Kaimiņiene ir garīgi slima. Ko darīt?

Piecstāvu namā Rīgā, Maskavas ielā, pēdējos pāris gadus nav miera, un iedzīvotāji ir pārliecināti, ka arī līdz nelaimei nav tālu. Iemesls ir vienas kaimiņienes neadekvātā uzvedība, kuras dēļ uz māju pastāvīgi steidz mašīnas ar bākugunīm: ugunsdzēsības dienests un policija, gāzes avārijas dienests un neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pirms dažām dienām sieviete piedraudēja visus kaimiņus nogalināt, un pārbijušies cilvēki zvanīja redakcijai un lūdza padomu: ko darīt?

Sākumā rīkoja skandālus mātei

Piecstāvu nama iedzīvotāji Ķengaragā vēlas tikai vienu – mieru, bet tā vietā rodas aizvien jauni iegansti satraukumiem.

– Viss sākās pirms aptuveni trim gadiem, kad pie gados pavecas kaimiņienes pārvācās meita Inna Z., – stāsta otrā stāva iemītniece Elizabete. – Tā kā minēto sieviešu dzīvoklis atrodas tieši virs manējā, naktīs mani sāka modināt skaļi strīdi un lamāšanās.

Pēc Elizabetes teiktā, Inna bieži skandalējusi pēc pusnakts, draudējusi mātei un prasījusi naudu. Taču īstas nepatikšanas sākās vēlāk, pēc pavecās kaimiņienes nāves. Meita bija palikusi savā vaļā un, kā mēdz sacīt, pilnībā noskrēja no sliedēm.

– Tagad viņa bieži vien uzturas pie atvērta loga un ar „mātes vārdiem” aplaimo garāmgājējus, bet naktī stundām staigā pa dzīvokli un sarunājas pati ar sevi, – stāsta nemierīgās Innas kaimiņiene Jeļena. – Pamazām vien murmināšana pāraug kliedzienos, solījumos visus nogalināt un citos draudos.

Ir baisi katru nakti kaut ko tādu klausīties, bet kaimiņi ilgu laiku centās samierināties ar notiekošo, jo saprata, ka Inna ir slims cilvēks.

Kļuva skaidrs, ka labi nebūs

Pagājušajā gadā, pēc Jeļenas teiktā, situācija kļuva aizvien bēdīgāka:

– Inna sāka pārmērīgi daudz lietot alkoholu, mēs kāpnēs regulāri sastapām viņas pudeles brāļus. Naktīs pie mūsu durvīm zvanīja apdzērušās sievietes, kliedzot, lai palīdzam, viņas sitot un mēģinot izvarot! Vīrs cēlās un gāja izšķirt žūpas, jo saprata, ka atstāt bez ievērības tādus kliedzienus nevar.

Reiz Jeļena, kopā ar vīru atgriezdamās mājās, kāpnēs sajuta gāzes smaku. Iznāca citi kaimiņi, paostīja gaisu, apspriedās un izsauca gāzes avārijas dienestu. Atbraukušie vīri gāzes noplūdi nevienā no dzīvokļiem nekonstatēja, bet Jeļena uzskata, ka tas neko nepierāda. Pa telefonu avārijas dienesta pārstāvji ieteica iedzīvotājiem atvērt logus, bet Latvijas gāzes brigāde ieradās tikai pēc 20 minūtēm, tātad laika bija pietiekami, lai vainīgais aizgrieztu gāzes krānu un telpu izvēdinātu. Satrauktie apakšējo stāvu iemītnieki joprojām ir pārliecināti, ka gāzes smaka plūda no Innas dzīvokļa.

Citā reizē Inna bija atstājusi uz uguns katlu un pati izgājusi laukā. Kaimiņiene sajuta deguma smaku un izsauca ugunsdzēsējus. Glābēji pa kaimiņu balkonu iekļuva Innas dzīvoklī un apdzēsa degošo plīti. Prom braucot, vien ieteica būt piesardzīgiem.

Iedzīvotāji arī paši saprata, ka modrību nedrīkst zaudēt. Viņi piezvanīja nelaimīgās sievietes dēlam, bet tas bija noraidošs: „Man ir sava ģimene, nevaru pastāvīgi māti uzraudzīt!” Atvadoties apsolīja padomāt par drošas plīts uzstādīšanu dzīvoklī, bet jūs jau paši zināt, ka pilnīgi drošu sildaparātu nav.

– Tagad Innas dēls ir pārcēlies uz dzīvi Vācijā, sieviete palikusi gluži viena, – stāsta Elizabete. – Pēdējais, kas viņu reizēm pieskata, ir bijušais vīrs, bet arī tam jau sen ir cita ģimene.

