Interesanti – par mājokļu un komunālo saimniecību pasaulē

Zviedri nesaskaņas par jautājumiem, kas skar komunālos jautājumus, risina Mājokļu tiesā, bet austrieši ļauj nemaksāt par patērēto ūdeni tiem iedzīvotājiem, kuru dzīvokļos nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs

Kā mājokļu un komunālā saimniecība darbojas ASV un Eiropā, Dienvidkorejā, Brazīlijā, Austrālijā un Turcijā? Interesanti un dažādi fakti par šo nozari dažādās pasaules valstīs – šīsdienas materiālā.

Brazīlija. Šajā zemē tiek izmantots dažāds ūdens, tādēļ tā izmaksas ir atšķirīgas. Piemēram, atsevišķās prefektūrās, kurās ir centralizēta ūdenspadeve, ūdeni piegādā tikai atsevišķās nedēļas dienās, kad to sapumpē speciālās pazemes cisternās, un patēriņu uzskaita ar speciālu skaitītāju palīdzību.

Cits brazīliešu ūdens ieguves veids ir artēziskie urbumi. No urbumiem ūdeni drīkst izmantot tikai veļas mazgāšanai un baseiniem. Šo ūdeni pārtikā izmantot nav atļauts, jo lielākajā valsts daļā kanalizācija tiešā veidā no bedrēm nonāk gruntī un tādā veidā – arī pazemes ūdeņos. Maksa par ūdeni ir atkarīga no izmaksām, ko veido ūdens piegāde – galvenokārt, elektroenerģija, kas nepieciešama sūkņu darbībai. Elektroenerģija Brazīlijā nav lēta – līdz 2 dolāriem par 1 kilovatu.

Gāze ir deficīts kurināmais. Lietotājiem tiek piegādāts standarta balonos.

Dienvidkorejā lietotājiem tiek piedāvāta divu veidu apkure – gāzes un elektriskā. Gāzes izmantošana ir dārgāka, bet elektrisko atslēdz dienas laikā un vasarās izslēdz vispār.

Turcija. Daudzu Turcijas māju jumti ir aprīkoti ar saules paneļiem (baterijām). Par karsto ūdeni turki nemaksā, tā kā to sasilda saule. Tāpat iedzīvotājiem nav pazīstams tāds termins kā „maksa par dzīvokli”, tā vietā ir „aidats” – pilna dzīvojamā kompleksa apsaimniekošanas maksa. „Aidats” ir fiksēta summa, ko neietekmē iedzīvotāju skaits. Šīs maksas lielumu iedzīvotāji kopsapulcē no jauna nosaka katru gadu pēc tam, kad pārvaldnieks ir atskaitījies par iepriekšējā gada tēriņiem.

Austrālijā, kā zināms, raksturīgs ūdens trūkums, tādēļ iedzīvotāji ir iemācījušies uzkrāt lietus ūdeni, ko izmanto sanitārajām vajadzībām un dārzu laistīšanai. Maksu par ūdeni ietekmē tā piegādes izmaksas un pieslēguma kanalizācijai maksa. Parasti mēnesī austrālieši par šo pakalpojumu maksā no 150 līdz 200 dolāriem plus maksu par patērētajiem kubikmetriem. Taču, ja mājā nav uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji, austrāliešiem nav jāmaksā, to nosaka valsts likumdošana.

Zviedrijā veiksmīgi darbojas Mājokļu tiesa. Tajā tiek izskatīti visi strīdi un nesaskaņas, kas skar šo dzīves sfēru.

Lielbritānijā – bez komunālajiem maksājumiem iedzīvotājiem vēl jāmaksā pašvaldības nodoklis, kura lielums atkarīgs no tā, cik prestižā rajonā cilvēks dzīvo. Šis nodoklis nodrošina, ka valstī tiek saglabāts „anglisks mājīgums” – aprūpēti stādījumi, pļauti mauriņi, uzturēta atkritumu saimniecība, remontēti ceļi un apmaksāts pašvaldības ierēdņu darbs. Briti, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās, maksā speciālu mājas uzturēšanas maksu – lifta, ieejas halles, gaiteņu un piemājas teritorijas kopšanai.

ASV. Tikko jauns iedzīvotājs ievācas mājā, viņam ir jānoslēdz līgums par ūdens piegādi. Pēc tam ierodas tehniskais darbinieks, kurš uzstāda ūdens patēriņa skaitītāju. Skaitītāja rādījumi „nolasās” un piegādātājam tiek nosūtīti automātiski.

Interesanti, ka Amerikā komunālo pakalpojumu lietotāji praktiski nenorēķinās ar skaidru naudu, viņi izmanto elektroniskās kartes. Nekustamā īpašuma nodokli amerikāņi maksā vienu reizi gadā, un to veido noteikts procents no nekustamā īpašuma vērtības. Soda procenti par maksājuma kavējumu ir ļoti skarbi – 25–50 dolāri par katru nokavēto dienu. Par normālu Amerikā tiek uzskatīta situācija, kad mājsaimniecība par komunālajiem maksājumiem mēnesī tērē līdz 30% no ģimenes ienākumiem. Tomēr dažādos štatos un pilsētās šī maksa var atšķirties, jo atšķiras nodokļa lielums, vispārējais cenu un iedzīvotāju ienākumu līmenis un, svarīgākais no faktoriem, – klimats.

Rajonos, kuros ir karstas vasaras un aukstas ziemas, vasarās dārgi izmaksā kondicionieru lietošana, ziemā – gāzes apkure.