Daži tomēr salst

Kaimiņmājās kurina, bet tavā dzīvoklī ir auksti. Nepatīkamāku situāciju grūti pat iedomāties, vai ne? Parādnieku mājas cenšas uzzināt savas tiesības.

„Saņēmām no pārvaldnieka vēstuli ar paziņojumu, ka apkures pieslēgšana mūsu mājai ir atlikta. Visu divdesmit piecu dzīvokļu iemītnieki jau ir pamatīgi nosaluši. Mēs nezinām, cik patiesībā esam palikuši parādā par siltumu (namu pārvalde brīdinājuma vēstulē ir norādījusi tikai kopējo komunālā parāda summu).

Gribētu ar jūsu avīzes starpniecību uzzināt: vai pārvaldniekam ir tiesības pēc saviem ieskatiem aizkavēt siltuma padevi? Vai ir kādi normatīvie akti, kas regulē ārkārtas gadījumus, tādus kā mūsējais? Vai mēs varam pieprasīt apkures pieslēgšanu un kā to pareizi izdarīt?” Anna un kaimiņi

Uz jautājumiem atbild Rīgas apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Igors Trubko:

– Anna mums atsūtīja brīdinājuma vēstules kopiju. Namu pārvalde raksta: „Sakarā ar iekrātajiem parādiem par apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem nevaram jūs laikus nodrošināt ar siltumu. Mājas parāda summa – 1984 lati”. Uzreiz rodas jautājums: kāpēc apsaimniekotājs atsevišķi nenorāda parādu par siltumu? Ir taču tā, ka iedzīvotāju parādiem par apsaimniekošanu nekādi nevajadzētu ietekmēt temperatūru viņu dzīvokļos. Otrs strīdīgs moments – 2000 latu parāds divdesmit piecu dzīvokļu mājai nav kritisks.

– Tad kāpēc cilvēki salst?

– Strīdā nav taisno un vainīgo. Pareizāk sakot, pie visa vainīga mūsu nesakārtotā likumdošana. No vienas puses, mājas iemītnieki nav atbildīgi par saviem kaimiņiem – parādniekiem, bet, no otras, visa māja atbild par to, lai par saņemto siltumu laikus tiktu samaksāts.

– Jūs pats teicāt, ka parāds nav kritisks...

– Namu pārvaldes pamatfunkcija ir apsaimniekot māju. Cik iedzīvotāji ir samaksājuši par siltumu, tik apsaimniekotājam jāpārskaita siltumtīkliem. Nekur nav teikts, ka apsaimniekotāja pienākums ir par saviem līdzekļiem segt parādu par siltumu. Formāli pēc likuma uzņēmumam ir tiesības mājai nepieslēgt apkuri.

– Ko cilvēkiem darīt?

– Izeja ir viena: māju vajag uzticēt drošākam apsaimniekotājam. Namu pārvaldes rīcībā jābūt apgrozāmo līdzekļu rezervei, lai veiktu iedzīvotāju parāda pagaidu samaksu un nodrošinātu mājai siltumu. Ja uzņēmumam tādu līdzekļu nav, jāmeklē cits – spēcīgāks.

– Vai iedzīvotāji var uzzināt, cik viņi ir parādā par siltumu?

– Saskaņā ar likumu pārvaldniekam pēc jebkura dzīvokļa īpašnieka pirmā pieprasījuma jāsniedz informācija par kopējo parādu (atsevišķi – par apkures parādu). Vienīgais, ko apsaimniekotājam nav tiesību izpaust, ir konkrētu dzīvokļu parādi. Precīzas ziņas par apkures parādu dzīvokļu īpašniekiem sniedz arī uzņēmums Rīgas siltums.

– Vai likums nosaka, cik lielam jābūt parādam, lai mājai varētu nesniegt pakalpojumu?

– Nē. Bet pēc pieredzes teikšu, ka mājas vidējais parāds līdzinās viena mēneša maksājumiem par visiem pakalpojumiem. Tā ir pieļaujamā norma. Tādu „caurumu” apsaimniekotājam jāspēj aizlāpīt, liekot lietā paša rezervi.

– Kā iedzīvotājiem turpmāk pasargāt sevi no salšanas?

– Prātīgi būtu izveidot mājas fondu neparedzētiem gadījumiem. Tas būtu sava veida drošības spilvens – ja steidzami nepieciešama nauda, lai mājai pieslēgtu apkuri, to var aizņemties no šā fonda. Šim mērķim lietderīgi būtu katru mēnesi atvēlēt 2–5 santīmus par kvadrātmetru.

– Jūs sakāt, ka apsaimniekotāja pienākums nav pieslēgt siltumu nemaksātājiem. Vai tad ir atcelts agrākais normatīvs, saskaņā ar kuru radiatori visās mājās atdzīvojās, tiklīdz gaisa diennakts vidējā temperatūra noslīdēja līdz +8 grādiem?

– Jūs kļūdāties, tāda normatīva arī agrāk nebija. Tas bija tikai Rīgas izpilddirektora ieteikums privatizācijas laikā, kad bija jukas ar īpašuma tiesībām. Pēc noteikumiem katrai mājai pašai jāpieņem lēmums par siltuma pieslēgšanas termiņiem. Kamēr īpašnieki nebija pārņēmuši mājokļus, namu pārvaldēm bija jāvadās pēc pilsētas varas institūciju ieteikumiem. Tāpēc arī temperatūras „normatīvs” ir ļoti neprecīzs un šobrīd apsaimniekotājiem nav obligāts.