Negaidīta problēma
- Detaļas
- Kategorija: Ir problēma!
- Publicēts Piektdiena, 23 Novembris 2012 13:14
„Labdien! Dzīvojam Jelgavā, un mēs negaidīti piemeklējusi kāda problēma. Mūsu dzīvoklis ir sen atteicies no centralizētās apkures. Visus gadus maksājām 10% no siltuma cenas. Kā skaidroja pārvaldnieks, tā ir maksa par stāvvadu. Bet šoruden māju apmeklēja zinātnieki – eksperti, un, pēc viņu atzinuma, mums jāapmaksā nevis 10%, bet gan 45% no tā siltumenerģijas daudzuma, ko saņem tāda paša lieluma dzīvokļi, tikai ar radiatoriem.
Kopsapulce pieņēma aprēķinu un nolēma, ka mums jāmaksā 45% no vidējā rēķina. Vai mums jāpakļaujas šim lēmumam?”
Jā, dzīvokļu īpašniekiem ir jāpakļaujas lēmumam, ko kopsapulcē pieņēmis īpašnieku vairākums.
Piedevām Ministru kabineta noteikumos Nr. 1013 teikts:
„18. Ja atsevišķajam īpašumam ir ierīkota autonoma apkure vai ja atsevišķā īpašumā nelieto centralizēti sagatavoto karsto ūdeni, īpašnieks maksā par mājas koplietošanas vajadzībām patērēto siltumenerģijas daļu, kas attiecināma uz atsevišķo īpašumu, atbilstoši siltumapgādes speciālista izstrādātajam un ar pārvaldnieku saskaņotajam aprēķinam”.
Tas nozīmē, ka jūsu dzīvoklim noteiktajos 45% no vidējā rēķina ietilpst ne tikai maksa par stāvvadu, bet arī maksa par kopējām vajadzībām izlietoto siltumenerģiju (pagraba, bēniņu, kāpņu telpas apsilde, siltuma zudumi mājas kopējā siltumtīklā).
Tomēr, ja jums šķiet, ka 45% no siltumenerģijas vidējā patēriņa ir neproporcionāli daudz dzīvoklim bez radiatoriem, varat pasūtīt neatkarīgu ekspertīzi un dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumu apstrīdēt tiesā.
Lūk, kā jūsu tiesības šādā gadījumā meklēt taisnību tiesā ir definētas Dzīvokļa īpašuma likuma 16. pantā:
„(4) Tiesa, pamatojoties uz dzīvokļa īpašnieka pieteikumu, var atzīt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu par spēkā neesošu, ja lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar šā likuma noteikumiem. Prasību var celt triju mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgā persona uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, bet ne vēlāk par gadu no lēmuma pieņemšanas dienas”.