Māju novērtēja, bet dvēseli?

Nikolajam nodarīta liela pārestība – banka viņam grib atņem paša rokām, dēlīti pie dēlīša, ar lielu mīlestību būvēto vasaras māju. Kaut ko tādu pārdzīvot sirmā vecumā ir ļoti grūti. Galvenais ir tas, ka Nikolajs pats bankai neko nav parādā. No mājas jāšķiras citu cilvēku parādu dēļ!

Parūpējās par bērniem

Pirms dažiem gadiem Nikolajs nolēma parūpēties par bērniem. Dēls Genādijs un meita Anna no viņa saņēma katrs pusi vasaras mājas Kalngalē. Būdams izglītots cilvēks, Nikolajs nekustamo īpašumu bērniem atdāvināja pēc visiem noteikumiem, noformējot līgumu pie notāra.

– Es uzstāju, lai dokumentā būtu ierakstīts nosacījums, ka man ir tiesības izmantot māju līdz mūža galam, – stāsta Nikolajs, kurš pirms četriem gadiem bija pārliecināts, ka dāvinājuma līgums apdrošinās viņu pret visiem iespējamiem pārsteigumiem. – Turklāt bērniem nebija tiesību bez manas piekrišanas māju ieķīlāt bankā un pat veikt jebkādus remonta darbus.

Pats pieredzes bagātākais jurists piekritīs, ka vecais vīrs visu izdarījis gudri un pēc labākās sirdsapziņas. Nikolajs bērnus bija atbrīvojis no garas papīru kārtošanas pēc viņa nāves un arī sevi nebija aizmirsis – bija nodrošinājis sev mierīgas vecumdienas mīļajā mājā, kurā ilgus gadus bija nodzīvojis kopā ar sievu.

Bet mierīgas vecumdienas Nikolajam nebija lemts baudīt, viņu piemeklēja liela netaisnība. Tā vietā, lai sildītos saulītē, pansionārs ir spiests kā puika skraidīt pa juristu kantoriem, jo pēc puses mājas Kalngalē tīko banka.

Vārdos viens, darbos cits?

Uz tikšanos Nikolajs atnāca kopā ar meitu. Starp mums runājot, Anna nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Saistoties ar banku, viņa iekļuvusi tādā ķezā, ka pat tēva vasarnīcas zaudēšana var likties sīkums.

– 2007. gadā mana ģimene paņēma 200000 eiro kredītu, lai nopirktu zemi Juglā, – stāsta sieviete. – Neslēpšu: gribējām būvēt viesnīcu, sākt savu biznesu. Bet biznesa vietā sākās krīze.

Līdz 2009. gadam Anna ar pūlēm atmaksāja bankai pāri par 20000 latu, bet ekonomiskā lejupslīde darīja savu un naudas ģimenes budžetā vairs nebija. Anna neredzēja iespēju turpmāk regulāri veikt iemaksas par zemi, tāpēc, viņas vārdiem runājot, mutiski vienojās ar bankas menedžeri par kredīta brīvdienām triju mēnešu garumā.

– Menedžeris apgalvoja, ka banka parakstīs attiecīgu vienošanos, bet papīru man tā arī neparādīja, – sadrūmusi saka Anna. – Es saskaņā ar vienošanos izmantoju kredīta brīvdienas, bet ceturtajā mēnesī saņēmu no bankas prasību pirms termiņa atmaksāt visu kredītu. Tā sacīt, esot iekļuvusi ļaunprātīgo nemaksātāju sarakstā.

Samaksāt tādu summu, turklāt uzreiz, Anna nevarēja. Sākās tiesāšanās. Sieviete joprojām apstrīd bankas lēmumu: vārdos tā esot solījusi vienu, bet darot pavisam citu.

Kas vainīgs?

Nikolajs necenšas iedziļināties Annas tiesu lietās, viņu interesē tikai bankas lēmums vērst piedziņu uz... pusi vasaras mājas, ko pensionārs uzdāvinājis meitai.

– Kā tad tā? – viņš nespēj aptvert. – Es taču uzreiz ar bērniem vienojos: kamēr esmu dzīvs, lai nebūtu nekādu darījumu ar vasarnīcu, nekādu ķīlas apgrūtinājumu. Tas ierakstīts zemesgrāmatā, tāpat kā manas tiesības lietot visu māju līdz mūža galam. Bet bankai mani nosacījumi ir kā zilonim skrots. Banka dara, ko grib, un pašreiz pret manu gribu cenšas atņemt pusi vasarnīcas.

Nikolajam nav skaidrs, ko īsti vainot notikušajā. No vienas puses, ne jau aiz brīvas gribas Anna ieķīlāja vasarnīcu bankā, bet, no otras, viņai taču vajadzēja saprast, ka par kredītu atbild ar visu savu mantu, tai skaitā no tēva dāvinājuma veidā saņemto nekustamo īpašumu. Banka tikai vēlas dabūt atpakaļ savu naudu un nepievērš nekādu uzmanību apgrūtinājumiem, kas vasarnīcai uzlikti saskaņā ar dāvinājuma līgumu.

Sveikā cauri netiks

– Esmu kategoriski pret to, ka mana vecā vasaras māja pāriet bankas īpašumā, – saka Nikolajs.

