Dzīvokļa remonts: lēti un labi!

Mēdz sacīt, ka vieglāk esot pārdzīvot ugunsgrēku nekā pārcelšanos. Droši vien pārdzīvot dzīvokļa remontu ir vēl grūtāk, tā vismaz apgalvo tie, kas to piedzīvojuši. Pirms remonta sezonas sākšanās stāstām, kā pasargāt sevi no būvniekiem haltūristiem.

Solījumu pildīja

Darbības vieta un laiks: Rīga, mūsdienas. Valentīna pēc sludinājuma atrada meistaru, kurš bija ar mieru par nelielu naudu veikt pieklājīgu remontu viņas noplukušajā divistabu dzīvoklī lielpaneļu mājā. Meistars šķita ļoti atbildīgs. Avansu neprasīja, toties uzreiz sastādīja materiālu iegādes tāmi. Prasītā summa viņam tika iedota, pretī saņemot solījumu uzrādīt čekus. Un cilvēks tiešām pildīja solījumu!

„Desmit dienas viņš regulāri veda man čekus,” stāsta Valentīna. „Dzīvoklī ielūkojos tikai vienu reizi, ieraudzīju kaut kādus materiālus, darba rīkus un jutos mierīga. Bet pēc desmit dienām meistars pazuda”.

„Viņus ne mirkli nedrīkst izlaist no acīm”

Otrs gadījums, arī pamācošs. Vārds Veronikai T.

„Nopirkām mazdēliem dzīvoklīti, vīrs atveda kaut kādus meistarus, tie nedēļas laikā visu izārdīja un pēc tam paziņoja, ka vēlas vairāk naudas,” stāsta Veronika. „Nācās padzīt. Jaunus sameklēju es pati, bet mēs atkal bijām uzkāpuši uz tā paša grābekļa: jaunie atnāca un izlauza visu, ko pirmie jau bija sabūvējuši.

Pats grūtākais ir atrast meistarus. Mēs meklējām tādus, kas strādā paši, bez starpniekiem. Kas tad ir starpnieks? Tas ir cilvēks, kas savāc veselu kaudzi objektu un tad dzenā strādniekus no viena uz otru. Skaidrs, ka cena šai gadījumā ir pusotras reizes lielāka – starpnieks taču nav muļķis, lai to visu par pliku paldies darītu.

Tad, lūk, tādus patstāvīgos es meklēju ļoti ilgi. Vieni solīja par pieciem tūkstošiem visu izdarīt, es atbildēju, ka par pieciem tūkstošiem pati visu izdarīšu. Otri prasīja divus. Mēs ļoti nopriecājāmies, bet izrādījās, ka tas ir tikai darbs ar veseri, viņiem pat darbarīku nebija, visu vajadzētu pirkt vai nomāt.

Šobrīd strādā it kā lāga puiši, bet viņi mūs nemitīgi rausta ar un bez iemesla. Te grib parādīt, kā sienu virtuvē izlīdzinājuši, te sienu vannas istabā izlīdzinājuši tā, ka vanna atpakaļ savā vietā nelien. Ar vārdu sakot, remonts ir ļoti interesanta lieta. Uz pāris mēnešiem jāpamet darbs, lai ar visu tiktu galā.

Tad puiši iemanījās braukt uz veikalu, kur viss maksā divreiz dārgāk. Tā sakot, sveša nauda nav savējā, to var daudz neskaitīt. Te vajadzīgs dzelzs tvēriens. Vīrs padevās pēc nedēļas, viņam galva pilna ar savām domām, bet ar tādiem strīdēties vajag prast”.

No kuģa uz... būvi

Bet ir arī meistari, kurus cilvēki saudzīgi kā trauslu dārgumu nodod no rokas rokā. Ar diviem no viņiem mums izdevās aprunāties. „Vienmēr vajag skaidri stādīties priekšā, ko tu vēlies,” saka Dmitrijs, kurš paspējis dažus gadus pastrādāt mājokļu remontdarbos Kanādā. „Nepietiek tikai ar labām rekomendācijām, ko kāds devis tai vai citai brigādei vai meistaram, vajag redzēt arī viņu iepriekšējos darbus, kaut vai fotogrāfijās.

