Tauta gaida risinājumus no Saeimas!

Latvijā ir ne mazums dzīvokļu īpašnieku biedrību, kuras ir gatavas kaut vai šodien no zemes īpašnieka izpirkt zemi, bet nevar to izdarīt likumu trūkuma dēļ

Vai beidzot tiks pieņemts likums par dzīvojamo telpu īri, un kādus pasākumus pret ūdens zudumiem ir gatava pieņemt Ekonomikas ministrija? Kā jaunā Saeima gatavojas risināt dalītā īpašuma attiecības, un kad cilvēkiem būs iespēja izpirkt saimnieku zemi zem daudzdzīvokļu mājām? Kas jādara valstij, lai pasargātu dzīvokļu īpašniekus no atsevišķu pārvaldnieku neprofesionalitātes un iemācītu cilvēkus noteiktāk un izlēmīgāk iesaistīties savas mājas apsaimniekošanā? 2019. gada sākumā avīzes redakcija šos jautājumus apsprieda ar Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas priekšsēdētāju Ģirtu Beikmani.

Siltināšana – ātrāk sāksi, lētāk būs

Ģirts Beikmanis regulāri piedalās gan ministriju, gan parlamenta sēdēs, lai māju pārvaldnieku viedokli darītu zināmu likumdevējiem. Pagājušajā gadā nevienu revolucionāru lēmumu apsaimniekošanas nozarē tā arī neizdevās pieņemt.

– Var teikt, ka 2018. gadā turpinājās tās programmas, kuras bijām iesākuši vēl ātrāk. Kā vienu piemēru minēšu dzīvojamo māju renovāciju programmu, ko īsteno valsts finanšu institūcija Altum. Līdz 2016. gadam renovāciju procesā bija iestājies pārtraukums, kas saistīts ar jaunas Eiropas Savienības līdzfinansējuma programmas ieviešanu. Tās ietvaros dzīvojamo māju īpašnieki, kuri izvēlas piedalīties programmā, var saņemt līdzfinansējumu līdz 50% no darbos iztērētajiem līdzekļiem.

Pēc pārtraukuma programma ir uzņēmusi gan apgriezienus, gan tempu. Jāatzīmē, ka patlaban iedzīvotāju vēlmi renovēt savus īpašumus stipri ietekmē pieaugušās cenas būvniecības nozarē.

Zemes izpirkšana: kaimiņš pieņems lēmumu manā vietā?

Latvijā ir vēl ne mazums jautājumu, kuru risināšana velkas, neskatoties uz iedzīvotāju nepacietību. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem bija sagatavots likumprojekts Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums, kurš paredzēja dzīvokļu īpašniekiem iespēju izpirkt trešai personai piederošo zemi zem mājas.

– Šajā jautājumā joprojām turpinās pārrunas, kaut arī mūsu rīcībā ir pieņemams risinājums, ko izstrādājis deputāts Viktors Valainis. Pēc 13. Saeimas vēlēšanām parādījās vēl citi piedāvājumi, kā izbeigt piespiedu dalītā īpašuma attiecības. Varbūt tie ir labāki par Valaiņa ieteikto, varbūt – sliktāki. Priecē tas, ka jaunās Saeimas deputāti pieņēmuši lēmumu turpināt darbu pie mājokļu nozares sakārtošanas, kuru bija aizsākusi 12. Saeima. Pie šiem jautājumiem pieder gan dalītā īpašuma izbeigšanas procedūra, gan dzīvojamo telpu īres likums.

– Kādēļ, jūsuprāt, 12. Saeima nepieņēma Viktora Valaiņa izstrādāto likumprojektu?

– Dalītā īpašuma attiecību izbeigšana ir ļoti sarežģīts jautājums. Piemēram, parlaments līdz šim nevar rast kompromisu attiecībā uz zemes cenas noteikšanu. Cik iedzīvotājiem nāksies maksāt? Sevišķi tas uztrauc Rīgas un Jūrmalas iedzīvotājus, jo šajās pilsētās zemes kadastrālā vērtība ir ļoti augsta.

