Uzmanību, kanalizācija aizveras!

Latvijā sākusi darboties jauna, Krievijā izgudrota parādnieku sodīšanas sistēma. Tā ir asprātīga un nežēlīga un darbojas gandrīz nevainojami. Nemaksātājiem tiek noslēgts kanalizācijas izvads. Traukus vēl kaut kā iespējams nomazgāt, bet tualete nav lietojama.

Atjautīgie nepadodas

Pārbaudījums ar netīrību – lūk, kā tas saucas. Latvijā tamlīdzīgu pakalpojumu praktizē vairāki uzņēmumi. Klīst baumas, ka to dara arī viens pašvaldības uzņēmums.

Runā, ka minētais soda pasākums iedarbojas nekavējoties. Tiklīdz ūdens (un visa pārējā) līmenis podā sāk celties, parādnieki skrien uz banku maksāt.

Noslēgs tiek nolaists vajadzīgajā līmenī caur kopējo kanalizācijas stāvvadu. Uz speciāla monitora meistars redz, kuru dzīvokli bloķē, kļūdīties nav iespējams. Pakalpojumu pasūta pārvaldnieki, kas zaudējuši cerību ar citiem paņēmieniem dabūt no iedzīvotājiem naudu.

Interesanti, ka Rīgas domes Mājokļu un vides departaments „kanalizācijas taktiku” vērtē neitrāli. Ja kopsapulce akceptē, tad var. Toties Veselības inspekcijā šausminās: „Kā tā var?! Mājai taču draud antisanitāri apstākļi!”

Bet tiešu aizliegumu kanalizācijas bloķēšanai neviens nav uzlicis, tāpēc pakalpojuma tirgus attīstās. Lielākā daļa namu pārvaldnieku pagaidām gan piesardzīgi nogaida, bet gan jau tikai līdz zināmam laikam.

Mēs uzzinājām, kā kanalizācijas bloķēšanas sistēma darbojas Krievijā, kur tā, kā stāsta, esot izgudrota. Žurnāla „Ogoņok” jaunākajā numurā šim tematam veltīts prāvs raksts. Žurnālisti stāsta, ka kanalizācijas atslēgšana nav nekāda panaceja cīņā pret parādniekiem. Ko tik izgudro atjautīgi ļautiņi, lai gan bez tualetes iztiktu, gan parādu nekārtotu! Paši izturīgākie turas mēnešiem...

Kā tad ir pie viņiem?

„Pirms gada Sergejs Nikolajevičs internetā izlasīja par atsevišķu dzīvokļu kanalizācijas bloķēšanu. Jau 2005. gadā šo sistēmu izgudroja Ukrainas Poltavas apgabala uzņēmums „Poltavavodokanal” tieši cīņai pret ļaunprātīgiem nemaksātājiem. Speciāls robots pa cauruļvadiem nogādā noslēgu vajadzīgajā vietā un noslēdz attiecīgo kanalizācijas izvadu tā, lai daudzdzīvokļu mājā neviens cits, izņemot konkrēto iemītnieku, neciestu,” teikts publikācijā.

„Neesmu jau zvērs,” saka dzīvokļu īpašnieku biedrības priekšsēdētājs Sergejs Saļutins no Sanktpēterburgas. „Man ir 73 gadi, pats šajā mājā dzīvoju, visus iedzīvotājus ne tikai pēc vārda un tēvavārda zinu, bet daudziem arī vecākus atceros, lai gan mājai ir sešas sekcijas! Vienmēr visus uzklausu, piedāvāju maksāšanas termiņa pagarinājumu, jo visādi taču cilvēkiem var gadīties. Bet, saprotiet, ir absolūti ietiepīgi cilvēki, kas gadiem nemaksā!”

