Reizēm kaimiņi ir bīstamāki par zagļiem

Izlikt cilvēku no mājokļa Latvijā iespējams tikai ar tiesas spriedumu, pat ja cilvēks telpu ieņēmis nelikumīgi, bet tai pašā laikā jebkurš kaimiņš var pavisam vienkārši sagrābt jūsu daļu pagrabā, izmest jūsu ievārījumus un marinējumus, izlidināt atkritumos jūsu velosipēdu un mierīgi paziņot: „Tagad šajā šķūnītī saimniekošu es!” Īpašnieka tiesības aizsargājošie likumi šādā situācijā darbojas vāji.

Natālija nav nekāda pinkšķe un asaras nelej, lai gan zaudēto mantu ir žēl. Bet vēl vairāk žēl ir nervu, kas tika gandēti konfliktā ar jauno kaimiņu. Kaimiņš – liels, spēcīgs vīrs – dzīvokli Ieriķu ielā Rīgā nopirka nesen. Un tūlīt arī nekaunīgi ieņēma Natālijas ierīkoto noliktavas vietu pagrabā.

Kad rudenī Natālija nokāpa pagrabā ar ievārījuma burkām, viņa ieraudzīja, ka viņas šķūnīša durvis ir pārkrāsotas un uz tām trekniem burtiem uzrakstīts jaunā kaimiņa vārds. Kur palikuši visi viņas dārgumi, to Natālija joprojām nezina.

Nepatīkami, bet līdzīgā situācijā var nokļūt jebkurš no mums.

Ar mantām uz izeju!

Pirmais, ko Natālijai saka paziņas: „Mīļais cilvēk, kā tev vispār varēja ienākt prātā glabāt pagrabā ziemas jaku un kažoku, šalles, cepures un segas?” Kopš padomju laikiem zināms, ka pagrabi nav droša vieta, zagļi no turienes savulaik aiznesa visu, pat bērnu ragaviņas.

– Biju pārliecināta, ka tie laiki jau pagājuši, – skaidro Natālija. – Uz māju Ieriķu ielā pārcēlos pirms aptuveni trim gadiem, kad radiniece palūdza pieskatīt viņas dzīvokli. Tolaik pagrabam bija vecas koka durvis, un glabāt labas mantas tur nekādā gadījumā nevarēja.

Bet tad namu pārvalde nolēma pagrabu savest kārtībā. No iedzīvotājiem savāca naudu dzelzs durvīm. Savu artavu deva arī Natālija, lai gan nekādu dokumentu par dalību remontā nesaņēma. Tā vietā viņai iedeva jauno durvju atslēgu.

Pēc jauno metāla durvju ielikšanas pagrabs likās pilnīgi drošs, un Natālija nolēma ieņemt tur vienu šķūnīti. Kāpņu telpas vecākais atļāva izvēlēties jebkuru no brīvajiem. Atradusi pamestu un neaizslēgtu šķūnīti, Natālija katram gadījumam vēl apvaicājās kaimiņiem, vai tas nepieder kādam no viņiem. Neviens nepieteicās, bet 7. dzīvokļa īpašnieks atcerējās, ka savulaik to ir lietojis, bet tagad vairs tādas vajadzības neesot.

– Kad bija saņemta atļauja, mēs ar draugiem izvācām no šķūnīša gružus. Atradām salauztus krēslus, sažuvušu krāsu, vecus traukus, bet neko ārā nemetām – ja nu piepeši atrodas īpašnieks, – stāsta Natālija. – Svešās mantas sabīdījām kopā, savējās izlikām.

Tā kā Natālija netraucēti varēja lietot pagraba šķūnīti, pērnā gada pavasarī viņa tur salika ziemas drēbes un citas mantas. Pēc tam vairākus mēnešus pagrabā neieskatījās, bet, kad pagājušajā rudenī nonesa tur konservēto tomātu un zemeņu ievārījuma burciņas, atsitās kā pret sienu: spriežot pēc jaunās slēdzenes un uzraksta uz durvīm, viņa no šķūnīša bija rupji izlikta.

Fakts: dārgās mantas nozagtas

Izrādījās, ka mājā ievākusies jauna ģimene, kas nupat tikai nopirkusi tur dzīvokli. Jaunie kaimiņi nesāka mānīties un uzreiz atzinās, ka pagrabā aizņēmuši divus šķūnīšus, arī Natālijas. Tādu atļauju viņiem it kā esot devis mājas vecākais.

