„Kaimiņi aizdedzināja māju apdrošināšanas dēļ!”

Kā viens nelietis atņēma jumtu virs galvas desmitiem kārtīgu Rīgas iedzīvotāju

Vēlos pastāstīt savu stāstu, iespējams, tas šķitīs pamācošs! Es dzīvoju Rīgā, vecā koka mājā Pādaugavā. Pagājušajā ziemā mūsu koka māju aizdedzināja. Pēc tam labi ļaudis noskaidroja, ka ugunsgrēku sarīkoja otrā stāva iemītnieki, kuri pirms tam apdrošināja savu dzīvokli un nolēma saņemt naudu.

Atceros, ka uguns nakts vidū izplatījās pa stāvu, mēs ar kaimiņiem izskrējām uz ielas puspliki, paķēruši tikai dokumentus un naudu. Bet cilvēki, kuru dzīvoklī sākās ugunsgrēks, mierīgi izgāja, pilnībā apģērbti. Vai tas nepierāda, ka viņi ir vainīgi?

Ne ugunsdzēsēji, ne policisti nesāka izmeklēt traģēdiju. Tikai teica: „Ja jūs, iedzīvotāji, būtu noķēruši dedzinātāju aiz rokas, tad būtu cita lieta! Bet tagad mēs nekā nevaram palīdzēt”. Šodien mājai jumta praktiski nav, bet no griestiem manā dzīvoklī pirmajā stāvā sliktā laikā tek ūdens. Man nācās izkurināt trīs mašīnas kravas malkas, lai ziemā nenosaltu, bet vainīgos nemaz nemeklē.

Taču izrādījās, ka nodegušais jumts – tā ir tikai pusbēda. Mūsu mājā tikai trīs dzīvokļi bija privatizēti, bet astoņi – nē. Pēc ugunsgrēka Rīgas domes Dzīvokļu pārvalde piedāvāja citu dzīvojamo platību visiem cilvēkiem, kuri dzīvoja neprivatizētajos dzīvokļos. Viena privatizētā dzīvokļa īpašnieki saņēma apdrošināšanu par dedzināšanu un bija ar visu apmierināti. Bet mēs ar vecāka gadagājuma kaimiņu, pārējo divu privatizēto dzīvokļu īpašnieki, palikām ne ar ko.

Izrādās, ka Rīgas domei nav jāpiedāvā mums nekāda platība. Tā kā mēs esam privatizējuši savus dzīvokļus, tad to avārijas stāvoklis – mūsu problēma. Taču pārcelties no pussagruvušā dzīvokļa, kas smaržo pēc deguma, es nevaru, jo man nav naudas. Izlemtu pārdot savu dzīvokli ar tekošiem griestiem kaut vai par 1000 eiro, taču potenciālie pircēji tikai smejas: „Kam vajadzīgs tāds grausts?”

Nesen devos uz Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldi. Tur teica, ka mana vienīgā izeja – uzdāvināt savu dzīvokli pilsētai. Pretī man, vientuļam pensionāram, it kā varēs iedot istabu sociālajā mājā.

Taču konsultācijā noskaidrojās, ka pat tāda sociālā istaba man nepienākas, jo es esmu „bagāts” pensionārs. Mani ienākumi – 320 eiro!

Tagad es domāju, ka tik un tā ir vērts uzdāvināt dzīvokli pilsētai, ja arī man apmaiņā neko nepiedāvās. Jo nākotnē šis izpostītais dzīvoklis mani var izputināt. Namu pārvalde atsūtīja man ar kaimiņu atjaunošanas darbu tāmi. Mums piedāvā samaksāt par jaunu jumtu 16 000 eiro! Protams, ka mēs atteicāmies. Tad mūs brīdināja, ka māju var atzīt par graustu, kas jānojauc. Un par mājas nojaukšanu nāksies maksāt man un kaimiņam kā īpašniekiem. Prognozēju, ka mani gaida rēķins par tūkstošiem.

Kādu mācību es guvu no sava sarežģītā stāvokļa? Veltīgi es privatizēju dzīvokli šādā vecā mājā. Izrādās, ka dažkārt būt īpašniekam – sliktāk, nekā būt īrniekam pašvaldības dzīvoklī. Un vēl es vēlos griezties pie koka māju īpašniekiem ar padomu. Jūsu nelabvēlīgie kaimiņi vienā jaukā dienā arī var aizdedzināt savu dzīvokli, lai saņemtu apdrošināšanas atlīdzību. Taču tas, ka līdz ar to var degt visa māja, viņus it nemaz neuztrauc.

Izeja ir viena: vispirms jāuzstāda savā dzīvoklī dūmu detektors, lai nesadegtu citu mantkārības dēļ, bet pēc tam jāapdrošina ne tikai savs dzīvoklis, bet visa māja. Pazīstami man izstāstīja, ka tas ir iespējams! Pietiek iedzīvotājiem tikai savākt naudu šādai polisei. Tad, ja neliešu laipnības dēļ degs jūsu jumts vai otrais stāvs, vai visa māja, par remontu maksās apdrošināšanas kompānija.