Iedzīvotāji cīnās ar ūdens korekciju

Daudzdzīvokļu mājas Dzelzavas ielā Mājas komiteja no Valsts kancelejas saņēmusi cerīgu atbildi: „Gaidiet, drīz sekos lielas izmaiņas!”

Avīzes redakcijā vērsās daudzdzīvokļu mājas Dzelzavas ielā Mājas komitejas priekšsēdētājs Artūrs Krūskops. Viņš pastāstīja, ka šīs mājas dzīvokļu īpašnieki ne pirmo gadu sarakstās ar valdību, prasot likumdevēja līmenī atcelt iedzīvotājiem pienākumu apmaksāt tā saucamo ūdens korekciju. Pārsteidzošākais ir tas, ka Krūskopa kungs ir saņēmis uzmundrinošu vēstuli no Valsts kancelejas, kurā teikts, ka līdz 2018. gada maija beigām Ekonomikas ministrijai ir pienākums izstrādāt jaunus ūdensapgādes apmaksas principus daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās. Pašlaik nekas nav skaidri zināms – iespējams, cīņa ar ūdens korekciju būs uzvarēta uz visiem laikiem, iespējams, ka jaunie noteikumi radīs jaunas problēmas. Krūskopa kungs stāsta, kā dzīvokļu īpašnieki cīnās ar pastāvošo sistēmu.

– Mēs dzīvojam Rīgā, Dzelzavas ielā 76 k-4, un mūsu daudzdzīvokļu mājā ir nodibināta Mājas komiteja – sabiedriska dzīvokļu īpašnieku organizācija. Visi kopā esam pārliecināti, ka Latvijā kaut kādā veidā ir jāatrisina situācija ar ūdens korekciju, kas, laikam ejot, kļūst arvien sarežģītāka. Ne tikai mūsu mājas iedzīvotājiem ir apnicis maksāt rēķinus par pakalpojumu, ko viņi vispār nav saņēmuši, jo normatīvais regulējums noteic, ka dzīvokļu īpašniekiem ir jānorēķinās par visu mājā patērēto ūdeni pēc mājas ievadskaitītāja rādījuma. Rezultātā godprātīgie īpašnieki nopietni pārmaksā. Nesen mēs uzrakstījām vēstuli premjeram ar aicinājumu mainīt pastāvošo ūdens uzskaites sistēmu daudzdzīvokļu mājās. Ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram bijis jāsaskaras ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1013 Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, ir skaidrs, ka tie neatbilst taisnīgas māju apsaimniekošanas principiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem ir jānorēķinās ne tikai par patērēto ūdeni pēc individuālo skaitītāju rādījumiem. Vēl precīzāk var teikt, ka noteikumi kā tehniski, tā juridiski ir neprecīzi un veicina korupciju, jo ir izteikti izdevīgi pašvaldībai piederošo komunālo pakalpojumu sniedzējiem un tieši tikpat neizdevīgi dzīvokļu īpašniekiem.

Varu apgalvot, ka ūdens korekcijas jautājuma sakārtošanā nejūtamies kā iesācēji, bet Ekonomikas ministrija, kuras ierēdņi ir minēto noteikumu autori, nevēlas sadzirdēt mūsu pretenzijas un priekšlikumus situācijas sakārtošanai.

Mūsu argumentācija netiek skatīta pēc būtības. Kad sapratām šo vienkāršo patiesību, vērsāmies pie premjerministra. Ar prieku jāatzīst, ka Māris Kučinskis mūs sadzirdēja un 2016. gada 13. decembrī ekonomikas ministram uzdeva sagatavot labojumus Ministru kabineta noteikumos Nr. 1013. Ministrijai tika uzdots pievērst maksimālu uzmanību tā sauktās ūdens starpības veidošanās cēloņu novēršanai. Drīz pēc uzdevuma saņemšanas Ekonomikas ministrija lūdza termiņa pagarinājumu un tādu arī saņēma – līdz 2017. gada 25. septembrim. Diemžēl mums nezināmu iemeslu dēļ Ekonomikas ministrijai atkal neizdevās iekļauties termiņos un sagatavot labojumus, kas būtu par pamatu, lai likvidētu gadiem ilgušo netaisnību ūdens patēriņa aprēķina uzskaitē. Patlaban labojumu sagatavošanas termiņš ir pagarināts līdz 2018. gada 29. maijam.

Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu situāciju: Ekonomikas ministrija nevēlas mainīt noteikumus, jo tādā veidā būtu spiesta atzīt savu kļūdu (lietojot saudzējošu izteicienu), ko pieļāvusi, gatavojot noteikumus pirmo reizi – 2008. gadā. Tādēļ mūs visus deviņus gadus nepārtraukti muļķo, un jāatzīst taisnība – mērķtiecīgi apzog, un to dara nevis kaut kāds noziedzīgs grupējums, bet valsts iestāde, un šai situācijai nav redzams gals. Tādēļ mēs, izmantojot presi, vēršamies pēc palīdzības un atbalsta pie visas sabiedrības.

Mūsu galvenās iebildes un prasības ūdens patēriņa uzskaites kārtības mainīšanai ir šādas:

■ Patlaban atbilstoši MK noteikumu Nr. 1013 prasībām tehniski nav iespējams nodrošināt pareizu dzīvoklī iztērētā ūdens uzskaiti ar diviem dažādu īpašnieku ķēdē saslēgtiem mehāniskiem verificētiem ūdensskaitītājiem (individuālie skaitītāji ir dzīvokļu īpašnieku īpašums, mājas ievadskaitītājs pieder SIA Rīgas ūdens).

■ Nav iespējams noorganizēt vienlaicīgumu: lai dati būtu pareizi, svarīgi nodrošināt visu uzskaitē iesaistīto mēraparātu rādījumu nolasīšanu reizē. Labi zināms, ka oficiālajos dokumentos noteiktie mājas ievadā un dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumu nolasīšanas datumi atšķiras pat līdz 5 diennaktīm.

■ Nav iespējams izslēgt tā saucamo cilvēka faktoru, kad kāds vai vairāki dzīvokļu īpašnieki apzināti vai kļūmes dēļ sniedz nepatiesas ziņas par savu ūdens patēriņu. Tā kā SIA Rīgas namu pārvaldnieks ar šī procesa kontroli nenodarbojas, par kļūdām maksā godīgie pakalpojuma lietotāji.

■ Kā dzīvokļu, tā mājas ievada ūdens uzskaites mēraparāti savstarpēji nav līdzvērtīgi: var atšķirties ne tikai to ražotājs, bet arī precizitātes klase, konstruktīvais izpildījums, vecums un uzstādīšanas veids.

Esošajā situācijā šī kārtība pēc būtības nodrošina neizbēgamu starpību starp SIA Rīgas ūdens piederošā ievadskaitītāja rādījumu un visu dzīvokļu individuālo skaitītāju rādījumu summu.

Tas nozīmē, ka šāda kārtība pastāvēt nedrīkst, tā ir pretrunā labas pārvaldības principiem, kā rezultātā konflikti un nevajadzīgas tiesas prāvas par ūdens pārrēķina nelikumīgiem maksājumiem būs neizbēgamas. Esošais tā sauktais solidārais maksājums ir nelikumīgs divu iemeslu dēļ – nav atļauts cilvēkam prasīt maksāt par citā dzīvoklī izlietoto ūdeni, turklāt solidaritātes principu raksturo brīvprātīgums, nevis piespiedu rīcība.

Viss uzskaites process ir:

■ darbietilpīgs kā dzīvokļa īpašniekam, tā apsaimniekotājam. Katru mēnesi noteiktā laikā dzīvokļa īpašniekam ir jāiesniedz skaitītāju rādījumi apsaimniekotājam, kam savukārt katru mēnesi jāveic maksājuma pārrēķins, lai sabalansētu mājas ievada un dzīvokļu individuālo skaitītāju rādījumus;

■ necaurskatāms: katrs dzīvokļa īpašnieks zina tikai par saviem individuālā patēriņa skaitītājiem, bet neko nezina par mājas ievada mēraparātu – kas un kad veic rādījumu nolasīšanu, kā tiek apmaksāts piegādātāja rēķins, nav saprotams, kurš vainīgs nepieciešamībā veikt pārrēķinu, kādā veidā un vai vispār kāds tiek par to sodīts;

■ netaisnīgs, jo ūdens starpība tiek sadalīta proporcionāli mājas dzīvokļu skaitam, nevis dzīvoklī patērētā ūdens daudzumam (netiek ņemts vērā, vai dzīvoklī dzīvo viens cilvēks vai tajā mīt vairāku cilvēku ģimene).

