Gribat kurināt? Nododiet pelnus!

Līdz Otrajam pasaules karam Rīgā iznāca komunālajiem jautājumiem veltīts žurnāls „Mūsu īpašums”. Tajā namsaimniekiem vēstīja, kad pagalmos un ielās jāiededz laternas, cik pienākas maksāt sētniekam, un mācīja, kā mājā ierīkot centrālo apkuri (siltuma tarifus noteica valsts cenu inspektors).

Palūkosimies, kā dzīvoja mūsu senči Rīgā. Varbūt pēc tam mūsu tagadējās komunālās problēmas tāds sīkums vien liksies.

Lai saņemtu kurināmo, jāvāc pelni

„Mūsu īpašums”, 1940. gada 20. februāris

Ar pastiprinātu koku malkas sadedzināšanu jau tagad rodas lieli daudzumi koku pelnu. Nākotnē to būs vēl vairāk, jo lielāko daļu līdz šim importēto akmeņogļu un koksa aizvietos koku malka. Pieņemot, ka pie malkas sadedzināšanas caurmērā rodas tikai 2 proc. pelnu, no šoziem valsts mežos izcirstiem 6 milj. steriem malkas vien, to sadedzinot, iegūsim pāri par 40 000 to pelnu.

Tas ir tāds daudzums, kuram vienaldzīgi nevaram paiet garām, jo ar pelniem varam mēslot tīrumus, pļavas un ganības. Tie lielā mērā var atvietot mākslīgos fosfora un kālija mēslus, kuru saņemšana no ārzemēm tagad ļoti apgrūtināta. Tāpat pelni izlietojami arī rūpniecībā.

Uz laukiem jau līdz šim katrs rūpīgs lauksaimnieks koku pelnus izlietoja kā zemes mēslošanas līdzekli. Turpretim pilsētās pelnu krāšanai nepievērsa nekādu vērību. Tagad, lai šo darbu sekmētu, sevišķi lai neaizietu bojā pelni, kas rodas pie malkas sadedzināšanas pilsētās un rūpniecībā, kurināmo apgādes pilnvarnieks uzaicina visas valsts un pašvaldības iestādes, rūpniekus, namsaimniekus un visus pārējos koku malkas patērētājus laukos un pilsētās no sadedzinātas malkas radušos pelnus rūpīgi sakrāt un nodot paju sabiedrībai „Izejviela” tās izsludinātās vietās un kārtībā.

Sakrātie pelni jāuzglabā sausā vietā, nekādā gadījumā tos nedrīkst saslapināt. Šī uzaicinājuma nevērīga izpildīšana atsauksies uz tiesībām saņemt kurināmo.

Aizliegts rakņāties pa mēslu tvertnēm

„Mūsu īpašums”, 1940. gada 20. jūnijs

Rīgas pilsētas valde aizrāda, ka aizliegts rakņāties mājas un kūtsmēslu tvertnēs un krātuvēs, meklējot tur iemestos atkritumus. Sētniekiem un policijai būtu stingrāk jāraugas, lai iedzīvotāji šos noteikumus pildītu.

Jautājumā par centrālās apkures cenu

„Mūsu īpašums”, 1940. gada 20. jūlijs

Kopš 1937. gada 26. jūlija, kad Cenu inspektors ar savu rīkojumu maksu par centrālo apkuri noteica uz Ls 9,–, resp. Ls 11,– par istabu mēnesī, kurināmo materiālu cenas tik ievērojamā mērā grozījušās, ka namsaimniekiem nekādā ziņā pašreizējos apstākļos ar ienākumiem no centrālās apkures nav iespējams segt ar to saistītos izdevumus.

Šinī sakarībā Rīgas namsaimnieku biedrība lūgusi finansu ministru noteikt maksu par centrālo apkuri nāk. apkures sezonai.

Visus apstākļus vērā ņemot, iznāk, ka vienas istabas apkurināšana sezonā izmaksātu Ls 102,50 vai Ls 14,50 par istabu mēnesī.

Ar silta ūdens devām divas reizes mēnesī maksai vajadzētu būt par vienu latu mēnesī par istabu dārgākai, bet ar devu četras reizes mēnesī – par diviem latiem dārgākai, resp. tai vajadzētu būt Ls 15,50 un Ls 16,50 mēnesī par istabu.

Dzīvokļu īres maksas Rīgā

„Mūsu īpašums”, 1940. gada 10. jūnijs

Dzīvokļu īres maksu un to pārmaiņu noskaidrošanai galvaspilsētas Rīgas statistiskais birojs divas reizes gadā ar sevišķu aptauju ievāc ziņas par īres maksām no apmēram 1000 īrniekiem. No statistiskā biroja datiem redzams, ka 1940. gada janvārī ziņas par īres maksām ievāktas par 978 dzīvokļiem, kuru izvēle izdarīta tā, lai tie samērīgi reprezentētu visus Rīgas pilsētas rajonus un visas dzīvokļu grupas, kā sadalījumā pēc lieluma, tā labierīcībām.