Kā noteikt, vai meistars būs labs? Nekā. Vajag ļaut viņam sākt darbu, labu meistaru uzreiz var pazīt. Kaut vai pēc tā, ka viņš aiz sevis vienmēr savāc gružus. Tā ir vispārpieņemta prakse – būvgružus vajag savākt katru dienu, lai nekrātos putekļi. Normālam meistaram vajag to zināt. Varu pateikt priekšā vēl vienu gājienu: pavaicājiet, ar kādiem materiāliem viņš ir strādājis. Ja teiks, ka ar absolūti visiem, tam vajag vedināt uz pārdomām.

Galvenais – nekad nemaksāt naudu uz priekšu. Piemēram, meistars stāsta, ka nedēļas laikā veiks tādu un tādu darba apjomu. Ja pēc nedēļas redzi, ka viņš to tiešām ir paveicis, turklāt kvalitatīvi, tikai tad samaksā. Jau pēc pirmajām darba dienām kļūst skaidrs, kas tas par speciālistu. Ja tu redzi, ka cilvēks strādā, īpaši nesaspringstot un nesteidzoties, ir vērts padomāt, vai nebūtu prātīgi atteikties no viņa pakalpojumiem, jo labiem meistariem ir daudz pasūtījumu un viņi laiku lieki neiznieko, jo ir kur steigties. Jo ātrāk viņš pabeigs darbu vienā objektā, jo ātrāk tiks uz nākamo. Tā ir viņa peļņa.

Uzsvēršu vēl vienu lietu: nesteidzieties uzreiz izvēlēties sev meistaru. Paklausieties, ko pretendenti saka par gaidāmo remontu, cik prasa par darbu, kādu materiālu cenu nosauc. Ja viņu viedokļi puslīdz sakrīt, tad izvēlieties to, kurš jums liekas simpātiskāks. Savukārt, ja tiek nosauktas pārāk atšķirīgas cenas, izvēlieties zelta vidusceļu: nedzenieties pēc lētuma un atcerieties, ka dārgi ne vienmēr nozīmē arī kvalitatīvi”.

„Iedodiet avansu uzturam”

„Par avansu,” turpina mūsu sarunas biedrs. „Jā, gadās, ka meistars lūdz avansu, bet parasti nelielu summu. Katram ir savi dzīves apstākļi, sava situācija, vienam otram varbūt pat nav naudas, lai aizbrauktu līdz darbam. Tomēr no meistara, kas prasa naudu ēšanai vai tramvaja biļetei, labāk vajadzētu atteikties – viņa kvalifikācija raisa šaubas. Es pat nekautrētos cilvēkam, kurš prasa avansu, pajautāt, kādam nolūkam viņam vajadzīga nauda. Atbilde var daudz atklāt.

Un vēl viena kutelīga nianse: cilvēks apņemas viens pats visu paveikt – gan grīdas, sienas un griestus savest kārtībā, gan flīzes ieklāt, gan santehniku un elektroierīces uzstādīt. No vienas puses, tas it kā būtu labi, ka viens cilvēks ir atbildīgs par visu, no otras, tik universāli speciālisti ir ārkārtīgi reti sastopami un viņi nemaksā lēti.

Biežāk tā ir vienkārši vēlēšanās sagrābt vairāk naudas, tā sakot, iejūgšos, un tad jau redzēs. Parasti labs meistars godīgi atzīst: ziniet, es neesmu grīdu speciālists. Vai arī, piemēram, skaidri pasaka, ka flīzes nelīmē. Tas ir normāli. Vislabāk ir nolīgt divu triju cilvēku brigādi, tā būs drošāk un darbs ritēs raitāk, protams, ja vien tie ir godprātīgi meistari.