Sociālais aspekts slēpjas lēmuma pieņemšanas mehānismā. No spēkā esošā likuma izriet, ka šo lēmumu pieņem dzīvokļu īpašnieku kopība. Tādā veidā sanāk, ka vairākums nosaka citādi domājoša indivīda izvēli. Šādu viedokli pauž vairākuma balsojuma pretinieki. Daļēja loģika iebildē ir: ko darīt, ja vairākums nobalso manā vietā, bet man vienkārši nav naudas? Tas draud ar ļoti nopietnām sekām. Šāds dzīvokļa īpašnieks nonāk parādnieku sarakstā un rezultātā var zaudēt savu dzīvokli.

Man pašam ir grūti atzīt par pamatotu šo argumentu.

– Kāpēc tā?

– Ja māja atrodas uz saimnieka zemes, tad īpašnieki jau ir pieraduši maksāt zemes nomu, kas nav maza. Iespējams, ka racionālāk ir atrast iespēju nopirkt zemi vienu reizi, bet uz visiem laikiem? Pretējā gadījumā dzīvokļa īpašnieks turpinās maksāt nomu un šo summu samaksās ne vienu reizi vien.

Bankas jau ir paziņojušas, ka likuma pieņemšanas gadījumā iedzīvotājiem piedāvās aizdevumus uz saprātīgiem procentiem.

– Kā jums šķiet, vai ir iespējams rast risinājumu, kas apmierinās visas puses un nevienu neatstās bez dzīvokļa?

– Esmu dzirdējis viedokli, ka zemes izpirkšanu varētu pielīdzināt privatizācijas procesam un katram dzīvokļa īpašniekam piedāvāt iespēju izpirkt savu domājamo daļu. Cilvēkam būtu jāizšķiras – vēlas viņš to vai ne. Manuprāt, šāda pieeja neizbeigs dalītā īpašuma problēmu, bet padarīs to vēl vairāk sadrumstalotu.

Nomas likums: dzīvoklim jābūt pa kabatai

– Politiķi nespēj atrisināt ne tikai dalītā īpašuma problēmu, tāpat atvilktnēs ir iestrēdzis likums Par dzīvojamo telpu īri.

– Jā, šis likums ir līdzīgā situācijā. No vienas puses, mēs runājam par nepieciešamību aizsargāt to ģimeņu intereses, kuras pirms 25 gadiem izrādījās denacionalizēto māju iedzīvotāji. No otras puses, saglabājot esošo kārtību, mēs riskējam zaudēt šīs mājas, jo denacionalizēto māju īrnieki maksā salīdzinoši nelielu īres maksu, rezultātā mājas īpašniekam nav naudas, lai vēsturisko māju savestu kārtībā.

– Labi, bet kādēļ Ekonomikas ministrija jaunajā likumā piedāvā tik radikālus pantus kā beztermiņa līgumu atcelšanu, terminētu līgumu uz 10 gadiem slēgšanu, īrnieku izlikšanu bez tiesas sprieduma, ja nav noslēgts līgums vai tā termiņš ir beidzies?

– Nevajag domāt, ka pēc likuma pieņemšanas saimnieki savus īrniekus sāks izlikt uz ielas. Var gadīties, ka notiks tieši pretējais – saimnieks noteiks saprātīgu īres maksu un savedīs kārtībā īpašumu. Ja īrnieks gribēs dzīvot Vecrīgā un viņam tas būs pa kabatai, viņam neviens to nevarēs aizliegt darīt arī turpmāk.

Savākt 100% balsu ir utopija

– Jums nākas piedalīties parlamentāro komisiju sēdēs. Kāda ir deputātu attieksme pret šiem jautājumiem?

