Reiz dzīvoja tēvocis miša

„Vai jūs zināt, kas ir vientulība? Ne tā vientulība, par kuru sūdzas divdesmitgadīga jaunkundze vai runā puisis, kuram visa dzīve vēl priekšā, bet īsta vientulība? Es ar to saskāros pavisam nesen. Tagad nav ne dienas, kad neatcerētos cilvēku, ar kuru dzīvojām vienā mājā un kuram es nepalīdzēju...

Pirms desmit gadiem apprecējos un abi ar vīru pārcēlāmies uz jaunu dzīvokli. Pa šo laiku esmu iepazinusies ar visiem kaimiņiem, uzzinājusi, kā viņiem klājas un kas viņi par cilvēkiem. Mūsu mājā dzīvoja kāds vecs vīrs, visi viņu sauca vienkārši par tēvoci Mišu. Viņš dzīvoja viens, sieva bija mirusi, bērnu nebija. Viņš allaž sēdēja uz soliņa pagalmā, baroja baložus un sētas suni. Vienmēr ar visiem sasveicinājās, vēlot labu veselību un apvaicājoties, kā klājas, kā iet bērniem. Bet mēs dienas steigā skrējām garām, tik vien kā izmezdami: „Viss labi!”

Reizēm vecajam vīram aiznesām zupas bļodiņu vai citu siltu ēdienu, jo zinājām, ka pats jau viņš sev neko neuzvārīs... Bet nekad nepakavējāmies pie domas, kā viņš dzīvo viens, bez ģimenes un tuviniekiem. Pat nenojautām, ka galvenā dāvana viņam ir vienkārša cilvēciska saskarsme. Jūs droši vien jautāsiet, kāpēc viņš nemeklēja cilvēku, kas viņu pieskatītu apmaiņā pret dzīvokli. Izrādījās, ka pirms dažiem gadiem viņš bija atradis brālēna vai māsīcas meitu un tai norakstījis dzīvokli cerībā, ka radiniece nepametīs viņu vienu. Kad vaicājām, vai ir nākuši radi viņu apciemot, tēvocis Miša vienmēr atbildēja: „Protams, nupat kā aizgāja.” Mēs zinājām, ka tā nav taisnība, bet izlikāmies, ka ticam, jo tā bija vienkāršāk...

Tā ritēja diena pēc dienas. Bijām pieraduši, ka kaimiņš allaž sēž uz viena un tā paša soliņa vai vientuļi staigā pa ielu. Pienāca kāda nedēļas nogale, visi izklīda, kur kurais. Kad atgriezāmies, tēvoci Mišu laukā nemanījām. Vēlāk kāds ieteicās, ka vecais vīrs jau četras dienas nav nācis laukā un uz kaimiņu saucieniem neatbild. Izsaucām policiju un „ātros”, atskrēja arī radiniece: „Šausmas, vectēvs jau četras dienas klausuli neceļ!” Ko tik ilgi bija gaidījusi, nav saprotams.

Izrādījās, ka veco vīru piemeklējis insults un viņš visu šo laiku gulējis savā dzīvoklī. Nākamajā dienā slimnīcā viņš nomira. Pagalms bez viņa likās tukšs. To visi pamanīja, pat suns, šķiet, arī baloži, kurus viņš vienmēr baroja.

Kaimiņi sapulcējās, sameta naudiņu un nopirka vainagu. Un visi teica pārmetuma vārdus radiniecei, lai gan saprata, ka paši tos pelnījuši, jo nebija atraduši laiku, nebija pievērsuši uzmanību, maz bija darījuši vecā vīra labā. Bez tēvoča Mišas mēs jutāmies vientuļi, jo tikai viņu bija interesējis tas, kā mums klājas. Viņš par visu priecājās kā bērns, viņu mīlēja mūsu mazuļi, viņš no sirds smējās kopā ar viņiem un par viņu bērnišķīgajiem šļupstiem. Tagad mums šā cilvēka tik ļoti pietrūkst!

Tēvocis Miša aizgāja pēc sešpadsmit vientulības gadiem. Cilvēki, neejiet vienaldzīgi garām saviem sirmajiem kaimiņiem! Vai jums grūti pateikt pāris sirsnīgu vārdu, kas vientuļam vecam cilvēkam var nozīmēt visu dzīvi?”