Viens par visiem vai visi par vienu?

Mums cenšas iedvest pārliecību, ka esam daudzdzīvokļu māju saimnieki un par tām atbildīgi. Dzīvokļu īpašnieku pienākums ir maksāt par komunālajiem pakalpojumiem, apsaimniekošanu un remontdarbiem – spēj tik vērt vaļā maku. Taču reizē ar pienākumiem pret namu pārvaldi mēs esam ieguvuši arī dažas tiesības, tostarp kontrolēt mājas finanses un piedalīties mājai svarīgu lēmumu pieņemšanā. Bet kā īsti kļūt par mājas saimnieku?

Iegūt informāciju, panākt finanšu caurspīdīgumu un raisīt dialogu ar pārvaldnieku bieži vien nav nemaz tik viegli. Reizēm ir nepieciešams ievēlēt mājas vecāko vai dibināt dzīvokļu īpašnieku biedrību. Kā noris dzīve tādās mājās? Ko maina kaimiņu apvienošanās? Par to sarunājamies ar apņēmīgiem cilvēkiem, kas savulaik nolēmuši savest kārtībā savas mājas un ir to izdarījuši.

Liepāja: Mājas nauda – kā uz delnas

Irina Barbaša dzīvo sešu sekciju piecstāvu mājā Liepājā, Šķēdes ielā 17. Tās iemītnieki apvienojās nesen, bet rezultāti jau jūtami.

Kas notiek ar mūsu naudu?

– Vispirms mājā tika ievēlēts vecākais jeb pilnvarnieks, – stāsta Irina. – Šai nolūkā noturējām kopsapulci un ar balsu vairākumu uzticējām vienam no mājas iemītniekiem tiesības pārstāvēt mūsu intereses sarunās ar namu pārvaldi. Arī katra mājas sekcija ieguva savu vecāko.

– Kāpēc nolēmāt, ka mājai vajadzīgs pilnvarnieks?

– Sadarbojoties ar namu pārvaldi pa vecam, mums nebija pieejama informācija par finansēm. Kas notiek ar mūsu naudu? Kā tā tiek izlietota? Tas viss bija noslēpumā tīts. Un mēs bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, cik liela nauda mājai tiek norakstīta kancelejas preču iegādei!...

Pārvaldnieks kā partneris, nevis priekšnieks

– Drīz vien jūs izveidojāt dzīvokļu īpašnieku biedrību, kas pavēra iespēju pārņemt māju pašu pārvaldībā. Kāpēc?

– Mēs neuzņēmāmies māju pārvaldīt patstāvīgi. Toties dzīvokļu īpašnieku biedrības statusā iedzīvotāji varēja ņemt savā kontrolē mājas kopējo kasi. Biedrības priekšsēdētājs (bijušais mājas vecākais) vispirmām kārtām sarīkoja jauna pārvaldnieka vēlēšanas.

– Pēc kādiem kritērijiem izraudzījāties jauno pārvaldītāju?

– Mums šķita ļoti svarīgi, lai pārvaldnieks nespiestu iedzīvotājus īstenot viņa ieceres, bet apspriestos ar mums.

Viens par visu māju

– Daudzu māju iemītnieki, tāpat kā jūs, vēlas sākt jaunu dzīvi, ievēlot pilnvaroto personu. Ko spēj mājas vecākais un kāpēc tāds ir vajadzīgs?

– Šis cilvēks ir starpnieks starp namu pārvaldi un dzīvokļu īpašniekiem. Latvijā ir daudz 90 līdz 100 dzīvokļu māju. Skaidrs, ka visi dzīvokļu īpašnieki nevar iet uz namu pārvaldi aprunāties. Mājas vecākais uzklausa kaimiņu domas, apkopo tās un dara zināmas pārvaldniekam.

– Vai mūsu namu pārvaldītāji ir gatavi uzklausīt likumīgi ievēlēta mājas pārstāvja viedokli?

– Ne vienmēr. Dažiem rodas psiholoģiskas grūtības: pārāk ilgi tikai namu pārvaldes ir lēmušas, ko darīt mājā un cik tam tērēt, informēt iedzīvotājus par naudu un remonta darbiem vai atstāt neziņā. Daudzas namu pārvaldes ir gatavas strādāt pa jaunam, bet ne visas.

– Mājas vecākā ievēlēšana ir dzīvokļu īpašnieku pirmais, bet ne pēdējais solis ceļā uz patstāvību?

