Viltus sieva ar skatienu uz dzīvokli

Nesaistīties un aizmirst! Tas, pēc kā bieži vien vadās cilvēki, kuri nonākuši sarežģītā situācijā. Tieši uz to likmi izdara afēristi, atņemot dzīvokļus to likumīgajiem īpašniekiem.

Vienīgā mantiniece

Durvis ar dobju troksni aizvērās aiz Ludmilas muguras, un viņa pacēla acis uz priekšā redzamajām lielajām durvīm: pa tām uz augšu – leju pārvietojās kaut kādi ļaudis. Laikam tā ir ierasts notāra kantorī, nolēma Ludmila un uzkāpa otrajā stāvā.

“Sorokins Jurijs dzimis 1947. gadā, miris pirms diviem mēnešiem…– atkārtoja pēc Ludmilas kantora darbinieks, noklikšķinot uz datora peles. – Bet jūs esat viņa radiniece? Un vienīgā mantiniece, kā noprotu, citu radinieku viņam nav… Tiešām nav?”.

Ludmila ļoti nosarka, lai gan notārs tikai noskaidroja darbam nepieciešamos datus un pat nedomāja viņai pārmest nepietiekamo uzmanību attiecībā pret vientuļo tēvoci. Jā, grēciniece, reti izrāvās no savas pilsētiņas uz galvaspilsētu, lai gan centās piezvanīt radiniekam vismaz reizi mēnesī, painteresēties par viņa pašsajūtu, kura diemžēl tikai pasliktinājās.

Parasts stāsts

Ludmila atcerējās, ka zvanīja tēvocim pirms dažiem mēnešiem, viņa dzimšanas dienā. Saruna iznāca bēdīga: noskaņojuma svinēt Jurijam Sorokinam nebija, viņš gatavojās doties uz slimnīcu. Viņa pieteicās atbraukt, bet tēvocis mierināja, sakot, ka ar sociālo darbinieku un pazīstamu cilvēku palīdzību pilnībā pietiks.

Laikam juzdams drīzu nāvi, viņš vēl pieminēja, ka visus svarīgos dokumentus atstās pie kaimiņa. “Ar testamentu nesteigšos, pagaidām nav spēka skraidīt pie notāriem, – nopūtās Jurijs Vasiļjevičs. – Pēc tam, iespējams, noformēšu visu, kas vajadzīgs. Un vai tad ir kāda nepieciešamība pēc testamenta? Citu radu, Ludmila, man tik un tā nav…”.

Tagad Ludmila pārmeta sev, ka neklausīja onkuli, neatbrauca, personīgi nepārliecinājās, ka slimnīcā tika izdarīts viss iespējamais. Radinieci attaisnoja tas, ka vispirms saslima viņas dēls – pusaudzis, bet pēc tam sākās problēmas darbā – tik nopietnas, ka pat nedēļu uz sava rēķina izprasīt priekšniecībai neizdevās. Palaida Ludmilu tikai uz pāris dienām – uz radinieka bērēm.

“Parasts stāsts – it kā nav sveši viens otram, bet tik reti satikās…”, Ludmila bija noskumusi pa ceļam uz mājām. Brīvdienu, cik priekšniecība atvēlēja, pietika tikai, lai pavadītu nelaiķi pēdējā gaitā. Noformējusi miršanas apliecību par tēvoča nāvi un paņēmusi no kaimiņa dzīvokļa dokumentus, Ludmila nolēma mantojumu nokārtot kaut kad vēlāk.

Viņai visi vecumi padevīgi

Tagad, atrodoties notāra kabinetā, mantiniece, vērojot notāra darbības, saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Pārāk ilgi viņš kaut ko meklē arhīvā, rūpīgi pētot viņas iesniegtos dokumentus… Kas gan varēja notikt? Lieta taču ir vienkārša: dzīvoklis piederēja onkulim, citu mantinieku nav…

“Hm… redziet, kāda lieta…– beidzot ieklepojās speciālists. – Pēc dokumentiem iznāk, ka jūs nevarat mantot jūsu tēvoča dzīvokli. Lieta ir tāda, ka jau agrāk tika iesniegts iesniegums par šī mantojuma pieņemšanu. Jautājiet, kurš uzrakstīja iesniegumu? No ierakstiem izriet, ka likumīgā jūsu tēvoča sieva Ņina Zaiceva.”

