Iedzīvotāji sev uzdāvina jaunu māju

Nākamgad daudziem rīdziniekiem gribot negribot būs jāsāk domāt par savu mājokļu renovāciju. Siltumenerģijas tarifi aug, līdz ar tiem augšup kāpj komunālie maksājumi. Vienīgā iespēja ietaupīt ir namu siltināšana, kas palīdz saglabāt no 30 līdz 40 procentiem siltuma. Tā nosprieda Ieriķu ielas 44. nama iemītnieki un šogad paveica visu sarežģīto priekšdarbu un mājas renovācijas procesu.

Jau pirmās aukstās dienas Ieriķu ielā sagaidīja pilnā gatavībā – aiz siltinātām sienām, zem jauna jumta un ar plastikāta logiem kāpņu telpās. Nav ko slēpt, viegli tas nenācās! Gan nervi tika pabojāti, gan maciņi patukšoti. Taču izrādījās, ka nekā neiespējama tai renovācijā nav. Tagad Ieriķu ielā 44 gaida pirmos rēķinus par apkuri, kuri parādīs, vai bija vērts tā pūlēties.

Meklējumos

Pa ceļam uz Ieriķu ielu apmaldījos un piestāju pie divām tantiņām trolejbusu pieturā: vai nepateiksiet, kā nokļūt līdz slavenajai renovētajai mājai?

Tantiņas novicināja rokas, rādot kaut kur pa kreisi:

– Tūlīt aiz pagrieziena redzēsiet. To māju ar citām nevar sajaukt.

Ne visai apmierināta ar miglaino skaidrojumu pāri kupenām bridu tālāk. Piesala. Daudzstāvu nami visapkārt likās vienādi. Un tad!.. Manā priekšā stāvēja neliela rožaina ēka. Tā likās tik tīra un svaiga, it kā nupat būtu uzbūvēta. Pat sāku šaubīties, vai neesmu kļūdījusies, un ielūkojos bloknotā. Nē, viss bija pareizi, man bija vajadzīga tieši šī māja Ieriķu ielā 44.

Galvenā bagātība – iemītnieki

Palūkojoties uzmanīgāk, sapratu – tādas mājas tagad vairs neceļ. Jaunie projekti lielākoties ir zemi, pašauri, bet te bija grezns Staļina laika nams ar gandrīz trīs metrus augstiem griestiem un lieliem logiem. Tālāk gar ielu rindojās tā dvīņu brāļi, taču tie, atklāti runājot, izskatījās visai noplukuši, jo kopš privatizācijas nevienam pat prātā nav nācis ieguldīt naudu šo mājokļu remontā.

Vēl rudens sākumā māja Ieriķu ielā 44 ne ar ko neatšķīrās no citām. Te tāpat svilpoja vējš kāpņu telpu logu spraugās, tāpat lietu cauri laida vecais jumts. Un te nu jāpasaka galvenais: nebūtu nekādas renovācijas, ja ne sparīgie nama iemītnieki, kuriem nav vienaldzīgs sava īpašuma liktenis.

Pārvaldnieka maiņa kā atskaites punkts

Tādus aktīvus visziņus namu pārvaldēs ne sevišķi ieredz, jo viņi mūždien visur bāž degunu, izprašņā un kaut ko pieprasa. Varbūt tāpēc Ieriķu ielas nama dzīvokļu īpašniekiem neveidojās attiecības ar iepriekšējo apsaimniekotāju – firmu „Māju serviss KSA”. Ceļi šķīrās: apsaimniekotājs devās peļņā pie citiem klientiem, bet Ieriķu ielas 44. nama iemītnieki noslēdza līgumu ar firmu „Rīgas namu apsaimniekotājs”. Iespējams, ka tieši šis notikums kļuva par atskaites punktu vecās Staļina laika ēkas renovācijas vēsturē.

– Tā nu gluži nav, – mani pielabo mājas valdes loceklis Vladimirs Streļajevs. Lai gan ārā piesalst, Streļajevu dzīvokļa virtuvē ir silti un mājīgi. – Tieši iepriekšējais pārvaldnieks rosināja mūs padomāt par mājas siltināšanu.