Veco vīru var saprast. Lai gan ar bērniem noslēgts dāvinājuma līgums, viņš joprojām sevi uzskata par pilntiesīgu mājas īpašnieku. Un viņa griba ir divreiz pārkāpta, vispirms to izdarījusi meita, pēc tam banka. Bet kā cīnīties pret patvaļu, ja tev ir 88 gadi un jebkurš sarūgtinājums bendē nervus desmitiem reižu spēcīgāk nekā jaunībā?

Arī Anna izskatās nomākta – krāpt tēvu viņa nav gribējusi. Kamēr notiek tiesāšanās ar banku par kredītlīguma laušanas nosacījumiem, vasarnīcai uzlikts arests. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi tāpēc, ka aresta laikā ar māju nedrīkst veikt nekādus darījumus. Slikti tāpēc, ka tas neatstāj Nikolajam nekādas izredzes atgūt māju bez lielas asinsizliešanas.

Vecais vīrs turpina aizstāvēt savu nekustamo īpašumu. Pirms dažām nedēļām Anna un Nikolajs pēc savstarpējas vienošanās lauza dāvinājuma līgumu.

– Par līguma laušanas iemeslu norādījām to, ka meita nav godīgi pildījusi līguma nosacījumus, – nopūšas Nikolajs. – Viņa ar savu nepārdomāto rīcību ir radījusi apdraudējumu vasarnīcai.

Šobrīd banka nevar atsavināt nekustamo īpašumu, savukārt ģimene tiesāšanās laikā nevar zemesgrāmatā reģistrēt īpašnieku maiņu. Tāpēc dāvinājuma līguma laušana veco vīru nepasargā no nepatikšanām.

Izveidojies burvju loks, un nav zināms, kā viss beigsies. Pagaidām visas tiesu instances ir bankas pusē. Bet zināt, kas ir īpaši bēdīgi? Tas, ka puse mājas Kalngalē novērtēta tikai par 11000 latu. Ar šo naudu nepietiks, lai segtu kaut desmito daļu no Annas kredīta. Māja, kurai tēvs atdevis sirdi un dvēseli, novērtēta grausta cenā. Bet dvēseli jau bankā neieķīlāsi...

Izeja: jātiesājas ar meitu

Situāciju komentē juriste un tiesību aizstāve Svetlana Ļisivņenko. Vispirmām kārtām, viņa uzskata, tā varētu būt mācība sirmgalvjiem, kuri plāno slēgt dāvinājuma līgumu:

– Saskaņā ar šo līgumu nekustamais īpašums vēl dāvinātāja dzīves laikā pāriet tuvinieku īpašumā. Tas ir ērti, jo atbrīvo radiniekus no rūpēm par testamenta noformēšanu, taču te ir dažas nianses. Ja Annas kredītlīgumā rakstīts, ka viņa par savām saistībām atbild ar visu savu īpašumu (ne tikai zemi, kas nopirkta par aizņemto naudu), tad bankai tiešām bija tiesības vērst piedziņu uz sievietei piederošo pusi vasarnīcas.

Labi, ka slēdzot dāvinājuma līgumu, Nikolajs tālredzīgi ir paredzējis sev tiesības lietot māju. Šis nosacījums ir nostiprināts zemesgrāmatā.

– Šis apgrūtinājums saglabāsies pat tādā gadījumā, ja vasarnīcu pārņems banka, – ir pārliecināta juriste, – un tas būs obligāts jebkuram nākamajam nekustamā īpašuma saimniekam.

Teorētiski Nikolaja liktenī nekas nemainīsies, viņš joprojām varēs dzīvot savā mājā, neraizējoties par jauno īpašnieku plāniem. Taču praktiski jaunie īpašnieki var darīt vecajam vīram dažādas nekrietnības. Tāpēc būtu labāk, ja lieta nenonāktu līdz nekustamā īpašuma nodošanai bankai.

– Nikolajam steidzami jāiesniedz tiesā prasība pret paša meitu, pieprasot anulēt dāvinājuma līgumu, jo Anna nav godīgi pildījusi līguma nosacījumus, – iesaka Svetlana Ļisivņenko. – Kāpēc lauzt līgumu tiesas ceļā, nevis pēc pušu savstarpējas vienošanās? Tāpēc, lai trešajai personai – bankai – nerastos pretenzijas. Tādos gadījumos ir jārīkojas ātri. Vecie ļaudis bieži ir neizpratnē: kā gan lai es tiesājos ar paša bērnu? Bet gan Nikolajam, gan Annai vajadzētu saprast, ka tiesa šādā situācijā nav solis uz ģimenes konfliktu, bet gan problēmas tiesiskas noregulēšanas instruments.

Tiesas laikā, kā arī pēc vasarnīcas atgriešanās Nikolaja īpašumā varenā kredītiestāde nevarēs pretendēt uz māju. Ja tomēr būs kādas juridiskas nianses, kas bankai ļaus pierādīt, ka puse vasarnīcas ir bijusi kredīta garantija, Nikolaja ģimenei vajadzētu iet citu ceļu.

– Nikolajam, viņa meitai vai dēlam būtu jāvēršas bankā vai pie tiesu izpildītāja ar lūgumu ļaut izpirkt atsavināto vasarnīcas pusi par sākuma cenu, – uzskata Ļisivņenko. – Tādas sarunas ir iespējamas, bet tām jānotiek pieredzējuša jurista vadībā.