– Man šajā sakarā nav ilūziju. Jā, jaunā sasaukuma deputāti gandrīz vienbalsīgi piekrīt turpināt darbu pie jau iesāktajiem jautājumiem, taču mani nepamet izjūta, ka katram no viņiem ir savs viedoklis un skatījums uz problēmu. Vienota skatījuma uz jautājumu par dalīto īpašumu un īres lietām patlaban nav. Būs ļoti bēdīgi, ka katrs deputāts tagad ieņems pozu un uzstās uz savu taisnību. Cilvēki taču jau gadiem gaida iespēju izpirkt zemi, bet viņiem šo iespēju nedod.

– Pat ar zemes īpašnieka piekrišanu?

– Jā, pat ar īpašnieka piekrišanu. Ja tiek izpirkta zeme zem mājas, rodas izmaiņas mājas kopīpašumā, taču spēkā esošais Dzīvokļu īpašuma likums noteic, ka kopīpašuma sastāva izmaiņas jāapstiprina 100% dzīvokļu īpašniekiem. Tas, kā zināms, nav iespējams balsojums.

– Kā mainīt situāciju?

– No sākuma kopībai ar vienkāršu balsu vairākumu jāpieņem lēmums par zemes izpirkšanu.

– Tas nozīmē, ka šim lēmumam pietiek ar 51% balsu?

– Tas būtu demokrātisks risinājums. Pieļauju, ka balsojuma robežu varētu paaugstināt līdz 60–70%, bet esmu pārliecināts, ka no kopīpašniekiem nevienā situācijā nevar pieprasīt 100% piekrišanu.

Iedzīvotāji ir aizmirsuši, ko nozīmē atbildība?

– Likuma Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju 51. pantā ir noteikts, ka dzīvokļu īpašnieku kopsapulce, lai izveidotu dzīvokļu īpašnieku sabiedrību vai Civillikumā noteiktajā kārtībā noslēgtu savstarpēju līgumu par daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, sasaucama ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums par attiecīgās dzīvojamās mājas privatizācijas uzsākšanu. Kopš privatizācijas sākšanas pagājuši apmēram 25 gadi, bet dzīvokļu īpašnieki tā arī mājas valdījumā nepārņem. Ko valsts var palīdzēt?

– Šajā pat likumā ir noteikts, ka valdījumā nepārņemtajām mājām pārvaldīšanu nodrošina pašvaldība. Likumdevējs nebija domājis, ka iedzīvotāji nepildīs likumu un māju pārņemšanas process ievilksies desmitiem gadu.

– Vai domājat, ka būs nepieciešami likuma grozījumi?

– Domāju, ka grozījumi būs nepieciešami, turklāt iedzīvotājiem jādod saprātīgs pārejas periods, pēc tam var teikt: „Mēs ar jums vairāk neauklēsimies, domājiet paši par turpmāko! Ja jūs arī šoreiz nekļūsiet prātīgi, nozīmēsim piespiedu pārvaldnieku!”

– Kas mainīsies, jo jau pašlaik pašvaldības uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks pēc būtības strādā tieši tā.

– Domāju, ka kaut kas mainīsies. Līdz šim par mājas apsaimniekošanu atbildēja pašvaldība, bet, ja valsts nolems šai situācijai pielikt punktu, tad atbildība par māju pāries īpašnieku ziņā. Tas, ka dzīvokļu īpašnieki ne par ko nevar vienoties, viņus vairs neatbrīvos no atbildības.

– Atļaujiet pavaicāt – kas tā par atbildību? Nu, nepieņēmām lēmumu par jumta remontu, un ko?

– Līdz šim, ja lēmumu nepieņēma, uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks jumtu salaboja kā avārijas novēršanas pasākumu un remontā iztērēto naudu pieprasīja no īpašniekiem. Turpmāk, ja atbildīgi būs paši īpašnieki, tad pašvaldības apsaimniekotājs tikai informēs viņus par to, ka jumtam nepieciešams remonts.

– Lieliski, bet pie atbildības nepieradušie dzīvokļu īpašnieki šo paziņojumu turpinās ignorēt. Kas būs tālāk?