Komercvariants tika noraidīts

Māja, kurā dzīvo Vladimirs, patiešām nav liela – tikai 18 dzīvokļi, tāpēc arī par kaut kādiem uzkrājumiem līdz 2008. gadam nebija ne runas. Vieni vienīgi parādi! Bet komercfirma, kas māju Ieriķu ielā 44 apsaimniekoja, par skaistām acīm remontu veikt negrasījās.

– Pirmās sarunas sākās jau 2006. gadā. Toreiz „Māju serviss KSA” piedāvāja renovācijas variantu, kas sākumā mums tīri labi iepatikās, – stāsta Vladimirs.

Apsaimniekotājs vēlējās vecajai mājai uzbūvēt vēl vienu stāvu. Un kāpēc gan ne? Rajons samērā prestižs, jauno platību varētu pārdot un, lai nomierinātu iedzīvotājus, daļu iegūtās peļņas izmantot renovācijai. Vladimirs Streļajevs stāsta, ka pats gājis pie kaimiņiem un centies viņus pārliecināt, cik izdevīgs ir tāds piedāvājums. Taču kaimiņi turējušies pretī, jo neuzticējās firmai.

– Un labi vien bija, – tagad saka Vladimirs, – jo apsaimniekotājs pats īsti nebija apzinājies, cik sarežģītu projektu iecerējis. Sāksim ar to, ka jebkuras kapitālās celtniecības laikā iedzīvotājiem māja jāpamet. Būtu izvākušies un, iespējams, atpakaļ vairs netiktu, kopā ar komerciālo nekustamo īpašumu arī mūsu dzīvokļus ņemtu un laistu zem āmura.

Vilcināšanās nebija pieļaujama

Vai Vladimira bažām bija pamats, to tagad grūti pateikt, bet tālāk nekas netika darīts. Vēl pāris reižu iepriekšējais pārvaldnieks rosināja mājas iemītniekus paņemt bankā kredītu (65 tūkstošus latu par 14% gadā) sienu siltināšanai un jaunam jumtam, bet kopīgu valodu ar Vladimiru un viņa kaimiņiem tā arī neatrada.

– Mums piedāvāja neizdevīgus nosacījumus, – notikušo komentē pats Vladimirs. – Par remontu mums nāktos papildus maksāt 42 santīmus par kvadrātmetru mēnesī, un tā daudzus gadus.

Kopsapulci nama iemītnieki tomēr sarīkoja. Un tad, kad par nama pārvaldnieci kļuva Taisija Štāle no organizācijas Rīgas namu apsaimniekotājs, jautājums par renovāciju tika izvirzīts no jauna.

– Galvenais, ka tagad mēs ar pārvaldnieci sarunājāmies kā līdzīgs ar līdzīgu, mums veidojās dialogs, – stāsta Vladimirs. – Un kopīgi jebkuras problēmas ir iespējams atrisināt. Tad arī nolēma: jāmeklē strādnieki un jāņem kredīts, jo pašas par sevi problēmas nekur nepazudīs. Vecajā mājā desmitiem gadu nebija tīrīta apkures sistēma, jumta šīferis bija saplaisājis, logi kāpņu telpās izļodzījušies, bet sienas jau kopš sākta gala labi uzsūca mitrumu. Izremontēta māja vēl simt gadu godam kalpotu saviem saimniekiem, bet katra kavēšanās varēja radīt neparedzamas sekas.

Var atrast lētāk!

– Sākumā mums piedāvāja māju siltināt ar putu polistirolu, kas izmaksātu aptuveni 35 tūkstošus latu, – turpina mājas valdes pārstāvis. – Par jumtu prasīja 15–18 tūkstošus, bet radiatoru maiņa visos dzīvokļos izmaksātu aptuveni 12 tūkstošus latu. Mums tas likās pārāk dārgi, tāpēc kopā ar kaimiņiem veicām renovācijas pakalpojumu tirgus plašu izpēti un atradām daudz izdevīgākus piedāvājumus.

Izrādījās, ka radiatorus var arī nemainīt, pietiek tos iztīrīt (ar mūsdienu metodēm to iespējams paveikt, radiatorus nenoņemot), un tas mums maksāja tikai 1500 latu. Kvalitatīvus logus kāpņu telpā par 1300 latiem ielika firmas Baltijas ekotranzit darbinieki. Jaunu jumtu izdevās uzlikt par 12 tūkstošiem latu.