– Tas ir minimālais mājas interešu aizsardzības pasākums, pirmais solis iedzīvotāju vēlmju īstenošanas ceļā. Pilnvarotās personas uzrašanās mājā labu pārvaldnieku tikai iepriecina. Kontaktējoties ar vecāko, namu pārvaldes darbinieki var labāk apzināt un izprast klientu vēlmes.

Svarīgs arī sekciju vecāko viedoklis

– Ko panācis vecākais jūsu mājā?

– Dzīvojamais fonds Latvijā ir novecojis, tāpēc par globāliem uzlabojumiem būtu pāragri runāt. Darbi virzās pamazītiņām. Galvenās pārmaiņas notikušas cilvēku prātos. Mēs esam sākuši pulcēties un kopīgi apspriest problēmas. Ne jau uzreiz mums izdodas rast kopīgu viedokli, bet mēs cenšamies pie tā nonākt. Bez sarunām grūti izstrādāt iekšējo mājas attīstības koncepciju.

– Tātad vecākā ievēlēšana...

– Tas nozīmē, ka mājā sāksies pārmaiņas! Iedzīvotāji ir apzinājušies savas mājas stāvokli un sapratuši, ka paši ir atbildīgi par tās nākotni.

– Vai mājā ir vajadzīgi arī atsevišķu sekciju vecākie?

– Mēs saglabājām šo nosacīto amatu. Vēlāk sekciju vecākie tika iekļauti dzīvokļu īpašnieku biedrības valdē. Valdes priekšsēdētājs viens pats nevar pārzināt visu māju. Viņam jāsaņem informācija no palīgiem. Varbūt pirmajā sekcijā vajag nomainīt stāvvadus un kāpņu telpā ielikt jaunus logus, bet ceturtās sekcijas iemītnieki vēlas pārkrāsot apbružātās sienas. Nezinot katras atsevišķas sekcijas vajadzības, tālu netiksi.

Tagad iedzīvotājiem viss ir skaidrs

– Jūs sakāt, ka iedzīvotāji sākuši kontrolēt mājas finanses. Kā šī kontrole tiek īstenota?

– Katru mēnesi dzīvokļu rēķinu lapas otrajā pusē tiek drukāta īsa mājas bilance. Tur ir ziņas par ienākumiem un izdevumiem, pārskaitījumiem un iedzīvotāju parādiem. Tādā pašā veidā mūsu mājas iedzīvotājiem tiek ziņots par remonta darbiem, sīki tos atšifrējot. Agrāk pēc šīs informācijas bija jāiet uz namu pārvaldi, bet cilvēki to nedarīja. Tagad viņiem viss ir kā uz delnas.

– Kas kopumā ir mainījies jūsu mājā?

– Mums izdevās no vecās namu pārvaldes aiziet ar pozitīvu bilanci. Remonta uzkrājumus esam ne tikai saglabājuši, bet pat palielinājuši, lai gan pēdējā laikā esam nomainījuši logus kāpņu telpās un nosiltinājuši mājas galus. Galvenais, ka savus līdzekļus tagad tērējam pēc pašu ieskatiem.

Brīvība? Jā!

– Daudzi citi arī vēlētos nodibināt biedrību, bet kaimiņu pasivitāte neļauj.

– Tā mums Latvijā ir liela nelaime. Cilvēkiem trūkst informācijas, kā biedrība jāveido, kādas tam ir sekas. Palīdzēt varētu tikai laba izglītošanas programma.

– Kāpēc jūs izglītošanas nolūkā nevarētu pastāstīt par biedrības izveides galvenajiem plusiem un mīnusiem?

– Galvenais dzīvokļu īpašnieku biedrības izveides rezultāts ir tas, ka pieejama kļuvusi informācija par mājas naudas lietām, kārtējiem un plānotajiem remonta darbiem. Cilvēki iegūst brīvību patstāvīgi lemt par mājas likteni, samērojot vēlmes ar savu finansiālo stāvokli. Tikai piebildīšu: svarīgi ir nevis vienkārši nodibināt biedrību, bet arī iet uz tās sapulcēm, uzklausīt svešas domas un paust savējās. Tikai tā veidojas kolektīvais viedoklis.

Vai ir jābaidās?

– Cilvēki baidās, ka pēc dzīvokļu īpašnieku biedrības reģistrācijas uz viņiem gulsies papildu atbildība un piedevām mājā sāksies konflikti.