– Turpmāk kārtīgas lietavas nolies augšējo stāvu un viņi vērsīsies tiesā pret mājas kopību ar prasību segt zaudējumus, kas radušies saistībā ar viņu bezdarbību. Tālāk katrs dzīvokļa īpašnieks pēc tiesas sprieduma segs daļu no kaimiņiem nodarītajiem zaudējumiem un jumtu visiem kopā piespiedīs izremontēt. Ja īpašniekiem vēl nebūs skaidrs, ka tas ir nopietni, pie viņiem ieradīsies zvērināts tiesu izpildītājs un paziņos: „No šīs dienas visu nākamo gadu maksāsiet man 5 eiro par kvadrātmetru, jo pēc gada man pēc tiesas sprieduma jūsu mājai jāuzliek jauns jumts.” Es, protams, teoretizēju, bet tas tomēr iezīmē atbildības sadalījumu.

Nepieciešams pilnīgs dzīvojamo māju reģistrs!

– Problēmu pietiek arī tajās mājās, kuras īpašnieki pārņēmuši valdījumā. Viņi bieži ir izvēlējušies pārvaldniekus ne tikai bez izglītības, bet reizēm arī bez pieredzes un saprašanas.

– Latvijā spēkā ir likums, kurš nosaka obligāto izglītības līmeni pārvaldniekam, un ir arī dzīvojamo māju patvaldnieku reģistrs.

Taču nav kontroles nevienā līmenī par šī likuma normu izpildi vai neizpildi. Sāksim ar to, ka trūkst informācijas par to, kas ir konkrētas mājas pārvaldnieks, tādēļ mēs iestājamies par to, lai tiktu izveidots pilns Latvijas dzīvojamo māju reģistrs ar to apsaimniekotājiem.

– Var gadīties, ka daudzām mājām pretim apsaimniekotāja nosaukumam būs svītriņa, jo mājas iedzīvotāji pat paši nezina, kas viņus apsaimnieko.

– Šo sarakstu uzturēt aktuālu vajadzētu uzticēt pašvaldībai. Tādā gadījumā arī būtu iespēja veikt pārbaudi. Es zinu, ka starp apsaimniekotājiem būs daudz privātpersonu bez nepieciešamās izglītības, un tas nenozīmē, ka viņiem tūlīt vajadzētu aizliegt turpināt strādāt. Godīgi būtu visiem dzīvokļu īpašniekiem un oficiālajiem mājas sadarbības partneriem zināt, ka viņi sadarbojas ar cilvēku bez vajadzīgā diploma.

– Kuram būtu jāizveido un jāuztur šāds reģistrs?

– Uzskatu, ka Ekonomikas ministrijai. Šī ideja jau ir tikusi apspriesta, bet tagad daudz ko ietekmēs jaunā valdība un finansējuma iespējas.

Ūdens uzskaite: atsacīties no ūdensskaitītājiem un ieviest nodokli?

– Ja reiz runa par Ekonomikas ministriju, vēlētos uzzināt, cik tālu ir tikusi darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus cīņai ar ūdens zudumiem?

– Tiesībsargs Juris Jansons jau sen aktualizēja jautājumu par ūdens zudumiem. Pieļauju, ka cilvēkiem šķiet – neviens neko nedara, lai šo problēmu risinātu. Taču tā nav: rudenī izveidotajā darba grupā strādā gan pārvaldnieki, gan ūdens apgādes uzņēmuma pārstāvji, gan Sabiedrisko pakalpojuma regulatora speciālisti. Jautājuma apspriešanas gaitā izrādījās, ka teju vai visos apsaimniekošanas uzņēmumos ir izstrādāta metodika situācijai, kad kādā no mājām parādās liela ūdens starpība. Tiek apsekotas mājas iekšējās komunikācijas, pēc tam – dzīvokļi, kuru īpašnieki skaitītāju rādījumus nenodod. Ja tas neko nedod, pārvaldnieks apseko visus dzīvokļus.

– Diemžēl arī tas bieži nedod gaidīto rezultātu.

– Protams, zudumus var ietekmēt arī nepareizi uzstādīti individuālie skaitītāji un nesankcionēta iejaukšanās to darbībā.