Gadās arī tā: no viena meistara (vai meistariem) pasūtītājs kāda iemesla dēļ ir šķīries, un tad ierodas nākamais un prasa: „Kāds auns jums to visu ir taisījis? Viss jāpārtaisa!” Nereti saimnieki tam piekrīt, lai gan bieži vien tas ož pēc tās pašas šķiršanās”.

Kāpēc tāme palielinās?

„Parasti saimnieki lūdz uz papīra uzrakstīt veicamo darbu sarakstu un cik tas maksās,”  stāsta Sergejs, profesionāls celtnieks, kurš jau divdesmit gadus nodarbojas ar dzīvokļu remontu. „Daži pasūtītāji paši piedāvā avansu, bet es nekas neņemu. Mēs ar pārinieku vienmēr piedāvājam šādu variantu: kad būs padarīta daļa darba, jūs mums samaksāsiet daļu norunātās summas. Tad pasūtītājs sāk vairāk uzticēties meistariem, jo viņš jau zina, ka netiks piekrāpts.

Gadās, ka sākotnējā tāme līdz remonta beigām ir palielinājusies. Kāpēc? Nu, piemēram, es redzu, ka grīda ir greiza, un aprēķinu remonta izmaksas, taču, kad noņemu veco segumu, izrādās, ka apakšā jāmaina sijas. To es varu ieraudzīt tikai tad, kad grīda ir izārdīta. Tā mēdz gadīties, it īpaši vecās ēkās.

Gadās arī tā: es ar saimnieku vienojos, ka tapetes pielīmēšu par trim eiro kvadrātmetru, bet tad saimnieka sieva paziņo, ka viņa gribētu, lai augšā ir citādu tapešu svītriņa un apakšā vēl kaut kas. Darbs kļūst sarežģītāks, un meistars, pats par sevi saprotams, lūdz norunātajai maksai pielikt, piemēram, 50 centu par kvadrātmetru.

Pirms nosaukt cenu, meistari, tā sacīt, mazliet pavēro saimnieka maciņu. Jo bagātāks saimnieks, jo cena var būt augstāka. Un pretēji: mēs vienmēr cenšamies dot atlaidi vientuļām sievietēm, sirmgalvjiem, kuri skaita katru centu.

Kas attiecas uz termiņiem, tur ir viens nosacījums: jo ātrāk pabeigsi vienu remontu, jo ātrāk sāksi nākamo. Novilcināt laiku nozīmē radīt sev zaudējumus. Vispār 15 kvadrātmetru standarta istabas remonts parasti ilgst vienu līdz pusotras nedēļas. Vadoties pēc tā, var aprēķināt visa dzīvokļa remontam nepieciešamo laiku.

Vēl tikai piebildīšu, ka vienu istabu neviens meistars īsti nevēlas remontēt, tas nav izdevīgi. Laiks tiek tērēts, bet atdeve niecīga”.

Labie ir aizbraukuši

„Ir dzirdēts daudz sūdzību, ka daži meistari slikti dara savu darbu, bet viens otrs vēl pazūd ar visu naudu,” saka Sergejs. „Saprotu, kāpēc tā notiek: kad bija būvniecības bums, daudzi kļuva par būvniekiem pat bez jebkādas speciālās izglītības, jo šajā nozarē varēja labi nopelnīt. Cilvēki bija tikuši pie naudas, daudzi pirka dzīvokļus, tos vajadzēja remontēt. Ar vārdu sakot, pēc būvniekiem bija pieprasījums. Patlaban atkal cilvēki sākuši aktīvāk remontēt savus mājokļus, bet labu meistaru pie mums nav palicis daudz.

Varu minēt piemēru: nesen strādāju kādā firmā, kur no 15 darbiniekiem septiņi aizbrauca uz Vāciju. Visi labie speciālisti brauc prom. Paliek tie, kas kādu iemeslu dēļ nevar aizbraukt, un tādi, ko par meistariem var nosaukt tikai ar lielu piespiešanos”.