– Šie mīnusi tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar biedrības izveides acīm redzamajiem plusiem.

– Jūs, Irina, esat Liepājas sabiedriskās organizācijas Mājas gariņš valdes priekšsēdētāja. Ar ko tur nodarbojaties?

– Organizācija iecerēta kā pilsētas dzīvokļu īpašnieku biedrību apvienība, kā vieta, kur māju vecākie var saņemt atbalstu un iegūt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem. Mēs plānojam rīkot seminārus, sniegt atbalstu energoaudita veikšanā, piedāvāsim mājām siltināšanas projektu neatkarīgu vērtējumu. Mēs sadarbojamies ar Eiropas Tehnoloģisko palātu, tāpēc resursi šādam darbam mums ir vairāk nekā nopietni.

Jūrmala: Septiņas reizes vairāk remontdarbu

Par Jevgeņiju Bogdanovu, Pliekšāna ielas 96. nama dzīvokļu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju, jau daudz esam dzirdējuši. Jevgeņijs ir Jūrmalas dzīvokļu īpašnieku asociācijas vadītājs, turklāt interesants cilvēks ar oriģinālām idejām.

Pēc Igaunijas parauga

Māja, kurā dzīvo Jevgeņijs, pēc dzīvokļu īpašnieku biedrības izveides pārņemta pašu pārvaldībā. Iedzīvotāji ir apmierināti.

– Kāpēc nolēmāt pārņemt māju?

– Cilvēki maksāja namu pārvaldes rēķinus, bet ziņas par mājas izdevumiem nesaņēma. Nolēmām noskaidrot visu patiesību par finansēm, bet galus neatradām. Tai laikā biju aizbraucis uz Igauniju. Tur valdība rīkojusies ļoti vienkārši – ļāvusi pašvaldības namu pārvaldēm noteikt ļoti augstu maksu par apsaimniekošanu. Iedzīvotāji gribot negribot pārņēma mājas pašu pārvaldībā. Rezultāts ir apbrīnas vērts: visas mājas ir pilnīgā kārtībā, maksa ir pietiekami saudzējoša, bet kāpņu telpās jau trešo reizi tiek veikts kosmētiskais remonts. Diemžēl Latvijā situācija namu apsaimniekošanā divdesmit gados nav izkustējusies ne no vietas.

Aiziet bija grūti

– Vai iedzīvotājiem bija grūti pārņemt māju pašu apsaimniekošanā?

– Ļoti grūti. Kad namu pārvalde mēģināja mums uztiept neiedomājamu 18000 latu parādu, nācās vērsties tiesā. Tiesa lēma mums par labu, un mēs aizgājām no vecā pārvaldnieka ar nulles bilanci.

– Jūs mājā saimniekojat kopš 2009. gada. Kas šajā laikā ir mainījies?

– Pārmaiņas manījām jau pēc gada. Mūsu iedzīvotāji turpināja maksāt pēc vidējā pašvaldības tarifa, bet remontam atvēlējām septiņas reizes vairāk līdzekļu nekā kaimiņmājas, kas bija palikušas pilsētas namu pārvaldes paspārnē. Bet sētniece!...

– Ko sētniece?

– Mājā palika strādāt iepriekšējā sētniece, bet darbu viņa sāka darīt labāk. Tā arī saka: „Agrāk mani uzraudzīja viens priekšnieks, tagad visi mājas iemītnieki, tāpēc nevaru slikti strādāt.”

Mājas kontā... pārmaksa par apsaimniekošanu

– Kā rodat kopēju valodu ar visiem iedzīvotājiem?

– Es uzreiz pateicu kaimiņiem: apsaimniekojot māju paši, mēs nevarēsim atļauties lielus parādus. Iedzīvotājiem ir zināms mūsu nosacījums: tiklīdz dzīvoklim iekrājies 100 latu parāds, sākas tiesas darbi. Man pilsētā prasa: „Kā jums ar parādiem?” Atbildu, ka parādu par apsaimniekošanu mūsu mājai nav. Vasarā kontā parādās pat pārmaksājums.

– !

– Jā, jā! Bet arī iedzīvotājiem radušās galvassāpes. Viņi par apsaimniekošanu maksā 40 santīmu par kvadrātmetru (Jūrmalai tas nav augsts tarifs). Šai summā ietilpst arī atskaitījumi remonta fondā. Mēs šo naudu kontā neturam – kāpēc barot inflāciju? Uzreiz liekam līdzekļus lietā, jo mājā vienmēr atrodas darāmais. Tā nu iedzīvotājiem tagad kopīgi vajag lemt, kur tērēt naudu. Sapulcēs iedegas ļoti karsti strīdi.