Kas attiecas uz pašu siltināšanu, te palīdzēja veiksmīga sadarbība ar kompāniju Starduko, kas piedāvāja principiāli jaunu sienu siltumizolācijas paņēmienu. Māju nevajadzēja cieši aplikt ar mitrumnecaurlaidīgu putuplastu vai vati, tā vietā to pārklāja ar jauno materiālu TSM Ceramic. Šo suspensiju ražo Ukrainā pēc ASV tehnoloģijas, kas izstrādāta NASA vajadzībām. Pēc skata materiāls ir līdzīgs parastai krāsai to var pat tonēt. Tas ir viegli uzklājams jebkura materiāla sienām no iekšpuses un ārpuses, kā arī jumtam, siltummezglu un siltumtīklu elementiem, tas ir ilgmūžīgs un tikpat labi aizsargā māju kā klasiskie siltinātāji. Lietojot šo materiālu, tiek ietaupīts arī laiks. Piemēram, sienas Ieriķu ielas namam 1045 kvadrātmetru platībā tika nosiltinātas 25 dienās, turpretī to aplikšana ar putu polistirolu prasītu vismaz divus mēnešus.

– Darbs pēc šīs tehnoloģijas mums izmaksāja 20 tūkstošus latu, tātad mēs atkal ietaupījām, – labprāt stāsta mājas valdes locekle Natālija Talagajeva.

Arī banku jāprot izvēlēties

Kopumā renovācijas izmaksas bija aptuveni 36 tūkstoši latu, ko nama iemītnieki atzina par pieņemamu summu. Bet kur ņemt tādu naudu? Izvērtējuši visu banku piedāvājumu, par izdevīgākajiem mājas valde atzina Hipotēku bankas kredīta nosacījumus.

– SwedBank izvirzīja nosacījumu, lai renovāciju veiktu bankas izraudzītas formas, – skaidro Vladimirs, – savukārt SEB banka pieprasīja protokolu ar 75% iemītnieku parakstiem. Hipotēku bankā viss bija daudz vienkāršāk. Mūs apmierināja fiksētā procentu likme, kas tobrīd bija 6,8%, un tas, ka banka kredīta noformēšanai prasīja tikai 51% nama iedzīvotāju parakstus.

Tagad Ieriķu ielas 44. nama iedzīvotāji par apsaimniekošanu maksā 35,1 santīmu par kvadrātmetru plus 32 santīmus kredīta atdošanai. Reizē viņiem izdodas veidot jaunus uzkrājumus remontam, kuri, iespējams, tiks izmantoti, lai ierīkotu aizslēdzamu kambarīti atkritumu tvertnei, bēniņu telpas siltināšanai vai citiem darbiem. Nelielai 18 dzīvokļu mājai tas ir nenoliedzams panākums!

„Aktīvie iedzīvotāji ir jāstimulē!”

Nobeigumā Vladimirs dalījās ar „DK” savos ieskatos par to, kā Rīgas dome varētu stimulēt mājokļu renovācijas procesu, nenodarot pāri tiem pilsētniekiem, kuri jau ieguldījuši naudu savu māju siltināšanā.

– Esmu avīzēs lasījis, ka 2009. gadā pilsēta sāks īstenot renovācijas pilotprojektu. It kā tiekot plānots šos darbus daļēji apmaksāt par budžeta līdzekļiem. Būtu tikai taisnīgi, ja Rīgas dome finansiāli atbalstītu arī to māju iedzīvotājus, kuri jau veikuši siltināšanu. Viņi taču bija pionieri, kas uzņēmās lielu risku. Pamatojoties uz mūsu pieredzi, pārējie rīdzinieki sapratīs, vai ir izdevīgi renovēt mājokļus, pēc mums viņi orientēsies. Tāpēc uzskatu, ka nebūtu labi, ja dome mūs aizmirstu un nepalīdzētu atmaksāt kredītu.

Vēl Vladimirs uzskata, ka dome varētu piedāvāt kādu piemaksu par darbu tiem aktīvistiem, kuri savas mājas dēļ ir gatavi skriet ar galvu sienā. Citādi neviens no jaunajiem šobrīd nevēlas iepīties komunālajās lietās – nav izdevīgi. Ja māju līderiem piedāvātu kaut nelielu samaksu, viss veidotos citādi. Pirmkārt, būtu daudz vairāk siltinātu māju. Otrkārt, īstu aktīvistu nemaz nav tik daudz, tā ka šāda programma Rīgas domi neizputinātu.