Plūdi ar draudīgām sekām

Kādu dienu Elizabete pamanīja, ka pa viņas vannas istabas sienām un no griestiem tek ūdens. Nevis sūcas vai pil, bet tieši tek.

– Metos pēc spaiņiem un lupatām, bet tai brīdī pie durvīm zvanīja apakšējā stāva kaimiņiene. Izrādījās, ka ūdens jau sasniedzis viņas dzīvokli, – stāsta Elizabete.

Applūduši bija četri dzīvokļi, vienā ūdens tik sparīgi tecēja pa sienām, ka sāka dzirksteļot kontaktligzdas, otrā pacēlās un sāka peldēt lamināts. Kamēr sievietes vāca ūdeni, vīri izsauca Sano avārijas dienestu. Bija skaidrs, ka nelaimes epicentrs atrodas Innas Z. dzīvoklī, bet viņa kaimiņiem durvis neatvēra.

– Santehniķi sieviete tomēr ielaida, – saka Jeļena, – bet pēc dažām minūtēm viņš iznāca laukā gluži bāls. „Es tur vairs savu kāju nesperšu,” viņš sacīja. Izrādījās, dzīvokļa saimniece viņu sagaidījusi puskaila, mierīgi vērodama ūdens straumes. Vannā peldēja lupatas, ko viņa bija centusies izmazgāt. Tās bija nosprostojušas ūdens noteku, ūdens gāzās pāri vannas malām un plūda uz apakšējiem dzīvokļiem.

Santehniķis stāstīja, ka dzīvoklī valda neciešama smirdoņa. Pārējo iedzīvotāji uzzināja no policijas pārstāvjiem, kuri tovakar mājā apgrozījās lielā skaitā – veselas trīs ekipāžas.

– Viena policiste, iznākusi no dzīvokļa, apjautājās: „Jūs pēdējā laikā neko aizdomīgu neesat dzirdējuši?”– atceras Elizabete.

Kāpņu telpā sanākušie kaimiņi patiešām sāka atcerēties, ka iepriekšējā vakarā Innas Z. dzīvoklī tika sparīgi bīdītas mēbeles. Tas, protams, nebūtu nekas īpašs, bet policistes jautājums lika visiem aizturēt elpu. Ļaudis saprata, ka no Innas visu ko var sagaidīt, ne jau velti pēc it kā parastas avārijas par māju tā sāka interesēties cilvēki formas tērpos.

– Policiste parādīja ar mobilo telefonu dzīvoklī uzņemto video. Virtuve bija vienās asinīs, asinis visur – uz skapīšiem, uz sienām! – saka Jeļena.

Apmulsuši un pārbijušies cilvēki klusi izklīda pa dzīvokļiem. Neviens nesaprata, kas viņus vēl gaida, tāpēc atviegloti nopūtās, kad pie mājas piebrauca neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna un aizveda Innu. Kurp? Vai uz ilgu laiku? Nevienam nebija ne jausmas, un spriedze mājā nemazinājās.

Draudu pavadījumā

Pēc plūdiem vairākas nedēļas draudīgais dzīvoklis trešajā stāvā stāvēja tukšs. Cilvēki nomierinājās un atguva dzīvesprieku. Bija salabotas kontaktligzdas, ielikts jauns lamināts, un briesmīgais notikums pamazām sāka aizmirsties.

– Bet pēc diviem mēnešiem Inna atkal uzradās, – stāsta Jeļena, – un ātri vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Dzirdot viņas kliedzienus un draudus tukšajā dzīvoklī, mēs atkal naktīs nevaram gulēt.

Mājas pārvaldnieks notiekošajā neiejaucas. „Ko jūs gribat no nabaga sievietes, viņai taču vajadzīga medicīniskā palīdzība!” viņš saka. Cilvēki jau to it labi saprot un ir gatavi just līdzi, bet bailes no tā nemazinās. Bail iziet kāpņu telpā, bail gulēt pašiem savā dzīvoklī, bail no rīta sešos pamosties draudu pavadījumā.

Cilvēki izturas cēlsirdīgi. Viņi neuzstāj, lai kaimiņiene tiktu nosūtīta piespiedu ārstēšanā, ievietota pansionātā vai vienkārši izlikta no dzīvokļa par sistemātiskiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. Viņi tikai vēlas, lai Innai tiktu nodrošināta uzraudzība, jo slimības saasināšanās nozīmē, ka viņa nelieto vajadzīgās zāles un nav spējīga kontrolēt savu rīcību.

– Viņa klīst pa pagalmu, diedelē cigaretes un naudu pārtikai, – stāsta mājas iedzīvotāji. – Vai tas ir normāli? Bet ko mēs varam darīt, ja pašas dēls sievieti pametis likteņa ziņā?

