Māsa izliek māsu

Šķiet, kam gan vēl ticēt, ja ne tuvākajiem radiniekiem. Bet pat radnieciskās saites ar laiku diemžēl sadilst un pārtrūkst, un tad cilvēks, kas pārlieku uzticējies, paliek pie sasistas siles. Traģiski izvērtusies mūsu lasītājas Olgas dzīve – pašas māsa viņu izliek no dzīvokļa, kas privatizēts par abu kopējiem sertifikātiem.

Tas ir stāsts par to, ka goda vārdam mūsu laikos ir mazs svars, tāpēc jebkuras attiecības vajag nostiprināt uz papīra. Piemēram, cilvēkam, kurš dzīvo radu dzīvoklī, der noslēgt ar viņiem īres līgumu, kurā precīzi formulētas abu pušu tiesības.

Reiz dzīvoja ģimene

Olga pat iedomāties nevarēja, ka pienāks laiks, kad pašas māsa parādīs viņai durvis. Dzīvokli Kuldīgas ielā abas sievietes taču privatizēja kopīgi, un lielāko daļu sertifikātu deva tieši Olga.

– Tas ir garš stāsts, – skumji bilst mūsu lasītāja. – Savulaik mūsu māte dzīvoja skaistā mājā Brīvības ielā. Astoņdesmito gadu sākumā bija paredzēts māju kapitāli remontēt, un mūsu lielajai ģimenei piešķīra uzreiz divus dzīvokļus Pārdaugavā. Mamma nolēma mantu sadalīt taisnīgi. Mēs ar viņu apmetāmies divistabu dzīvoklī Āgenskalnā, bet māsai ar vīru un bērniem mamma atdeva trīsistabu dzīvokli Kuldīgas ielā. Kad mamma nomira, es pārvācos pie māsas. Savas ģimenes man nekad nav bijis, gribējās vecumdienas sagaidīt kopā ar vistuvāko cilvēku – māsu Jeļenu.

Mākleris priekšnamā noliek „sargus”

Tā Olga 1981. gadā pārcēlās uz dzīvokli Kuldīgas ielā. Dzīvokli sadalīja godīgi – divas istabas Jeļenai ar vīru (bērni tobrīd jau bija pametuši ģimenes ligzdu), viena istaba Olgai. Dzīvoja klusi un mierīgi, īres maksu dalīja trijās daļās, un vecākā māsa Olga katru mēnesi savu daļu nodeva no rokas rokā jaunākajai Jeļenai.

Tad sākās privatizācija, un ģimenes apspriedē tika pieņemts lēmums dzīvokli reģistrēt uz Jeļenas kā jaunākās vārda. Jaunākajai māsai gan bija tikai 29 privatizācijas sertifikāti, jo darba stāžs Latvijā viņai nebija liels, toties Olga no valsts saņēma 94 sertifikātus un visus godprātīgi atdeva māsai: „Te būs, ņem un privatizē dzīvokli!”

– Atceros, kad saņēmām privatizācijas dokumentus, es jautāju Ļenai, vai viņa mani ir ierakstījusi zemesgrāmatā. Jā, esi mierīga, māsa atbildēja. Pēc tam es ilgus gadus neinteresējos par savām tiesībām. Bet pavisam nesen māsa paziņoja, ka vēlas dzīvokli pārdot, – nopūšas Olga.

Pēc šis sarunas māsām sākās domstarpības. Jeļena dusmojās, ka Olga iebilst pret dzīvokļa pārdošanu, un beidzot noskaldīja, ka tādā gadījumā viņa visu izlemšot pati. Sacīts – darīts.

– Māsa nolīga mākleri. Pie mums pastāvīgi nāca kaut kādi cilvēki, skatīja istabas un pēc tam ilgi sēdēja virtuvē un čukstus apspriedās, iepriekš izlikuši priekšnamā „dežurantu”, lai nejauši kāds nedzirdētu sarunu. Man nekad nav piemitusi tieksme noklausīties svešas sarunas, un notiekošo es arī tā īsti nopietni neuztvēru.

Čemodāns – stacija – Kauguri

Bet pienāca diena, kad dzīvoklī notiekošo vairs nevarēja izlikties nemanām. Jeļena māsai paziņoja, ka dzīvokli ir pārdevusi un Olgai nu jāvāc kopā sava mantība. Sākās strīds, kliegšana. Viena gados paveca sieviete raudāja: „Bet tas taču ir arī mans dzīvoklis, es par to atdevu daudz vairāk sertifikātu nekā tu!” „Nekādus sertifikātus neatceros, zemesgrāmatā esmu ierakstīta tikai es!” kliedza otra.

Izlikt māsu uz ielas Jeļena tomēr neriskēja. Viņa piedāvāja Olgai pārcelties uz Kauguriem, uz dzīvokli vecas koka mājas trešajā stāvā. Vecākā māsa vēlējās apskatīt piedāvāto mājokli, bet jaunākā tikai atmeta ar roku: „Kad aizbrauksi, tad arī redzēsi!”

– Tādā veidā es neesmu ar mieru pārcelties, – satraukti saka Olga. – Esmu vecs cilvēks, kājas vairs lāgā neklausa, trešajā stāvā man būs grūti dzīvot. Piedevām vēl esmu dzirdējusi, ka pēc likuma māsai jāpiedāvā man līdzvērtīgs dzīvoklis tajā pašā rajonā, kur līdz šim esmu dzīvojusi.