– Bet kas noticis ar manām mantām? – neticēdama savām ausīm, apjautājās Natālija.

– Mantas es izmetu, – atbildēja lielais kaimiņš. – Bija tumšs, nemaz nepaskatījos, kas tur mētājas.

Natālija sāka meklēt iespēju aizstāvēt savas tiesības, bet uzreiz saskārās ar grūtībām. Pirmkārt, sākumā kaimiņš apsolīja atlīdzināt zaudējumus, bet, kad uzzināja, ka izmetis mantas vismaz 2000 eiro vērtībā, uzreiz saplaka: „Mēs ar sievu nupat paņēmām kredītu dzīvoklim, naudas nav. Ja vēlaties, izmestā kažoka vietā nopirkšu jums mētelīti lietoto apģērbu veikalā”.

Otrkārt, Nataša uzrāvās dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvju rupjībai.

– Par pagrabu atbildīgais kaimiņš paziņoja, ka es vispār neesot devusi naudu dzelzs durvīm, tāpēc saskaņā ar īpašnieku kopsapulces lēmumu man nav tiesību izmantot pagrabu, – pārsteigumu pauž cietusī.

Policija Natālijai nepalīdzēja. „Tā nav mūsu darīšana, jautājums jārisina civiltiesiskā kārtībā,” sacīja iecirkņa inspektors, dodot mājienu, ka Natālijai jāvēršas tiesā.

– Nesaprotu, kā kaimiņš varēja tā rīkoties, – brīnās Natālija. – Ja jau saskaņā ar īpašnieku kopsapulces lēmumu man nav tiesību lietot šķūnīti, varēja vismaz to pateikt, nevis uzreiz izmest vērtīgas mantas atkritumos!

Natālijai ir grūti aizstāvēties, jo dzīvoklis nepieder viņai, tas ir radinieces īpašums, bet radiniece dzīvo ārpus Rīgas un uz kopsapulcēm neiet. Pēc gadījuma ar pagraba šķūnīti abas sievietes saprata, ka pieļāvušas nopietnu kļūdu. Dzīvokļa īpašniecei vajadzēja uzrakstīt savai radiniecei pilnvaru, kas dotu tai tiesības piedalīties kopsapulcēs un balsot par saimnieciskiem jautājumiem. Pēc likuma tādai pilnvarai pat nav vajadzīgs notāra apliecinājums.

– Noteikti ir jāiet uz kopsapulcēm! – tagad atzīst Natālija. – Pat ja cilvēks tikai īrē dzīvokli, viņam jāpmeklē tādi pasākumi, lai būtu informēts par notiekošo.

Diemžēl šie visnotaļ pareizie secinājumi Natālijas bēdu nedara mazāku. Iespējams, ka mājas iedzīvotāji nobalsoja par to, lai Natālijai tiktu liegta iespēja izmantot pagrabu (vēl tikai jautājums, vai viņiem bija tādas tiesības), bet tas nav iemesls ZAGT viņas mantas.

– Vienmēr biju domājusi, ka jābaidās no zagļiem un klaidoņiem, – nopūšas Natālija, – bet izrādās, ka bagātie kaimiņi ir vēl briesmīgāki.

Iemitināties bez atļaujas nedrīkst

Šā notikuma sakarā rodas daudz jautājumu. Piemēram, kam vispār pieder mūsu pagrabi? Dzīvokļi reģistrēti zemesgrāmatā uz īpašnieka vārda, tur viss būtu skaidrs. Bet pagrabiem un tajos ierīkotajiem šķūnīšiem konkrēta īpašnieka nav, tā ir daļa no visas mājas kopīpašuma.

Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem ir vienādas tiesības izmantot kopīpašumu – bēniņus, kāpņu telpu, liftu un pagrabu, un aizliegt vienam no īpašniekiem vai īrniekiem iet pagrabā ir pārkāpums.

Tomēr kaut kā sadalīt pagrabu nākas, lai saprastu, kurš kuru šķūnīti drīkst lietot. Pareizākais būtu šo sadalījumu noteikt kopsapulcē ar dzīvokļu īpašnieku vairākuma piekrišanu.