Vai valsts var palīdzēt tām Maskavas ielas namā dzīvojošajām ģimenēm, kuras dienas vada bailēs un satraukumā? To vaicājām mūsu ekspertiem.

Tikai uz tiesu!

Personu ar smagiem garīga rakstura traucējumiem Latvijā var atzīt par rīcības nespējīgu, un šai personai var iecelt aizgādni – cilvēku, kas palīdz rīkoties ar mantu un nodrošina aprūpi. Aizgādņus pieaugušajiem, gluži tāpat kā bērniem, ieceļ bāriņtiesa.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs skaidro, ka viņa vadītā iestāde tikai ieceļ aizgādni, bet lēmumu par aizgādnības nodibināšanu pieņem tiesa:

– Lūgumu atzīt cilvēku par rīcībnespējīgu un iecelt viņam aizgādni tiesā iesniedz vai nu radinieki, vai prokuratūra. Turklāt galvenais nosacījums cilvēka atzīšanai par rīcības nespējīgu ir tas, cik bīstams viņš ir pats sev, nevis apkārtējiem. Ko tas nozīmē? Cilvēka uzvedība tiek atzīta par bīstamu, piemēram, ja viņš kails iet uz ielas, nespēj pats iegādāties produktus vai lietot zāles.

– Vai tas nozīmē, ka smaga psihiska slimība nav pietiekams pamats aizgādņa iecelšanai?

– Nē, tādam cilvēkam nedrīkst ierobežot tiesības, kamēr viņš nav atzīts par rīcībnespējīgu.

– Ko tad darīt kaimiņiem, kuri baidās par savu mantu?

– Ja Inna bojā mājas kopīpašumu vai applūdina kaimiņus, tas ir iegansts vērsties tiesā ar prasību atlīdzināt zaudējumus. Ierobežot viņas brīvību un rīcību ar šādu pamatojumu nevar.

Ko darīt, ja viņa bļaustās?

„Sieviete naktīs klaigā tukšā dzīvoklī? Kaimiņiem vajag izsaukt pašvaldības policiju, kas fiksēs sabiedriskās kārtības pārkāpuma faktu!” skaidro galvaspilsētas pašvaldībā.

Rīgas pašvaldības policijas pārstāve Inese Krieviņa pārbaudīja, cik daudz signālu par troksni saņemts no Innas Z. kaimiņiem. Izrādās, gaužām maz.

– 2012. gadā sieviete pati piezvanīja policijai un lūdza palīdzēt, pēc tam mēs uz minēto māju esam devušies tikai dzīvokļu applūdināšanas sakarā. Kā redzat, ir ziņas tikai par diviem mūsu darbinieku izbraukumiem, turklāt viens no izsaukumiem nav saistīts ar sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. Ja pareizi saprotu, mājas iemītniekus uztrauc tieši Innas Z. diagnoze, nevis viņas uzvedība.

Ja Inna Z. naktīs klaigā, rīko dzīvoklī trokšņainas iedzeršanas, klaudzina pie kaimiņu durvīm vai jebkādā citā veidā trokšņo, kaimiņiem ir tiesības izsaukt pašvaldības policiju. Rīgas domes noteikumos Nr. 80 teikts:

4. Rīgas administratīvajā teritorijā aizliegts:

4.1. trokšņot, ja tas traucē apkārtējo personu mieru (par troksni šo noteikumu izpratnē atzīstams gan balss, gan cilvēka darbību radīts troksnis).

(...)

15. Par 4.1. apakšpunktā noteikto prasību neievērošanu, ja pārkāpums ir izdarīts laikā no plkst. 7.00 līdz plkst. 23.00, uzliek naudas sodu fiziskām personām līdz 142 eiro, bet juridiskām personām līdz 711 eiro. Ja pārkāpums ir izdarīts laikā no plkst. 23.00 līdz plkst. 7.00, fiziskām personām uzliek naudas sodu no 28 līdz 213 eiro, bet juridiskām personām no 285 līdz 854 eiro. Ja šāds pārkāpums ir izdarīts atkārtoti gada laikā no lēmuma par soda uzlikšanu pieņemšanas dienas, neatkarīgi no pārkāpuma izdarīšanas laika fiziskām personām uzliek naudas sodu no 142 līdz 350 eiro.

Ierosināt administratīvā pārkāpuma lietu var pašvaldības policija, kas izbrauc uz notikuma vietu un sastāda aktu.

Kā tikt pie aizgādņa?

