Kā maksāt par kopējo siltumu?

„Mūsu mājā Jūrmalā, Mellužu prospektā 19, apkurināmas nedzīvojamās koplietošanas telpas aizņem ļoti lielu platību – vairāk nekā 38% no mājas kopējās platības. Mājai ir autonoma apkure – sava katlumāja, kas darbojas ar gāzi. Maksa par mājas (dzīvojamo un nedzīvojamo telpu) apkurei izlietoto gāzi tiek sadalīta dzīvokļiem proporcionāli to platībai. Tāpat tiek sadalīta maksa par koplietošanas vietu apgaismošanu, arī to aprēķina, vadoties pēc dzīvokļu platības.

Mājā ir daudz nelielu dzīvokļu, bet ir arī lieli – no 100 līdz 200 kvadrātmetriem un pat lielāki. Iznāk, ka lielo dzīvokļu īpašniekiem jāuzņemas galvenā materiālā atbildība par mājas nedzīvojamo telpu apkuri un apgaismošanu. Lielo dzīvokļu īpašniekus tāda kārtība neapmierina!

Māju apsaimnieko dzīvokļu īpašnieku biedrība, bet neviens no biedrības valdes locekļiem nevar paskaidrot, kāpēc biedrības grāmatvedis tieši pēc tādas metodikas aprēķina maksu par koplietošanas telpu apkuri un apgaismošanu. Kāpēc maksa par koplietošanas vietu apkuri un apgaismošanu netiek sadalīta atbilstoši dzīvokļu skaitam mājā?

Kādā veidā no juridiskā viedokļa katram dzīvoklim jāaprēķina maksa par nedzīvojamo telpu (koplietošanas vietu) apgaismošanu?

Vai ir attiecīgs punkts likumā par dzīvojamo daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu vai kādā citā LR likumā, kurš reglamentē koplietošanas vietu apmaksas kārtību? Kas konkrēti teikts šajos tiesību dokumentos?”

– Metodiku maksas aprēķināšanai par koplietošanas telpu apsildi (apkuri) nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1013. Un noteikumos teikts, ka maksa par šo pakalpojumu dzīvokļu īpašniekiem tiek sadalīta proporcionāli dzīvokļu īpašumu kopējai platībai. Tas ir loģiski: jo lielāks dzīvoklis, jo vairāk mājas domājamo daļu pieder tā īpašniekam un jo lielāka atbildība uz viņu gulstas par kopīpašuma uzturēšanu.

Taču MK noteikumi Nr. 1013 attiecas tikai uz mājām, kur dzīvokļu īpašnieki nav apvienojušies un noteikuši citādu komunālo maksājumu sadales kārtību.

Ja vairākums dzīvokļu īpašnieku nav apmierināti ar spēkā esošo kārtību, viņi kopsapulcē var balsot par to, lai par koplietošanas telpu apkuri visi dzīvokļu īpašnieki neatkarīgi no dzīvokļa lieluma maksātu vienādi. Tad pārvaldniekam nāksies pakļauties īpašnieku prasībai.

Jāievēro, ka kopīgais lēmums nedrīkst būt pretrunā ar atsevišķo īpašnieku tiesībām. Piemēram, atceros gadījumu, kad kādas mājas dzīvokļu īpašnieki pieņēma lēmumu, ka kopējie ūdens zudumi pilnībā jāapmaksā pirmajā stāvā esošā veikala īpašniekam. Tā kā lēmums bija pieņemts likumīgi, pārvaldnieks nevarēja iebilst. Taču cietušie uzņēmēji ar to nesamierinājās un savu tiesību aizstāvībai uzaicināja talkā juristus. Pēdējie guva uzvaru, liekot lietā argumentu, ka dzīvokļu īpašnieku kopsapulce nedrīkst vienus mājas līdzīpašniekus nostādīt neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem.

Ar kopējo apgaismojumu ir citādi. Ministru kabineta noteikumos Nr. 1013 teikts, ka maksa par elektroenerģiju mājas koplietošanas telpu apgaismošanai tiek sadalīta atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam neatkarīgi no to lieluma. Taču arī par to īpašnieku kopība pārņemtā mājā var pieņemt citu lēmumu, vajag tikai, lai par to balsotu vairāk nekā puse mājas līdzīpašnieku un lai būtu pēc visiem noteikumiem noformēts balsošanas protokols.