Tiešie norēķini: par un pret

Šoziem Latvija saskārās ar nepatīkamu problēmu – dažu namu pārvaldnieku negodīgumu. Saņēmuši no iedzīvotājiem naudu par komunālajiem pakalpojumiem, šie uzņēmumi veiksmīgi to iebāza savā kabatā. Cietušo māju iemītnieki zaudēja desmitus tūkstošu latu. Ierosinātas krimināllietas. Eksperti uzskata, ka vienīgais, kas cilvēkus var pasargāt no šādiem krāpniekiem un pakalpojumu dubultas apmaksāšanas, ir tiešie līgumi starp dzīvokļu īpašniekiem un komunālo pakalpojumu sniedzējiem.

Sistēma jau darbojas

Tāda sistēma jau darbojas vairākās pilsētās. Piemēram, Jelgavā uzņēmumam Fortum ir tiešie līgumi ar dzīvokļu īpašniekiem par siltumenerģijas piegādi. Iedzīvotāji saņem atsevišķus rēķinus par pakalpojumu un maksā naudu nepastarpināti uzņēmuma kontā.

Ar ko iedzīvotājiem izdevīgi tiešie līgumi? Ne tikai ar to, ka garantē maksājumu drošību. Tiešie līgumi uzliek pakalpojuma sniedzējam pienākumu pašam cīnīties ar parādniekiem, ar konkrētiem dzīvokļu īpašniekiem, nevis uzreiz ar visu māju, godīgos un negodīgos metot pār vienu kārti. Ideālā variantā neviens godīgs maksātājs, kam būs tāds līgums, nedrīkstētu kaimiņu parādu dēļ palikt bez apkures un karstā ūdens.

Kam jācīnās ar parādniekiem?

Par tiešo norēķinu ieviešanu iestājas Saeimas Mājokļu apakškomisija, Ekonomikas ministrija, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācija.

– Jāmaina komunālo pakalpojumu rēķinu samaksas kārtība, – intervijā Latvijas Avīzei sacīja Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis. – Nama pārvaldnieks arī turpmāk varētu būt starpnieks norēķiniem, bet norēķinu kārtībai vajadzētu būt tādai, ka pārvaldnieks samaksā pakalpojumu sniedzējam pēc reālajiem ieņēmumiem. Ja rodas zaudējumi, tad tie ir ne tikai nama pārvaldniekam, bet arī siltuma, ūdens un citu komunālo pakalpojumu sniedzējiem.

Pašlaik kārtība ir ačgārna. Piemēram, 40 dzīvokļu namā dzīvoklim ir iekrājies 5000 latu parāds, tostarp ap 3000 latu ir par siltumu, ap 1000 latu – par ūdeni un sadzīves atkritumiem, 800 latu nav samaksāti par nama remontu. Un tikai aptuveni 200 latu pārvaldnieks nav saņēmis par savu darbu. Katram būtu jāatbild par saviem zaudējumiem, bet pašlaik siltuma un citu komunālo pakalpojumu sniedzēji negrib riskēt būtībā ne ar ko, risks simtprocentīgi jāuzņemas tikai nama pārvaldniekam, kaut arī ieņēmumu daļa par viņa pakalpojumiem ir vismazākā.

Būtu tikai taisnīgi, ja ar parādniekiem cīnītos pats siltuma piegādātājs – tā vietā, lai liktu ciest tiem mājas iemītniekiem, kuri godīgi maksā par pakalpojumu.

Bet pakalpojumu sniedzēji ir pret!

Pakalpojumu sniedzēji kategoriski iebilst pret tiešo līgumu slēgšanu ar dzīvokļu īpašniekiem. Piemēram, Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija, kas apvieno 27 uzņēmumus, paziņojusi:

„Jautājums par tiešo norēķinu ieviešanu vispusīgi pētīts 2004. gadā un arī 2008. gadā, ir veikta iespējamo scenāriju analīze un secināts, ka gada griezumā izmaksas pieaugtu par aptuveni 60%. Vai esam gatavi maksāt un rēķināties ar ēkās veicamiem iekšējo tīklu pārbūves darbiem un daļas iekšējo komunikāciju nodošanu komunālo pakalpojumu sniedzēju apsaimniekošanā?

Pieņemsim, ka pilsētā ir 20 mājas, katrā vismaz 50 dzīvokļu, kas kopā nozīmē 1000 rēķinu, līgumu un citu dokumentu, un trīs komunālo pakalpojumu veidi – ūdens un kanalizācija, siltums, atkritumu izvešana, kurus nodrošina trīs dažādi pakalpojumu sniedzēji, tātad sanāk 3000 rēķinu, līgumu u.c. klientu apkalpošanas dokumentu. Katrs no pakalpojuma sniedzējiem sāks atsevišķi cīnīties ar parādniekiem un šīs izmaksas ietvers pakalpojumu tarifos (būs taču jāpieņem darbā personāls, jāpērk iekārtas, datori).