Biedē ar čigāniem un gaismas atslēgšanu

Olga kļūdās, tāda likuma nav, lai gan tīri cilvēciski tieši tā Jeļenai būtu vajadzējis atrisināt māsas pārcelšanās jautājumu. Taču no normatīvajiem aktiem izriet, ka dzīvokli pārdevušajai jaunākajai māsai vajadzētu ar vecāko miermīlīgi vienoties par pārcelšanos.

– Kāda tur miermīlīga vienošanās! – rūgti iesmejas Olga. – Pirms dažām dienām Jeļenas mākleris man sacīja: „Vecmāmiņ, sāc pakot čemodānu, citādi atbrīvotajās istabās pie tevis iemitināsim čečenus vai čigānus, gan tad pati aizbēgsi!” Bet māsa draud man atslēgt elektrību it kā par nemaksāšanu, lai gan uzskatu, ka nekāda parāda man nav.

Ilgus gadus Olga bez jebkādām apliecinājuma zīmēm deva māsai naudu samaksai par komunālajiem pakalpojumiem, tikai pēdējā laikā viņa pati ir ņēmusi namu pārvaldē rēķinu kopijas un pārskaitījusi Jeļenai trešo daļu no maksas par dzīvokli. („Es taču aizņemu tikai vienu istabu, māsa divas,” viņa saka.) Gadījumā, ja notiks tiesa, bankas kvītis apstiprinās, ka Olga godīgi maksājusi par dzīvokli.

„Lai cilvēki zina!”

Sirmgalvei ir sāpīgi dzirdēt, kā māsa draud ar čigāniem un elektrības atslēgšanu, bet vēl sāpīgāk ir tas, ka vecumdienās tā sabojājušās attiecības ģimenē. Vai tālajā 1981. gadā Olgai varēja ienākt prātā, ka pēc gadsmita trešdaļas Jeļena viņu dzīs laukā no dzīvokļa? Nē! Tad jau viņa būtu varējusi privatizēt dzīvokli uz sava vārda un nodrošināties pret izlikšanu. Bet ko tagad lai dara?

– Nezinu, kā rīkoties, – saka sieviete. – Ļoti baidos ziemas priekšvakarā palikt bez jumta virs galvas. Ļoti lūdzu, pastāstiet cilvēkiem, kas ar mani ir noticis, lai jūsu lasītāji zinātu, ka mantiskās attiecības nevar veidot tikai uz uzticēšanās pamata. Jūs bez iebildumiem ticat saviem radiniekiem, bet kādu dienu viņi var pateikt: „Vāc kopā savas mantas, te tev nekas nepieder!”

Iespēja privatizēt palaista garām

Speciālisti uzskata, ka Olgas stāvoklis tomēr nav bezcerīgs. Jurists Deniss Gorba saka:

– Olga, protams, ir pieļāvusi kļūdu, neuzstādama par dzīvokļa privatizāciju kopā ar māsu. Jebkuram nekustamā īpašuma objektam var būt divi un pat vairāk saimnieku. Tādā gadījumā zemesgrāmatā ieraksta, cik daudz daļu pieder katram līdzīpašniekam. Piemēram, māsas, privatizējot dzīvokli, varēja to sadalīt divās vienlīdzīgās daļās. Tad dzīvokļa pārdošanai būtu vajadzīga abu māsu piekrišana. Tāpat arī no pārdošanas gūto ienākumu Olga un Jeļena dalītu uz pusēm.

Taču tagad ir par vēlu runāt par to, kādu kļūdu Olga pieļāvusi deviņdesmito gadu vidū, bez jebkādiem nosacījumiem atdodama māsai savus sertifikātus. Tagad svarīgākais ir tas, vai pavecā sieviete var palikt dzīvoklī pēc tā pārdošanas.

Parasti pirkšanas – pārdošanas līgumā atsevišķā punktā paredz, ka iepriekšējam saimniekam jānodrošina visu dzīvoklī deklarējušos personu pieraksta anulēšana. Tikai ar šādu nosacījumu pircējs samaksā pārdevējam līgumā paredzēto summu. Iznāk, ka tieši Jeļenai tagad jāparūpējas par Olgas pārcelšanos, citādi darījums nenotiks vai arī sieviete nesaņems visu cerēto naudu.

Nav obligāti jāpārceļas

– Vai Olga var palikt pārdotajā dzīvoklī? Manuprāt, var, jo vairāk nekā trīsdesmit gadus viņa tur ir dzīvojusi un maksājusi par komunālajiem pakalpojumiem, – turpina Deniss Gorba. – Tā ir pazīme, ka starp viņu un Jeļenu bijis noslēgts īres līgums – ne rakstiskā formā, bet pēc noklusējuma.

Saskaņā ar spēkā esošo Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu cilvēku no mājokļa nevar izlikt citādi, kā vien tiesas ceļā, pat ja tas ir dzīvoklī pa logu ielīdis klaidonis. Tas nozīmē, ka dzīvokļa jaunajam saimniekam, ja viņš vēlēsies rīkoties atbilstoši likumam, nāksies piecus sešus gadus gaidīt tiesas spriedumu par Olgas piespiedu izlikšanu. Bet, ja sieviete gudri aizstāvēsies un pierādīs, ka ilgus gadus ir bijusi istabas īrētāja, tad izlikšana vispār ir zem jautājuma zīmes.

Redakcijas vārdā piebildīsim, ka īsti droši Olga tomēr nevar justies. Jaunajam īpašniekam patiešām būs tiesības brīvajās istabās iemitināt Olgai neērtus kaimiņus, tādējādi radot viņai neciešamus apstākļus. Kamēr vēl tas nav noticis, sirmgalvei jāmēģina rast kopēju valodu ar māsu un vienoties par tādiem pārcelšanās nosacījumiem, kas apmierinātu abas.