Latvijā pat klaidoni no nelikumīgi ieņemtas telpas nedrīkst izmest ar spēku. Tas pats attiecas uz pagraba šķūnīšiem: ja šķūnītis ir aizņemts un lietotājs atsakās to atbrīvot, konflikts jārisina tiesas ceļā. Tātad mājas jaunais iemītnieks ir rīkojies nelikumīgi, bez atļaujas ieņemdams Natālijas šķūnīti.

Kā pareizi sadalīt šķūnīšus?

Rīvēšanās par pagraba šķūnīšiem nav nekas jauns, konflikti rodas pat labvēlīgās mājās, jo ar likumu pagraba noliktavas telpas nav piesaistītas atsevišķiem dzīvokļa īpašumiem.

Lai izvairītos no strīdiem, labākais variants būtu sarīkot kopsapulci un uzzīmēt pagraba plānu, norādot, kurš šķūnītis kuram dzīvoklim tiek piesaistīts. Pēc mājas īpašnieku kopības balsojuma šis plāns kļūs par oficiālu mājas dokumentu. Ideālā katram dzīvoklim būtu vajadzīga sava noliktavas telpa pagrabā. Ja to ir mazāk nekā dzīvokļu, daļai iedzīvotāju būtu brīvprātīgi jāatsakās no pagraba izmantošanas. Ja šķūnīšu visiem nepietiek, dzīvokļu īpašnieku kopībai jāparūpējas par papildu šķūnīšu ierīkošanu.

Izvēles kārtībā aizliegt atsevišķiem īpašniekiem lietot kopīpašumu nedrīkst. Un jebkurā gadījumā nedrīkst vienam iedzīvotājam atņemt šķūnīti, lai cits varētu lietot uzreiz divus.

Pēc tam, kad ar kopsapulces lēmumu pagraba noliktavas telpas ir sadalītas, kaimiņi savstarpēji var vienoties par to lietošanu. Piemēram, ja man šķūnītis nav vajadzīgs, es varu to uz laiku iznomāt un pat prasīt par to naudu. Bet to var darīt tikai ar abu pušu piekrišanu.

Kamēr mājā nav apstiprināts pagraba plāns, brīvos šķūnīšus iedzīvotājiem vajadzētu aizņemt godīgi. Vispirms ieteicams apstaigāt dzīvokļus vai izlikt kāpņu telpā paziņojumu. Ja šķūnīša saimnieks nepiesakās, izmest viņa mantas nekādā gadījumā nedrīkst. Šķūnīšu lietotājiem būtu vēlams uz durvīm uzrakstīt dzīvokļa numuru. Tas pasargās no pārpratumiem, diemžēl ne no šķūnīša patvaļīgas sagrābšanas...

Vajadzētu meklēt kompromisu

Natālijas pagraba problēmas juridisko pusi komentē jurists Deniss Gorba:

– Situācija ir nepatīkama un sarežģīta. No vienas puses, Natālija var lūgt ierosināt krimināllietu, jo viņas mantas ir nozagtas. No otras puses, pat civillietas ietvaros viņai būs grūti pierādīt radīto zaudējumu lielumu.

Kā pārliecināt tiesu, ka pazudušais kažoks maksāja tieši 500 eiro? Kā pierādīt jaunās segas cenu? Natālijai ir tiesības lūgt kaimiņus apliecināt, ka pagrabā tiešām atradās viņas mantas, un pat sastādīt aktu ar pazudušo mantu sarakstu, bet tas iespējams tikai gadījumā, ja kāds ir redzējis, kā viņa noliek drēbes pagrabā.

– Tā kā tiesāšanās pie mums ir ļoti ilga, es ieteiktu Natālijai meklēt kompromisu ar kaimiņu, – saka Deniss Gorba. – Piemēram, varbūt ir iespējams vienoties par pusi no reālo zaudējumu summas. Ja pāri darītājs atsakās, Natālija var vērsties Valsts policijā ar iesniegumu par mantu pazušanu.

Nav izslēgts, ka policija ieteiks Natālijai pašai skaidrot attiecības ar kaimiņu, saka Gorba. Bet padoties nevajag: policijai noteikti jāpieņem iesniegums par notikušo zādzību, jāierosina krimināllieta un jāsāk rīkoties. Par necieņu pret svešu īpašumu personai jāatbild pēc visas likuma stingrības.