Salaboja soliņu, ierīkoja žogu

Gudri cilvēki saka, ka nav ļauna bez laba. To var attiecināt uz māju Kurzemes prospektā 24. Pirms kāda laika šā piecstāvu nama pārvaldnieks pieteica maksātnespēju un nepārskaitīja adresātam iedzīvotāju par siltumu samaksāto naudu. Dzīvokļu īpašnieki atklāja, ka viņi ir līdz ausīm parādos: uzņēmums Rīgas siltums mājai izrakstīja 17 000 eiro lielu rēķinu. Taču nelaime palīdzēja cilvēkiem sasparoties, un tagad viņi ne tikai gandrīz nokārtojuši parādu, bet arī sakārtojuši teritoriju un uzlikuši žogu ap māju.

Ne vienas vien daudzdzīvokļu mājas iemītnieku sapnis ir pašiem sava norobežota teritorija, taču reti kurš zina, no kuras puses žoga ierīkošanai ķerties klāt. Mājai Kurzemes prospektā laimējās dubulti: tur ir ne tikai plašs pagalms bez servitūta ceļiem, bet arī atradās dzīvokļu īpašnieki, kas bija gatavi nodarboties ar nožogojuma ierīkošanas projektu.

Ar nolaistības zīmogu

103. sērijas piecstāvu nams Kurzemes prospektā būvēts 1973. gadā.

– Māju būvēja Popova radiorūpnīca saviem darbiniekiem, – stāsta kāpņutelpas vecākā Anna Drozda, kura savulaik viena no pirmajām svinēja jurģus Kurzemes prospektā 24. – Kad saņēmu dzīvokli, tur nebija ne lāga špaktelējuma, ne krāsojuma, visu nācās darīt pašiem. Bet „kārba” uzbūvēta labi. Piemēram, mums ir monolīts fundaments, tā ka māja var pārciest jebkādas dabas kataklizmas.

Vēl viena „popovenes” māju Kurzemes prospektā priekšrocība ir plašie pagalmi, kas tika apzaļumoti pēc speciāla projekta.

– Mums te ir balto un rozā ziedu kastaņas, brīnumainas priedes, kādas pat botāniskajā dārzā nevar redzēt, – ar lepnumu stāsta mājas iedzīvotāji.

Vēl pirms trīsdesmit gadiem vecākiem cilvēkiem patika pasēdēt uz soliņiem jaukajā pagalmā, jaunieši ņēmās pa sporta laukumu, bērni šupojās šūpolēs. Bet ar laiku pagalms kļuva tukšs. Vispirms kāds salauza soliņus, pēc tam arī uz šūpolēm bija bail skatīties, tikai ziedošās kastaņas, par spīti visam, pavasaros vēl priecēja skatienu.

Māju „sodīja” ar 17 tūkstošiem eiro

– Tai laikā māju apsaimniekoja komercuzņēmums Laf nami, – stāsta Anna. – Es mudināju kaimiņus mainīt apsaimniekotāju, jo mūsējais neko nedarīja, pa visu laiku tikai vienreiz smilšu kastē smiltis iebēra. Sarēķināju, ka ar saimniecisku pārvaldību mūsu māja katru gadu varētu iekrāt 10–12 tūkstošus latu remontam. Diemžēl cilvēki nebija pietiekami izlēmīgi. Ne ar ko labu tas nebeidzās: mēs sagaidījām, ka kompānija Laf nami piesaka maksātnespēju un palikām bez vainas vainīgie – ar lielu parādu par siltumu.

Narkomāni piekāva sētnieci

Šajā kritiskajā brīdī iedzīvotāji mājas pārvaldīšanu uzticēja uzņēmumam Rīgas namu apsaimniekotājs. Parāda kārtošana sāka virzīties uz priekšu, bet līdz pagalmam rokas nesniedzās. Žogu ierīkot iedzīvotāji izlēma tikai pagājušajā pavasarī, kad notika nelaime.

– Blakus mājai atrodas Supernetto veikals, tur jaunieši piestaigāja pēc dzeramā, – stāsta Anna, – bet atpakaļceļā bieži vien iegriezās mūsu pagalmā pasēdēt. Būtu jau labi, ja tikai pasēdētu, bet viņi te visu piemēsloja, mājas durvis aprakstīja.

Reiz tādai trokšņainai kompānijai piegāja sētniece un aizrādīja: „Puiši, netrokšņojiet, citādi policiju izsaukšu.” Bet puiši par atbildi sāka sievieti sist, viens atvēzienā ar kāju iespēra pa galvu, otrs spēcīgi pagrūda.