– Piedodiet, mēs par to runājam jau piecpadsmit gadus, bet globāla risinājuma nav!

– Risinājuma nav nevienā valstī pasaulē, kur uzskaitei tiek izmantoti individuālie un mājas kopējie skaitītāji. Ja mēs runājam par zudumu lielumu, tad priekšplānā izvirzās tehniskie jautājumi, piemēram, ūdens piesārņojums, skaitītāju aizsērējums. Taču šie jautājumi ir otršķirīgi, jo tik un tā tie neatrisinās ūdens zudumu problēmu.

– Kaut kādu risinājumu taču darba grupa apspriež?

– Iespējamas divas pieejas – mēs turpinām izmantot divus skaitītājus un labāk pārdomājam veidu, kā uz visiem dzīvokļu īpašniekiem sadalīt starpību. Otrs veids – atsakāmies no viena skaitītāja – vai nu individuālā, vai mājas kopējā.

– Cilvēki jau ilgi runā, ka norēķiniem jānotiek tikai pēc individuālajiem skaitītājiem.

– Tam nekad nepiekritīs ūdensapgādes uzņēmi, kuri pakalpojumu aprēķina tikai pēc mājas kopējā skaitītāja rādījumiem. Ja norēķins notiks pēc individuālajiem skaitītājiem, ūdensapgādes uzņēmums ienāks mūsu dzīvokļos.

– Kā tas jāsaprot?

– Ja pieņems šādu risinājumu, tad individuālo skaitītāju uzstādīšana būs ūdensapgādes uzņēmuma ziņā un izdevumi tiks iekļauti tarifā. Tāpat tarifā tiks iekļauti visas viena ūdensapgādes uzņēmuma apkalpotās administratīvās teritorijas kopējie ūdens zudumi.

– Kurš no risinājumiem patīk jums?

– Es paredzu, ka ūdens tarifā būs jāiekļauj daudz vairāk piegādātāja administratīvo izdevumu, nekā tas ir pašlaik. Darba grupas beidzamajā sēdē izskanēja priekšlikums maksu par ūdeni, citiem komunālajiem pakalpojumiem un apkalpošanu pārvērst par tādu kā nodokli un atteikties no jebkādas uzskaites vispār. Lai uzreiz būtu skaidrība – šādu pieeju es kategoriski neatbalstu.

– Kādēļ tā?

– Tādēļ, ka skaitītāju lietošana mums ļauj norēķināties par pakalpojumu, ko esam reāli saņēmuši. Tas dod iespēju ekonomēt. Ja skaitītājus likvidēs, tad kamdēļ domāt par ekonomiju? Visi laistīsies, cik gribēs, un maksās visa pilsēta.

– Lielāko Latvijas namu apsaimniekotāju juristu sapulcē jūs sacījāt, ka ūdens starpības problēmas risināšanai varētu tikt ieviests divpakāpju tarifs. Kas tas būs?

– Šādu metodiku pielieto vairākās pasaules valstīs. Tā noteic, ka daļu ūdens patēriņa apmaksā pēc individuālo skaitītāju rādījumiem, bet zudumus – proporcionāli dzīvokļa platībai vai deklarēto personu skaitam. Var iebilst, ka tādā veidā cilvēki maksā par ūdeni, ko nav saņēmuši. Pareizi, bet rīdzinieki pēc šīs metodikas jau sen maksā par karstā ūdens cirkulāciju. Tā nav maksa par konkrētu preci, bet gan par iespēju jebkurā diennakts laikā saņemt karstu ūdeni. Līdzīgi mēs maksājam par elektroenerģiju un no šī gada pirmās dienas – arī par gāzi.

– Vēl beidzamais jautājums – kad jūs paredzat konkrētas izmaiņas likumdošanā attiecībā uz šo jautājumu?

– Šis jautājums ir nevis manā, bet Ekonomikas ministrijas kompetencē. Nezinu, cik no mūsu idejām tiks izmantotas, bet darba grupas tikšanās turpināsies.