No aptaujātiem dzīvokļiem 702 atradušies vecos namos, t. i. tādos, kas celti vai izbūvēti pirms 1928. gada 1. decembra, un 276 jaunos namos. No visiem šiem dzīvokļiem 33 atradušies centra rajonā, 269 vidus rajonā, 61 Meža parkā un 295 priekšpilsētās.

No iegūtiem datiem konstatēts, ka starp dzīvokļiem pēc to atrašanās vietas un labierīcībām īres maksu ziņā ir ievērojamas atšķirības. Tā piemēram trīs istabu dzīvoklis ar vannu jaunos namos maksā caurmērā 59 ls, bet atsevišķi centrā – 67 ls, Mežaparkā – 64 ls, vidus rajonā – 59 ls un priekšpilsētās – 49 ls mēnesī. Tie paši trīs istabu dzīvokļi ar krāsns apkuri ir nedaudz lētāki kā ar centrālo apkuri.

Dzīvokļi ar vannas istabu ir ievērojami dārgāki. Piemēram, trīs istabu dzīvoklis ar vannu vecā namā ar krāsns apkuri centra rajonā ir par 13 ls un priekšpilsētās par 15 ls dārgāks kā bez vannas. Kamēr vecos namos trīs istabu dzīvokļa īre centra rajonā ar krāsns apkuri un vannu caurmērā ir 59 ls, tikmēr jaunos namos jau jāmaksā 67 ls.

Salīdzinot dzīvokļu īres maksas ar istabu skaitu, redzams, ka mazos dzīvokļos īres maksas caurmērā uz vienu istabu visumā augstākas kā lielākos dzīvokļos. Arī uz 1 kv. m dzīvokļa platības īres maksa mazos dzīvokļos iznāk caurmērā augstāka nekā lielos dzīvokļos.

Salīdzinot vēl dzīvokļu īres vidējās maksas par 900 dzīvokļiem 1939. gada jūlijā un 1940. gada janvārī, redzam, ka šīgada janvārī tās visumā ir nedaudz mazākas kā pagājušā gada jūlijā. Turpretim atsevišķas dzīvokļu grupas uzrāda arī pieaugumu vai agrāko līmeni. Tā piemēram vecos namos ar krāsns apkuri caurmērā īres maksa par vienistabas dzīvokli ar vannu samazinājusies par 2 latiem, bet par tādu pat dzīvokli bez vannas palikusi bez pārmaiņām. Par divistabu dzīvokli vecos namos ar krāsns apkuri un vannu īres maksa palielinājusies caurmērā par vienu latu.

Podiņu krāsnis un centrālā apkure

„Ilustrētā tehnika”, 1935. gada 1. oktobris

Visvecākais un izplatītākais apkurināšanas veids pie mums ir apkurināšana ar podiņu krāsnīm. Podiņu krāsnis aizņem dzīvoklī lielu telpu, viņas novietotas pie iekšējām sienām un tur izstaro stipru siltumu, kamēr pie ārējām sienām ar lielajiem logiem, kas ir lielākais atdzesēšanas laukums, nav nekādu siltuma avotu, kādēļ istabā siltuma plūsma ļoti nevienāda.

Lielas neērtības sagādā arī kurināmā nešana atsevišķās istabās krāšņu kurināšanai. Tīrot pelnus, saceļas putekļi, radot nehigiēniskus apstākļus. Dzīvokļu apkurināšana ar podiņu krāsnīm izmaksā dārgāki par centrālo apkuri, jo laba balto podiņu krāsne maksā ar iemūrēšanu ap 300 latu, kamēr centrālās apkures ierīkošana maksā 200 līdz 250 latu par istabu un ekspluatācijā var skaitīties arī ar zināmu kurināmā oikonomiju.

Apskatīsim siltūdens centrālās apkures, kuras beidzamos gados plaši lieto dzīvokļu apsildīšanai. Šeit visu māju apsilda no vienas centrāles, kura novietota pagrabā. Tomēr dzirdami dibināti iebildumi par siltūdens centrālās apkures trūkumiem: neveselīga, gaiss ļoti sauss u.c. Te daudzkārt vainojami namsaimnieki ar taupīšanu nevietā – ar palielinātu sildvirsmu ļaunumi jūtami samazinātos. Normālas temperatūras dabūšanai dzīvoklī katlu kurina līdz 90°C un vairāk, kas dod lielas temperatūras starpības. Centrālā apkure izpilda 90% no sava uzdevuma, ja ņem pietiekami lielu sildvirsmu, un katla temperatūras var aprobežoties ar 50–60°C. Šāda apkure dod istabās maigu un veselīgu siltumu, kaut gan izbūve maksā dārgāki, bet mitruma uzturēšanai dzīvokļos var lietot sevišķus aparātus. Ļoti maz vēl izmanto dzīvokļu un ģimenes māju mazās centrālās apkures, kur katlu atvieto kombinēta plīts – katls, kuru ērtības labā novieto virtuvē. Šādas iekārtas tagad maksā par kādiem 50% dārgāki par podiņu krāsnīm un tās izgatavo K./S. „Liesma”  Rīgā.

Labi celtā mājā pareizi ierīkotas apkures maksā no Ls 200–250 par istabu un var skaitīties ar zināmiem kurināmā ietaupījumiem.