Ar piegādātājiem noslēgti individuāli līgumi

– Kā tiekat galā ar komunālajiem parādiem?

– Tas ir pats interesantākais. Mēs esam viena no tām trim Jūrmalas mājām, kas ar siltuma piegādātāju noslēgušas individuālus līgumus. Tā ir vispareizākā sistēma, kad maksa par apkuri uzreiz nonāk siltumapgādes uzņēmuma kasē, apejot namu pārvaldi.

– Siltumapgādes uzņēmumi reti piekrīt slēgt tiešus līgumus ar patērētājiem, jo tad viņiem pašiem jākaro ar parādniekiem. Kā jūs panācāt pozitīvu lēmumu?

– Ilgi sarakstījāmies ar uzņēmumu, atsaucāmies uz likumiem. Tagad mūsu iedzīvotāji par pakalpojumu maksā, vadoties pēc kopējā siltuma patēriņa skaitītāja. Tā rādījumi tiek dalīti ar mājas kopējo dzīvojamo platību, un katrs dzīvokļa īpašnieks par pakalpojumu maksā atbilstoši dzīvokļa platībai.

– Vai tāds pats līgums noslēgts ar ūdensapgādes uzņēmumu?

– Nē, ūdens piegādātājs pagaidām negrib slēgt tiešus līgumus ar patērētājiem, tāpēc mums ar uzņēmumu Jūrmalas ūdens vispār nav nekāda līguma. Tomēr dzīvokļu īpašnieki katru mēnesi tiešā veidā pārskaita tam maksu par patērēto ūdeni.

„Vajadzīga atklātība!”

– Interesanti – visi sūdzas, ka iedzīvotājiem krājas parādi par apsaimniekošanu, bet jūs pilnībā saņemat visu maksu. Kā tas var būt?

– Ļoti vienkārši: vajadzīga atklātība. Ja iedzīvotāji saprot, kur pārvaldnieks tērē viņu naudu un ik mēnesi redz pārmaiņas mājā, viņi labprāt maksā rēķinus.

– Kas mājā paveikts pusotra gada laikā, kopš paši to apsaimniekojat?

– Nomainīti 40% stāvvadu, bet tas ir visnepateicīgākais darbs. Reizē esam ievilkuši dzīvokļos vadus elektroniskajiem skaitītājiem, lai izturētos ar cieņu pret cilvēkiem un neliktu viņiem katru mēnesi līst zem poda nolasīt ūdens mērītāju rādījumus. Paši jaunie skaitītāji ir nākotnes iecere.

– Vērienīgi!

– Un ekonomiski. Vecā namu pārvalde piedāvāja VIENU stāvvadu sekcijā nomainīt par 999 latiem, mēs reizē mainām trīs un maksājam 450 latu. Kas vēl? Esam ielikuši jaunas ārdurvis, nomainījuši elektroinstalāciju pa stāviem un pagrabā, pašu pagrabu iztīrījuši.

Kā ietaupīt 10000 latu par apkuri?

– Kādi plāni turpmāk?

– Vēlamies taupīt naudu par apkuri, bet bez renovācijas. Pagājušajā gadā māja par siltumu samaksāja 20 tūkstošus latu. Esam aprēķinājuši izmaksas un sākuši domāt par alternatīvu apkuri. Granulu apkures katls, pēc dažādām aplēsēm, ļaus mājai ietaupīt no 9 līdz 12 tūkstošiem latu sezonā. Tāda katla iegādei būs vajadzīgs kredīts, bet cilvēki nekādas neērtības neizjutīs – viņi piecus gadus turpinās par apkuri maksāt pēc pašreizējā tarifa, toties pēc tam par siltumu sāks taupīt dubulti. Divi katli mūsu 103. sērijas mājai (ar nosacījumu, ka atstājam arī pilsētas centralizēto apkuri, lai ārkārtas gadījumā varētu uz to pāriet) izmaksās 36000 latu. Bet ziniet, kas ir pats interesantākais?

– Kas?

– Pēdējā gada laikā gāzes cena pieaugusi par 17%, bet granulu kritusies par 11%. No tā var noprast, ka alternatīvā apkure nākotnē var kļūt vēl izdevīgāka.