Jelgava: tiešos norēķinus dotē paši pakalpojumu sniedzēji

Kad runa ir par tiešajiem norēķiniem, kā piemērs nereti tiek minēta Jelgava. Šīs pilsētas iedzīvotāji par siltumu jau sen maksā tieši piegādātājam – SIA Fortum Jelgava. Uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Gita Cimdiņa pastāstīja par zemūdens akmeņiem, kam Fortum uzduras ikdienas darbā.

– Tiešie norēķini Jelgavā tika ieviesti 1998. gadā, kad mūsu pašvaldības deputāti nolēma, ka iekasēt maksu par patērēto siltumenerģiju ir paša siltumapgādes uzņēmuma pienākums. Pilsētas pārvaldes uzņēmums tobrīd atradās maksātnespējas noformēšanas procesā un šo pienākumu vairs nespēja pildīt. Tātad Jelgavā tiešo norēķinu ieviešana bija nepieciešamības diktēts, nevis ar iedzīvotāju aizsardzību saistīts pasākums.

– Vai tas atrisina iedzīvotāju lielo parādu problēmu?

– Fortum biznesu pārņēma 2007. gadā, un mana pieredze liecina, ka tiešo norēķinu sistēma parādu jautājumu neatrisina. Tagad daudzi cilvēki ir spiesti atmaksāt lielus kredītus vai pasludina personisko bankrotu. Ko tādā situācijā var darīt siltuma piegādātājs?

– Un ko tad dara piegādātājs, lai smagajā situācijā neizputētu?

– Latvijas iedzīvotāju kopējais parāds par siltumu šobrīd ir sasniedzis 44 miljonus latu. Skaidrs, ka visi siltumapgādes uzņēmumi pagaidām turas, bet praktisku risinājumu nesaskata. Fortum klientu parāds ir 5 miljoni latu, un tas turpina augt. Pienāks diena, kad uzņēmumam vajadzēs pieņemt lēmumu.

– Kādu lēmumu? Piemēram, prasīt, lai godprātīgie iedzīvotāji samaksā kaimiņu parādus?

– Nē, jelgavnieki ar to nebūtu mierā, tas nebūtu taisnīgi. Protams, daļu veco parādu varētu iekļaut siltumenerģijas tarifā kā uzkrājumu riskantu parādu dzēšanai, daļu kaut kā citādi sadalīt. Bet bez aplinkiem prasīt, lai godīgie cilvēki maksā par kaimiņiem, negribētos.

– Vai šobrīd tamlīdzīgi riski tarifā ir iekļauti?

– Nē, to neļauj Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.

– Vai Jelgavā pazeminātos siltumenerģijas cena, ja jūsu uzņēmums atteiktos no tiešajiem norēķiniem ar iedzīvotājiem?

– Nē, jo šobrīd ar rēķinu sagatavošanu nodarbojas un ar parādniekiem karo īpaša nodaļa, mūsu akcionārs to finansē no savas peļņas. Tāpēc, pārejot atpakaļ uz veco sistēmu, tarifs nemainītos, bet optimizētos mūsu uzņēmuma ienākumi.

– Vai jums dārgi izmaksā rēķinu nosūtīšana un tiešais darbs ar parādniekiem?

– Rēķinu administrēšanas izmaksas ir 200 tūkstoši latu gadā. Ja nodarbojamies ar parādniekiem, tērējam vēl 200 tūkstošus latu. Tas, ņemot vērā, ka mums Jelgavā ir 19 tūkstoši klientu.

– Kādu izeju redzat no pašreizējā situācijas, kura arī nav uzskatāma par ideālu?

– Paraugieties uz abām pārējām Baltijas valstīm. Lietuva 2001. gadā pārgāja uz tiešajiem norēķiniem, Igaunija ir likusi likmi uz īpašnieku biedrībām. Šīs biedrības savā kontā saņem naudas pārskaitījumus no iedzīvotājiem un pašas naudu sadala pakalpojumu sniedzējiem. Ja salīdzinām abus piemērus, redzam, ka Lietuvā ir milzīgas problēmas ar parādiem, turpretī Igaunijā pavisam nelielas. Tāpēc tiešo norēķinu ieviešanas vietā Latvijā vajadzētu stimulēt dzīvokļu īpašnieku biedrību dibināšanu. Savas mājas īstie saimnieki var būt tikai paši iedzīvotāji.