– Piesteidzās viena kaimiņiene un arī dabūja ar kāju pa galvu, – atceras kāpņutelpas vecākā. – Mani tas pamatīgi saniknoja. Kas mēs esam, aitu bars, vai? Policija neliešus aizturēja, ierosināja krimināllietu, bet mēs tā arī neuzzinājām, kas notika tālāk. Bet mūsu sētniece, sieviete gados, četras nedēļas nogulēja slima. Kur tādi ļaundari rodas?... Policisti paskaidroja – tie esot narkomāni.

Par žogu balsoja vairākums

Pēc notikušā Kurzemes prospekta 24. un 22. nama iedzīvotāji nolēma, ka laiks pagalmu nožogot. Kas tad tur īsti notiek? Jaunieši zem logiem dzer, bet māmiņas ar bērniem pat baidās iziet!

– Vispirms sarīkojām balsošanu. Mūsu mājā par žogu balsoja 87% dzīvokļu īpašnieku, kaimiņmājā arī vairāk nekā puse. Nolēmām, ka par šo darbu maksāsim atsevišķi, maksu sadalīsim dzīvokļiem. Vidēji katram saimniekam iznāca maksāt pa 50 eiro, – saka Anna.

„Būvvaldē strādā laipni ļaudis!”

Ar kopsapulces protokolu Anna devās uz Privatizācijas aģentūru, lai noskaidrotu, kam pieder pagalms. Izrādījās, ka visa zeme pēc plāniem ir pašu mājas iedzīvotāju īpašums. („Mēs pat nebijām iedomājušies, ka esam tik bagāti,” tagad saka Anna. „Bijām pieraduši domāt, ka mums pieder tikai zeme zem mājas. Bet izrādījās, ka mēs esam lieli zemes īpašnieki!”)

Pārliecinājusies, ka iedzīvotājiem ir tiesības pašiem izrīkoties ar savu pagalmu, Anna devās uz Rīgas pilsētas būvvaldi, kur saņēma žoga uzstādīšanas tehnisko uzdevumu. Tagad viņa saka, ka bija rēķinājusies ar garu birokrātisku vilcināšanos, bet būvvaldē viss notika bez liekas kavēšanās:

– Tur strādā laipni cilvēki, paldies viņiem, ka visu tik saprotami izskaidroja!

Pēc tam Annai mājas iedzīvotāju uzdevumā nācās sameklēt arhitektu, kurš izstrādāja žoga projektu un saskaņoja visus dokumentus. Tiesa, papildu sarežģījumi radās ar pārseguma demontāžu starp abām ēkām (tās vietā nākotnē būs vārti operatīvā transporta caurbraukšanai). Izrādījās, ka arī demontāžai vajadzīgs projekts, bet paši darbi izmaksā gandrīz tikpat, cik žoga uzstādīšana. Tomēr aktīvistiem izdevās atrast celtniekus, kuri bija ar mieru salīdzinoši lēti novākt paneli un pie viena arī apcirpa krūmus pagalmā.

Namu pārvalde sagādāja melnzemi

– Viss projekts kopā ar arhitekta pakalpojumiem iedzīvotājiem maksāja 4500 eiro, – stāsta Anna. – Tagad plānojam atvērt otrās izejas no kāpņu telpām, lai cilvēki tieši no kāpnēm varētu nokļūt pagalmā. Kaimiņi, kuriem tas būs vajadzīgs, varēs pasūtīt vārtiņu atslēgas. Bet nākotnē, kad te pavisam vairs nebūs nejaušu garāmgājēju, gribam ielikt bruģi un apmest cokolu.

Pēdējās talkas laikā iedzīvotāji veica nelielu varoņdarbu – beidzot izraka no zemes visus dzelžus, kas tur bija palikuši no mājas būvniecības laikiem. Vīri krita azartā un no jauna uzrakņāja bijušo sporta laukumu, namu pārvalde atveda vairākas melnzemes kravas un iesēja vairākus kilogramus sēklu. Pēc mēneša bērni jau varēs basām kājām skraidīt pa zālīti.

– Jā, par bērniem, – teic Anna. – Kad es biju jauna, pa pagalmu skraidīja daudz mazuļu. Pēc tam bērni pazuda. Mēs jau sākām domāt, ka mājā viņu vispār nav. Bet vajadzēja tikai salabot šūpoles un nolikt soliņu, kā sāka parādīties arī bērni. Tagad mūsu mērķis ir panākt, lai pagalmā skanētu bērnu smiekli, nevis narkomānu lamāšanās.