne tikai dzīvokļa īpašniekiem, bet arī augšējiem un apakšējiem kaimiņiem. No tās pašas operas – kanalizācijas caurulēs iemūrēti dzelzs gabali. Pāris dienas, lietojot jauno klozetpodu, un necaursitams aizsprostojums garantēts. Šai gadījumā, pēc speciālistu teiktā, lētāk sanāks visu pārtaisīt no jauna.
Ceturtā cūcība. Mistiskā. Sienā perpendikulāri iemūrēta tukša pudele bez korķa visniecīgākajā caurvējā sāks dziedāt neciešamas serenādes, kas skanēs kā gaudas no viņpasaules, kamēr vien netiks izņemta no sienas.
Piektā cūcība. Vispār klusās šausmas. Dūmvadā tiek ielikts stikla gabaliņš, un saimnieki, iekūruši kamīnu, var tikai noskatīties, kā dūmi vāliem veļas istabā. Tostarp skursteņslauķis apgalvo, ka dūmvads ir absolūti tīrs.
Profesionālu celtnieku arsenālā ir daudz paņēmienu, kā atriebties uz nerviem sakritušam pasūtītājam. Tos apvieno tikai viena lieta – pašu spēkiem un nenodarot pāri jaunajam interjeram nepatīkamo dāvanu nav iespējams likvidēt.
Būvniecības terors ir jauna parādība. Plašāku izplatību tas ieguva pēc Latvijas iestāšanās ES, kad cilvēkiem, ieguvušiem stingrāku pamatu zem kājām, radās vēlme izdaiļot savu dzīvi, bet privāti strādājošie celtnieki sāka apvienoties brigādēs. Ne vienmēr attiecības starp pasūtītājiem un darba darītājiem veidojušās gludi.
– Pieņēmuši lēmumu remontēt mājokli, dzīvokļa saimnieki meklē strādniekus, pērk apdares materiālus, plāno interjeru un pavisam aizmirst noslēgt līgumu par gaidāmajiem remontdarbiem, – sūrojas juriste Jūlija Firo. – Bet bez līguma var rasties nopietnas problēmas. Ja darbi netiks veikti kvalitatīvi un norunātajā laikā, to būs ļoti grūti pierādīt. Dzīvokļa saimnieks nevarēs apliecināt savu taisnību, ja viņam nebūs rakstiskas vienošanās par visiem remonta nosacījumiem.
Taču nebūsim naivi un nedomāsim, ka celtnieki nekrietnības dara tikai aiz klajas ļaunprātības, reizēm tā rīkoties viņus piespiež paši pasūtītāji. Un lai gan mēs nekādā gadījumā neatbalstām partizānu karu remonta ietvaros, nebūs lieki dot pašiem celtniekiem iespēju paskaidrot šādas atriebības iemeslus.
– Ilgus gadus darbojoties būvniecībā, mēs tikai vienu reizi esam nonākuši konfliktā ar pasūtītāju, – stāsta Ruslans un Irina Katpini, celtnieki ar desmit gadu stāžu. – Kad pasūtījums bija izpildīts par deviņdesmit procentiem, jaukā un smaidīgā dzīvokļa saimniece pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņu vairs nekas neapmierināja mūsu darbā, viņa sāka visam piekasīties un lika pārtaisīt viņas izbrāķētās vietas, lai gan mēs nebijām pieļāvuši ne mazāko paviršību.
Beigu beigās saimniece atklāti paziņoja, ka par darbu nemaksās. Remontētāji savāca darba rīkus un aizgāja, bet sieviete vēl ilgi nevarēja pabeigt remontu, jo strādnieki, kurus viņa uzaicināja, vispirmām kārtām gribēja zināt, kāpēc darbs nav pabeigts, un, juzdami, ka var iekļūt slazdā, atteicās dzīvokli sapucēt līdz galam.
– Beidzās ar to, ka saimniece piezvanīja un lūdza darbu pabeigt. Mēs atteicāmies, – stāsta Ruslans. – Bet akciju ar olām kādi paziņas sarīkoja gandrīz vai mūsu acu priekšā. Klients gribēja viņus apkrāpt un vilcinājās samaksāt par paveikto. Kad brigāde apjauta, ka labi nebūs, ņēma un iemūrēja ģipškartonā olu. Pēc diviem neciešamas smirdoņas mēnešiem skopajam pasūtītājam nācās samaksāt strādniekiem visu apsolīto summu, tikai tādā gadījumā viņi bija ar mieru izņemt no sienas savu „ieroci”.