Vai tiešām kāds šādā norēķinu veidā var saskatīt ekonomisko izdevīgumu? Mazākās pašvaldībās tas var nozīmēt komunālo pakalpojumu sniedzēju bankrotu. Vai nebūtu prātīgāk arī turpmāk rēķinu izrakstīšanu un cīņu ar parādniekiem uzticēt vienai namu pārvaldei?”

Kas „ražo” komunālos pakalpojumus?

Pret pašreizējās maksājumu sistēmas maiņu iebilst arī Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija. Pēc asociācijas valdes locekļa Andra Akermaņa teiktā, tiešie norēķini šajā gadījumā nav iespējami, jo runa ir par īpašuma problēmu. „Siltumuzņēmumiem tiek piedāvāts pa caurulēm, kas viņiem nepieder, piegādāt nevis siltumenerģiju, bet citu pakalpojumu – apkuri un siltā ūdens sagatavošanu,” teica asociācijas valdes loceklis.

Kāpēc tas tā mulsina siltumenerģijas ražotājus? Problēmu sīkāk skaidro uzņēmums Rīgas siltums, kas šajās dienās izplatījis paziņojumu attiecībā uz tiešajiem norēķiniem:

„Mēs esam komersants, un mūsu prece ir siltumenerģija, ko mēs piegādājam māju īpašniekiem. Siltumenerģija  tiek piegādāta līdz līgumā noteiktajai atbildības robežai, tas ir, vietai, kurā siltumenerģija ar AS Rīgas siltums nepiederošām iekārtām tiek transformēta par komunālajiem pakalpojumiem – apkuri un karsto ūdeni un ar AS Rīgas siltums nepiederošām iekārtām novadīta līdz dzīvokļu īpašniekam. AS Rīgas siltums šobrīd tehniski nevar nodrošināt komunālo pakalpojumu sniegšanu. Uzņēmuma licences un statūti pašlaik neparedz tādu komunālo pakalpojumu sniegšanu kā apkure un karstā ūdens piegāde”.

Pēc uzņēmuma Rīgas siltums domām, komunālie pakalpojumi dzīvokļu īpašniekiem jānodrošina mājas pārvaldniekam. Turklāt maksa par komunālajiem pakalpojumiem būtu nošķirama no siltumenerģijas tarifa. Tātad siltumuzņēmums iesaka pārvaldniekiem noteikt papildu maksu par apkuri un karsto ūdeni. Interesants problēmas risinājums, vai ne?

Pašreizējie likumi to nepieļauj

Diemžēl šobrīd spēkā esošie likumi patiešām neļauj iedzīvotājiem pieprasīt tiešus līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem. To nupat apstiprinājis Augstākās tiesas Senāts, noraidot Nataļjas Zaicevas prasību, lai pakalpojumu sniedzēji slēgtu līgumus tieši ar viņu.

Ekonomikas ministrija ziņo, ka tiek gatavoti grozījumi normatīvajos aktos, kas būs vērsti pret nemaksātājiem, kā arī starpniekiem, kuri piesavinās godīgo maksātāju naudu. Cita starpā tiekot spriests arī par tiešo norēķinu ieviešanu starp dzīvokļu īpašniekiem un komunālo pakalpojumu sniedzējiem. „Grozījumu projekta iniciatori rēķinās ar to, ka komunālajiem uzņēmumiem jaunās pakalpojumu apmaksas sistēmas ieviešana būs saistīta ar izdevumiem,” sacīja ministrijas pārstāve Ilze Oša. „Papildu izdevumus radīs arī klientu apkalpošana. Šis jautājums tiek apspriests ar ekspertiem.”

Savukārt Lielo pilsētu asociācijas vadītājs Māris Kučinskis uzskata: ja rūpīgi tiks pārdomātas visas nianses, tiešo līgumu un norēķinu ieviešana lielus izdevumus neprasīs. Šāda sistēma jau sekmīgi darbojas daudzās pilsētās un tarifu kāpumu nav izraisījusi.

Punktu sabiedrisko organizāciju un komunālo pakalpojumu sniedzēju diskusijai var pielikt tikai Saeima. Vajadzīga politiskā griba, lai ieviestu tiešos norēķinus. Paraudzīsimies, vai valsts vadītājiem pietiks spēka rast kompromisu, kas apmierinātu visas puses.