No pārsteiguma Ludmila zaudēja valodu. Likumīga sieva? Bet Jurijs taču bija pārliecināts vecpuisis, un, gadiem ejot, kad pieveica nopietna slimība, viņš savā mājā necieta nepiederošus.

“Bet kāpēc jūs tā brīnāties? Mīlestībai visi vecumi ir padevīgi, un jūsu tēvocis vēl nebija vecs, – notārs sāka pārliecināt, lai gan pats arī bija apjucis. – Kāpēc nepieļaujat, ka tēvocis ir apprecējies un nav uzskatījis par vajadzīgu jums to paziņot?”.

Atstājusi notāra kantori, Ludmila apņēmīgi devās uz tēvoča mājām. Šajā lietā ir jātiek skaidrībā un nekavējoties. Formāli notāram, protams, ir taisnība, taču kam gan citam, ja ne radiniecei, jāzina par tēvoča dzīvi! Protams, viņš Ludmilai nestāstīja par visām savām lietām, taču tā pēkšņi slepus apprecēties – tā viņš nekad nedarītu.

Tēvoča dzīvokļa durvis rotāja jauna slēdzene, bet uz zvanu neviens neatbildēja. Tad Ludmila riskēja patraucēt kaimiņu, ar kuru Jurijs Vasiļjevičs jau sen draudzējās. Viņš izrādījās nevērtīgas informācijas avots, lai gan viņa vārdi vēl vairāk visu sajauca.

“Redzi, mīļā, daudz šeit ļaužu apgrozījās. Es Jurijam vienmēr teicu, ka tādus kā mēs, vientuļus un vecus, noskata, – bēdīgi teica kaimiņš. – Vairākas reizes kaut kādi ļaudis bija atnākuši, it kā labdari, ar pasūtījumiem. Bet pēc tam, pēc tava tēvoča nāves, dzīvoklī kaut kāds pilsonis uzradās. Jā, jā vīrietis. Uzvedās šeit kā saimnieks, bet pēc tam es neskaidri dzirdēju, ka mājokli viņš ātri pārdevis”.

Nesaprata, ko dara

“Ņina Zaiceva, dzimusi 1967. gadā?” – stingri jautāja tiesnesis, un, noraudājusies sieviete, pamāja ar galvu. Dīvaini, bet tagad tiesas zālē, lūkojoties uz šo sievieti, Ludmila juta pret viņu gluži vai žēlumu. Muļķības dēļ piekrita apmānam, nesaprata, ko dara…

Kad Ludmila vērsās policijā, tad nedomāja, ka viltus juceklis tik ātri atšķetināsies. Taču iziet uz tēvoča sievu grūtību nebija – izrādījās, ka Ņina Ivanova nebija nelaiķim sieva. Vienkārši savulaik nejaušs paziņa piedāvāja viņai, Zaicevai, kurai ļoti vajadzēja naudu, darījumu – krietnu naudas summu apmaiņā pret zīmogu pasē.

“Es nebiju lietas kursā… taisnība, – raudāja “sieva”. – Man vienkārši iedeva naudu, paņēma pasi, bet, kad atdeva, tajā bija iespiests zīmogs par laulību! Es par to aizmirsu, bet pēc tam mani sameklēja šis paziņa un lūdza aiziet pie notāra. Iedeva laulības apliecību, visticamāk viltotu, kā es tagad saprotu. Un miršanas apliecību, arī viltotu… Es negribēju iet, bet viņš draudēja…”.

Izmeklēšanā izdevās noskaidrot, ka šis paziņa tiesībsargājošiem orgāniem bija labi pazīstams afērists. Ar līdzdalībnieku atbalstu viņš noskatīja vientuļus un slimus cilvēkus, un vai nu pats iemantoja viņu uzticību, vai sūtīja šādas “sievas”. Pēc tam dzīvokļus veiksmīgi dabūja savās rokās, bet, ja bijušo īpašnieku mantinieki uzradās, tad ātri izskaidroja, ka labāk samierināties ar īpašuma zaudējumu.

Zaicevu, kura, izrādās, patiešām nesaprata, ka tā ir krāpniecība, sodīja ar trīs gadiem. Dzīvokli atdeva likumīgajai mantiniecei – Ludmilai, bet krāpnieku joprojām meklē. To, ka afēristu noķers, ļoti cer cilvēki, kuri par dzīvokli viņam atdevuši lielu naudu.