Diemžēl administratīvā pārkāpuma akts mieru mājā nenodibinās. Vai pašvaldības policija var sabiedriskās kārtības pārkāpēju nogādāt slimnīcā? Inese Krieviņa saka, ka par tādiem gadījumiem neko nav dzirdējusi. Bet Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja Iveta Ķiece iebilst:

– Ja cilvēks, viens pats atrazdamies dzīvokli, naktī kliedz, tas noteikti ir sabiedriskās kārtības pārkāpums. Ja iemesls šādai uzvedībai ir cilvēka slimīgs stāvoklis, uz kaimiņu izsaukumu jāierodas policijai, kas novērtē situāciju un nogādā pacientu pie psihiatra. Iespējams, ka cilvēku nepaturēs stacionārā ārstēšanai, bet ārsts sniegs viņam nepieciešamo palīdzību un pārliecinās lietot zāles.

Policijai pienākumu tādu pārkāpēju nogādāt pie psihiatra nosaka Ārstniecības likums:

69. pants.

(1) Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu un uzraudzību pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu „Par policiju”.

(2) Policijas darbinieki iesniedz psihiatram rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu.

– Taču praksē policisti pārkāpējus uz mūsu centru ved reti, aptuveni divas trīs reizes mēnesī, – saka ārste Ķiece. – Parasti viņi izsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu tieši uz notikuma vietu, jo cilvēkam neadekvātā stāvoklī medicīniskā palīdzība vajadzīga nekavējoties.

– Ko darīt kaimiņiem, kas dzird kliedzienus?

– Labāk vērsties policijā, bet vienlaikus var paziņot arī „ātrajiem”.

– Kas var noteikt, vai slimniekam nepieciešama ilgstoša ārstēšana? Un kā vispār piespiest cilvēku ārstēties?

– Latvijā psihiatriskā palīdzība tiek sniegta arī bez  pacienta piekrišanas. Ārstniecības likuma 68. pantā norādīts, kādos gadījumos tas notiek. Tas ir ļoti apjomīgs pants, bet īsumā jēga ir tāda, ka cilvēku, ja viņa stāvoklis ir bīstams, nogādā slimnīcā. Ja viņš labprātīgi nepiekrīt ārstēties, tiek sasaukts psihiatru konsilijs, kas 72 stundu laikā izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas mums 24 stundu laikā jānosūta dokumenti tiesai, kura tad arī dod atļauju sniegt psihiatrisko palīdzību piespiedu kārtā.

– Cik ilgi tāds cilvēks var atrasties slimnīcā?

– Pirmā piespiedu ārstēšanas atļauja tiek izsniegta uz diviem mēnešiem. Ja šajā laikā cilvēka stāvokli nav izdevies stabilizēt, ārsti atkārto konsilija procedūru. Atkārtotu atļauju tiesa izsniedz uz sešiem mēnešiem.

– Kas notiek, ja šajos astoņos mēnešos cilvēkam nav kļuvis labāk un viņš joprojām ir bīstams pats sev un apkārtējiem?

– Ārsti var atkal vērsties tiesā ar prasību īstenot jaunu piespiedu ārstēšanas ciklu. 2013. gadā mēs tādu lēmumu pieņēmām aptuveni 50 reizes. Tāpat ārstiem ir tiesības vērsties prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt tāda cilvēka rīcībspējas ierobežošanas un aizgādņa iecelšanas nepieciešamību. Galīgo lēmumu šajos jautājumos tāpat pieņem tiesa. Taču mēs vēršamies prokuratūrā tikai tādā gadījumā, ja slimniekam nav radinieku, kuriem tas jādara pašiem.

– Kāds risinājums iespējams Innas Z. gadījumā?

– Nelaime tā, ka šādi cilvēki baidās paši vērsties pēc palīdzības pašvaldības un valsts iestādēs. Bet vairākums no viņiem ir otrās grupas invalīdi, kam ir tiesības uz tādu palīdzību. Piemēram, daudziem vajadzīgi asistenta pakalpojumi, izejot ārpus mājas. Bet minētajā gadījumā, manuprāt, atbildību vajadzētu uzņemties dēlam. Piemēram, viņš varētu ar māti aprunāties par brīvprātīgu došanos uz pansionātu vai vērsties tiesā ar lūgumu iecelt sievietei aizgādni.

Kā redzat, pārbiedētajiem, nemitīgā spriedzē dzīvojošajiem Maskavas ielas nama iemītniekiem ir pieejami vismaz trīs risinājumi. Viņi var pret Innu Z. ierosināt lietu tiesā, pieprasot plūdu radīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tas būtu viens. Var pagaidīt, kad sievietes uzvedība kļūst patiešām bīstama, un ar policijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta palīdzību panākt viņas piespiedu ārstēšanu. Tas divi. Trešais un pats drošākais risinājums – vienoties ar Innas Z. dēlu par vēršanos tiesā, lai ieceltu aizgādni, kas kontrolētu viņas rīcību un dzīves apstākļus un ziņotu ārstiem slimnieces stāvokļa pasliktināšanās gadījumā.