Turpinot sava viedokļa izklāstu, vēlamies uzsvērt, ka esam vienoti uzskatos, ka Eiropā nav otras tādas valsts kā Latvija, kurā ar valdības direktīvu dokumentu (MK noteikumi Nr. 1013, 30. punkts) atļauts normālā ūdenspiegādes darba režīmā visu laiku strādāt ar 20% kļūdas iespējamību, neveicot nekādus pasākumus, lai situāciju sakārtotu.

Absolūti nepareizi un negodīgi ir ūdens patēriņa starpībā iekļaut avārijas vai remontdarbu laikā noplūdināto ūdens apjomu (pamatojums – MK noteikumi Nr. 1013, 19. punkts). Avārijas un remontdarbu laikā notikušas noplūdes iespējamas tikai mājas ūdensapgādes sistēmas sliktas ekspluatācijas rezultātā. Vainīgais šajā gadījumā viennozīmīgi ir mājas apsaimniekotājs. Viņa atbildību nosaka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, kurā teikts, ka viņa atbildībā ietilpst visas mājas kopīpašuma daļas, tostarp inženierkomunikācijas.

Savukārt 2009. gada Ministru kabineta noteikumu Nr. 1227 Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem 9.2. punkts skaidri noteic, ka piegādātājs nodrošina ūdens piegādi no padeves vietas ūdensvada tīklā līdz pakalpojuma lietotājam.

Juristi zvērināto advokātu birojā Cers un Jurkāns apstiprina, ka šajā kontekstā lietotājs, ņemot vērā patērētāju tiesību pamatus, ir tikai un vienīgi fiziska persona – dzīvokļa īpašnieks. Tātad optimāla ūdens piegāde katram mājas dzīvoklim jānodrošina tieši – no ūdens piegādātāja SIA Rīgas ūdens, nevis pastarpināti – ar mājas valdītāja vai apsaimniekotāja starpniecību.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 6. apakšpunktā nepārprotami pateikts, ka „ūdens, gāze un elektrība uzskatāma par preci, ja to piedāvā vai pārdod ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā”. Tātad SIA Rīgas ūdens, AS Latvijas Gāze un AS Latvenergo mājai ir likumā nosaukto preču piegādātāji. Rodas loģisks jautājums – kādēļ AS Latvijas Gāze un AS Latvenergo spēj nodrošināt katrs sava produkta padevi līdz lietotājam (dzīvoklim) un norēķiniem izmanto sev piederoša dzīvoklī uzstādīta skaitītāja rādījumus? Kādēļ SIA Jelgavas ūdens Jelgavas pilsētā arī spēj tā darboties, bet Rīgā SIA Rīgas ūdens vienīgais nav spējīgs to nodrošināt?

Labs piemērs Rīgā ir PSIA Pilsētbūvnieks piederošās deviņstāvu dzīvojamās mājas, kurās dzīvokļu īrnieki par izlietoto ūdeni ar mājas apsaimniekotāju norēķinās pēc dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumiem, bez kaut kādiem pārrēķina koeficientiem, turklāt ūdensskaitītāji pieder dzīvojamās mājas saimniekam.

Nedrīkstam aizmirst vēl vienu aspektu – pēc vispārpieņemtās prakses Eiropā, pat visā pasaulē, mēraparāts (šajā gadījumā – skaitītājs) ir pārdevējam piederošs atribūts. Tā ir neapstrīdama patiesība, jo mēs nekur iepirkties neejam ar saviem svariem. Tieši tā, starp citu, rīkojas AS Latvijas Gāze un AS Latv­energo, arī PSIA Pilsētbūvnieks, pat SIA Rīgas ūdens, ja runa ir par mājas ievadskaitītāju, kurš atrodas ārpus pakalpojuma piegādātāja īpašuma robežas. Tikai mūsu dzīvokļos esošie skaitītāji ir izņēmums! Šos mēraparātus iedzīvotājiem par savu naudu pretlikumīgi piespieda iegādāties, uzstādīt un verificēt. Tas ir pretrunā ar kārtību pārējā pasaulē un arī ar Ūdenssaimniecības likuma 9. panta 5. punktu.

Taču nav tādas situācijas, kuru nevarētu labot. Mēs piedāvājam ūdens tirgotājam (SIA Rīgas ūdens vai SIA Rīgas namu pārvaldnieks) saprātīgā termiņā (3–5 gadi) atpirkt no dzīvokļu īpašniekiem individuālos ūdensskaitītājus un turpmāk pašam rūpēties par to pareizu un drošu funkcionēšanu.

