Vai iespējams atstrādāt komunālos parādus?

Ar interesantu jautājumu redakcijā vērsās Preiļu dzīvojamo namu kooperatīva priekšsēdētājs Ēvalds Vilcāns. „Esmu dzirdējis, ka parādnieki varot atstrādāt savus parādus par apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem,” viņš sacīja. „Bet kā praktiski noformēt šādas attiecības ar nemaksātāju?”

Vilcāna kungs pastāstīja, ka viņš ir gatavs kooperatīva parādniekiem uzticēt labiekārtošanas un uzkopšanas darbus. Kāpēc lai cilvēki savās mājās neiztīrītu pagrabus un pretī nesaņemtu dzīvokļa maksas atlaidi? Tas būtu izdevīgi gan trūcīgiem iedzīvotājiem, gan kooperatīvam, jo tam tāpat vajag paredzēt naudu mājas kopšanai.

– Taču Darba inspekcijā man pavēstīja, ka noslēgt tādu vienošanos ar iedzīvotājiem ir sarežģīti, – stāsta kooperatīva priekšsēdētājs. – Iesaistīt bezdarbniekus labiekārtošanas darbos varot tikai valsts pēc „simtlatnieku” programmas. Gribētos zināt, ko saka citi pārvaldnieki.

Mēs sazinājāmies ar Valsts darba inspekciju un saņēmām atbildi, kas vieš cerības. – Civillikums neaizliedz parāda atstrādāšanu, – paskaidroja inspekcijas Juridiskās nodaļas vadītājs Guntars Straume. – Darba likums šajā gadījumā netiek piemērots. Iesaku kooperatīvam noslēgt divpusēju līgumu ar parādnieku, lai abām pusēm būtu skaidrs, kāds darba apjoms cilvēkam jāpaveic, lai dzēstu parādu, un lai kontrolējošās institūcijas varētu pārliecināties, ka šajā gadījuma darba attiecības starp pusēm nepastāv.

Lūk, cik vienkārši! Bet pieredzējuši pārvaldnieki iebilst: pēc tādas shēmas var atstrādāt parādu tikai privātpersonai, nevis uzņēmumam. Kooperatīvam vai namu pārvaldei taču vajadzēs sniegt pārskatu Valsts ieņēmumu dienestam.

Par to, kā šādā gadījumā vajadzētu rīkoties, stāsta Rīgas apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Igors Trubko:

– Iespējami trīs varianti, kā parādnieks var atstrādāt parādu. Pirmkārt, viņš var oficiāli stāties darbā namu pārvaldē un reizē uzrakstīt iesniegumu, lai algu pārskaita parāda dzēšanai. Tas pārvaldniekam būtu izdevīgi, ja uzņēmumā tiešām būtu kāda vakance, jo tad viņam tā vai tā būtu jāpieņem jauns darbinieks. Ir zināmi gadījumi, kad pēc šādas shēmas strādājuši sētnieki. Taču speciāli vakanci parādniekam neviens neradīs. Veiksim vienkāršu aprēķinu:

■ Parāds                                  1200 eiro

■ Darbinieka alga uz papīra          600 eiro

■ Darbinieka sociālais nodoklis      63 eiro (10,5%)

■ Ienākuma nodoklis                  128,88 eiro (24%)

■ Uzņēmuma sociālais nodoklis     141 eiro (23,59%)

Iznāk, ka darbinieks saņems un komunālā parāda dzēšanai attiecīgi pārskaitīs 408 eiro mēnesī, bet uzņēmums par viņa nodarbināšanu maksās valstij 741 eiro mēnesī un piedevām vēl apgādās viņu ar darbarīkiem un materiāliem. Tāds sadarbības modelis der, ja cilvēkam ir ļoti liels parāds un pārvaldniekam patiešām vajadzīgi viņa pakalpojumi.

Bet ir arī citi parāda atstrādāšanas varianti. Parādniekam ir tiesības reģistrēties VID kā pašnodarbinātai personai vai pat nodibināt savu mikrouzņēmumu. Tad pārvaldnieks varēs uzdot viņam kādus nepieciešamus darbus, bet nodokļus maksās pats parādnieks (tas ir, lielāko daļu algas viņš pārskaitīs parāda dzēšanai, bet 9–15% samaksās nodokļos). Namu pārvaldei tas ir ērts sadarbības modelis, jo piedevām pie visa tai nevajadzēs tādu darbinieku apgādāt ar materiāliem vai inventāru.

Diemžēl paši nemaksātāji nemaz nekāro parāda atstrādāšanas nolūkā kļūt par pašnodarbinātām personām vai dibināt mikrouzņēmumus, jo tad viņiem jāreģistrējas un par gūtajiem ienākumiem jāziņo sociālajam dienestam un  VID. Tas nozīmē, ka viņi zaudē bezdarbnieka statusu un visus ar to saistītos pabalstus, tostarp sociālos. Tātad modelis „kooperatīvs – pašnodarbināta persona vai mikrouzņēmums” der galvenokārt pensionāriem, kuri nesaņem pabalstus un jaunajā statusā nevar neko zaudēt.