Tika nolemts pieciem tādiem tiepšām noslēgt kanalizācijas izvadus. Divi no viņiem ar rēķiniem rokās jau pēc pāris dienām aizskrēja krājkases virzienā: „Mums ir aizdambējums! Sastrēgums! Glābiet!” Viena sieviete pretojās pāris mēnešus. „Mūsu mājā nedzīvo idioti, bet cilvēki, kas šo to zina par kaimiņiem,” ar lielu pašcieņu skaidro Sergejs Nikolajevičs. „Mēs zinām, ka šai dāmai pieder vairāki veikali, vasarnīca, mašīna, tātad viņa ir turīgs cilvēks, bet parādā 150 tūkstošus! Viņa pa visu Sanktpēterburgu klaigāja, ka notiesās mani, ka naudas viņai neesot. Viņas bijušais vīrs grasījās sadot man pa ģīmi. Bet mani iekaustīt grūti, esmu ar boksu nodarbojies... Īsāk runājot, noslēdzām dāmai kanalizāciju. Viņa divus mēnešus cieta neērtības, kur kārtojās, nezinu, mani tas neinteresē, mana problēma ir dabūt no viņas parādu. Trešajā mēnesī tas izdevās.

Ir arī ļautiņi, kuriem noslēgus atsakās likt. Alkoholiķi. Kā lai zina, kas viņiem var ienākt prātā? Maksāt vienalga nemaksās, bet posta lietas gan var sastrādāt. Nebūs viņiem gaismas – istabas vidū sakurs uguni, nebūs kanalizācijas – noslīcinās savos mēslos kaimiņus.

Atgriešanās viduslaikos

„Tai pašā Poltavā komunālo pakalpojumu sniedzēji nevarēja vien nopriecāties par savu izgudrojumu, bet tikai līdz brīdim, kad pilsētnieki gluži kā viduslaikos sāka naktspodu saturu gāzt laukā pa logiem un dabiskās vajadzības kārtot kāpņu telpās. Milicija uz tādiem izsaukumiem nereaģēja: „Mums smagu noziegumu ir atliku likām, iesim vēl jūsu smerdeļus ķerstīt!”, bet varas iestādes sāka nopietni raizēties par infekcijas slimību epidēmiju pilsētā.

Cauruļvada noslēgšanas jeb tamponēšanas metodi izmēģināja arī Simferopolē, un arī tur situācija kļuva nekontrolējama. Iedzīvotāji uz balkoniem turēja spaiņus „ar to visu”, lēja podu saturu atkritumu vadā. Kaimiņi centās ar spēku vest „smerdeļus” pie prāta, milicija protokolēja desmitiem tualetes kautiņu, bet sētnieki atteicās uzkopt teritoriju ap mājām: „Pietika jau ar suņiem, kas te pieķēza, bet tagad vēl cilvēki!” Ar vārdu sakot, eksperimentu būtu grūti nosaukt par veiksmīgu. Turklāt kanalizācijas piespiedu noslēgšanas darbībām Ukrainā nebija sakarīgas likumdošanas bāzes, ja gribēja, to varēja kvalificēt kā patvaļu.

Krievijā oficiālu šķēršļu tamlīdzīgām darbībām nav, bet komunālās saimniecības ļaudis baidās no nepieskaitāmiem nemaksātājiem. Jekaterinburgā kādā ielā neakurātiem saimniekiem vispirms atslēdza gaismu, pēc tam uzstādīja arī „astoņkāji”, bet cilvēki neapmulsa, aizslietni no sava dzīvokļa kanalizācijas izvada izgrūda kopējā stāvvadā un pamatīgi to nosprostoja, gremdējot netīrumos ne tikai sevi, bet arī kaimiņus.

Vispār jau krievu cilvēki tā vienkārši nepadodas. Viņi demontē santehniku, kaļ sienas, lai tiktu pie noslēga, jauc ārā stāvvadus. Pēterburgā kāds noslēgtas kanalizācijas upuris no vasarnīcas uz pilsētu aizvilka biotualeti, tā veselam kvartālam palīdzēja noturēties. Mēs gribējām tikties ar cilvēku, kuram nupat bija noslēgta kanalizācija. Durvis viņš mums neatvēra, bet rīcības plānu bija izdomājis: „Man ir sporta kluba abonements, – viņš nokliedzās caur slēgtām durvīm. – Tur arī nokārtošos! Vai ir vēl kādas problēmas?”