Iepriekš minētie argumenti pārliecinoši pierāda, ka MK noteikumi Nr. 1013 nekavējoties ir jālabo. Balstoties uz Dzīvokļu īpašuma likuma 9. panta 6. punktu un 10. panta 1. punktu, esam izstrādājuši principus, pēc kuriem būtu jānorēķinās par ūdens piegādes pakalpojumu, izslēdzot nelikumības, kļūdas un korupciju, kas piemīt esošajai kārtībai:

■ Par norēķina skaitītāju starp piegādātāju un lietotāju kļūst dzīvoklī uzstādītais skaitītājs.

■ Norēķinos jāizmanto izlīdzinātais tarifu plāns (analogs plaši lietotai norēķinu kārtībai par izlietoto elektroenerģiju un gāzi).

■ Ūdens piegādātājs bez atlīdzības izmanto mājas iekšējo ūdensapgādes sistēmu, kuras drošu darbību par savu naudu nodrošina dzīvokļu īpašnieki.

■ Ūdens piegādātājs noteiktā laikā izpērk no dzīvokļu īpašniekiem dzīvokļos uzstādītos individuālos ūdensskaitītājus un turpmāk pats rūpējas par to pareizu un drošu funkcionēšanu.

Piedāvātā kārtība nav jauna, nekur nebijusi sistēma, jo tieši pēc šādiem principiem veiksmīgi strādā AS Latvijas Gāze un AS Latvenergo, arī Rīgas pilsētas SIA Pilsētbūvnieks un SIA Jelgavas ūdens.

Ieviešot šos principus, viss nostāsies īstajās vietās un korekcijas vairs nebūs, arī mājas apsaimniekotājs būs atbrīvots no tam svešas komunālās saimniecības ūdens piegādātāja un tirgotāja funkcijas pildīšanas un vairāk varēs pievērsties saviem tiešajiem pienākumiem, kurus tam uzliek Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2. pants.

Nobeigumā vēlamies piebilst, ka, pārejot uz jauno kārtību, nevajadzēs mainīt īpašuma robežas, mājas iekšējo ūdensapgādes sistēmu, tās konfigurāciju, sakarā ar darbības zonas paplašināšanu nepieaugs arī SIA Rīgas ūdens izdevumi, jo par mājas iekšējo ūdensapgādes tīklu turpinās maksāt dzīvokļu īpašnieki. Mainīsies tikai „papīru” lietas: būs jānoslēdz jauni līgumi, jāprecizē tarifi, vienu reizi gadā jāizraksta rēķini par izlietoto ūdeni (analogs – AS Latvijas Gāze).

Jaunās kārtības ieviešana varētu veicināt dzīvojamo māju pārņemšanu dzīvokļu īpašnieku valdījumā. Ja esošā kārtība principiāli nemainīsies, māju pārņemšanas procesi vēl vairāk nobremzēsies un ne jau mājas dzīvokļu īpašnieku dēļ.

Jautājums par MK noteikumu Nr. 1013 labošanu nav aktuāls tikai Rīgas iedzīvotājiem, to gaida visur, kur vien ir daudzdzīvokļu māju apbūve. Šis ir sistēmas jautājums, un tas ir jārisina valsts pārvaldes institūcijai sabiedrības interesēs. Acīmredzot šī ir reize, kad mums jāatceras Ministru prezidenta biedra A. Ašeradena 2017. gada 11. aprīļa avīzē „Diena” teiktais: „Ir jāmaina ieradumi, domāšana – darboties nevis pēc burta, bet pēc būtības.”

Uzskatām, ka mūsu tiesības uz pareizu, godīgu un juridiski korektu apmaksu par dzīvoklī izlietoto ūdeni ir visos veidos pārkāptas. Tādēļ mēs lūdzam esošo Ministru kabinetu grozīt 2008. gada 9. decembrī pieņemtos noteikumus Nr. 1013, lai katrs dzīvokļa īpašnieks maksātu tikai par savā dzīvoklī izlietoto ūdeni un piegādātājs pats gādātu par ūdens uzskaiti.

Redakcijas piebilde: Zināms, ka Latvijā nominālas darbības nepilnību novēršanai notiek. Līdz šim katri no jauna izdotie noteikumi tikai vēl vairāk ir palielinājuši iedzīvotāju atbildību. Cerēsim, ka šī reize būs izņēmums.