Dzīvokļu apskates detaļas regulē tirgus

Situāciju komentē Latvijas apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins. 

– Vai asociācijas ieskatā likums pietiekami stingri regulē dzīvokļu apskates, kuras apdrošinātāji veic apdrošināšanas gadījumos?

– Normatīvie akti neregulē tieši dzīvokļa apskates apdrošināšanas gadījumos. Apdrošināšanas līguma likums regulē apdrošināšanas līgumā iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, atlīdzības lēmuma pieņemšanas un izmaksas kārtību, bet nenosaka atlīdzības lēmuma pieņemšanai nepieciešamās darbības katrā apdrošināšanas veidā vai pat atsevišķā produktā. Likuma 31. pants paredz, ka apdrošinātājam nav tiesību bez pārliecināšanās par apdrošinātā riska iestāšanos un zaudējumu apmēru pieņemt lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu.

Dzīvokļa nelaimes gadījumu apdrošināšanu var zināmā mērā salīdzināt ar citu riska apdrošināšanas veidu – automašīnas apdrošināšanu pret riskiem jeb KASKO apdrošināšanu. Tie abi ir brīvprātīgie apdrošināšanas veidi, un likums tos neregulē detaļās, regulāciju šajā gadījumā veic tirgus un apdrošināšanas sabiedrību konkurence. Konkurencē ir ļoti svarīga ne tikai polises cena, bet arī klientu pieredze ar konkrēto apdrošināšanas sabiedrību – Latvija ir pietiekam maza, un sliktas pieredzes stāsti izplatās, mazina apdrošinātāja reputāciju un citu klientu vēlmi iegādāties viņa polisi.

Turpinot ar salīdzinājumiem no auto apdrošināšanas jomas, Latvijā ir spēkā OCTA jeb obligātā auto īpašnieka atbildības apdrošināšana. Tieši tādēļ, ka tas ir obligātais veids, likumi to regulē daudz detalizētāk un, piemēram, noteic, ka „veikt transportlīdzekļa tehnisko ekspertīzi sakarā ar transportlīdzeklim nodarīto bojājumu Latvijas Republikā ir tiesīgs Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja sertificēts eksperts, kas tehniskās ekspertīzes veikšanas procesā var iesaistīt arī citu personu, par kuras rīcību tas atbild”. Tātad būtiskākā atšķirība starp tirgus regulācijas pakāpēm ir tā, vai apdrošināšanas veids ir obligāts vai brīvprātīgs.

– Vai tiešām ir iespējams, ka appludināta dzīvokļa apskati veic apdrošinātāja pārstāvis, kuram nav speciālas izglītības, sertifikācijas un mērinstrumentu?

– Jā, konstatēt radītos bojājumus vizuālā apskatē var arī apdrošināšanas sabiedrības darbinieks bez speciālas sertifikācijas. Protams, ir vēlams, lai pārstāvim būtu attiecīgas zināšanas un prasmes, bet tas ir katras apdrošināšanas kompānijas darba organizācijas un iekšējo normatīvu jautājums. Nopietnāku bojājumu gadījumā (piemēram, lieli ugunsgrēki) apskati un bojājumu novērtēšanu veic attiecīgas kvalifikācijas speciālisti.

– Vai ir iespējams, ka būvuzņēmums, kuram ir uzticēta gan remontdarbu tāmēšana, gan (pēc dzīvokļa īpašnieka izvēles) dzīvokļa remonts, ir ieinteresēts ietāmēt lielākus remontdarbus, un kā nozare regulē šādus interešu konfliktus?

– LAA nav šādas informācijas, lai varētu komentēt iespējamo būvuzņēmuma ieinteresētību.

Šis jautājums tiek regulēts tādējādi, ka apdrošinātājs izvērtē izveidotās tāmes pamatotību, jo apdrošinātājs nav ieinteresēts izmaksāt nepamatoti lielu atlīdzību, turklāt tikai daļā gadījumu ir iespējams vērsties ar subrogācijas* prasību pret zaudējumu nodarītāju.

Atgriežoties pie līdzībām ar auto apdrošināšanu jeb KASKO, situācija ir ļoti līdzīga – zaudējumu novēršanas tāmi izveido serviss, kas labos automašīnu, taču gala lēmumu par tāmes lielumu var pieņemt tikai ar apdrošinātāja piekrišanu, kas noteikti nepiekritīs nepamatotām izmaksām un redzami uzpūstām tāmēm.

– Cik bieži asociācijas biedri sastopas ar krāpniecības mēģinājumiem dzīvokļu appludināšanas gadījumos, un kā šie mēģinājumi izpaužas?

– LAA rīcībā nav šādas informācijas, tā netiek apkopota. Ir dzirdēti atsevišķi gadījumi, kad klients ir ieinteresēts pie aktuālajiem bojājumiem „pieskaitīt” arī vecus bojājumus, ar šādiem gadījumiem ir sastapies arī intervētais Ēvalds Jasāns. Šādos gadījumos tiek padziļināti izpētīti negadījuma apstākļi un vērtēta iespējamā cēloņsakarība ar aktuālo negadījumu.

– Kādi normatīvo aktu grozījumi būtu nepieciešami, lai nepieļautu konfliktus, kas ir līdzīgi rakstā aprakstītajiem?

– Pašreizējā kopējā situācija nozarē pagaidām neliecina, ka nepieciešams veikt kādus grozījumus normatīvajos aktos.

Jau pašlaik personai, pret kuru ir vērsta subrogācijas prasība, ir iespējas aizstāvēt savu viedokli – lūgt apdrošinātājam uzrādīt dokumentus, ar ko ir pamatota subrogācijas prasība, – fotogrāfijas, aktus, aprēķinus. Apdrošinātājam, lai iesniegtu subrogācijas prasību pret kādu personu, ir pienākums pierādīt šīs personas atbildības priekšnoteikumus: 1) prettiesiska vainojama darbība, 2) cēloņsakarība, 3) zaudējumu esamība un apmērs. Tātad apdrošinātājam jāpierāda konkrēto zaudējumu esamība.

Ja persona neatzīst prasību pret sevi par pamatotu, tas ir jādara zināms apdrošinātājam, norādot, kādēļ prasību neatzīst, un savu interešu aizstāvībai persona ir tiesīga vērsties tiesā.

Mēs zinām, ka jebkura sistēma ir uzlabojama un, ja Latvijā tiks konstatēti daudzi gadījumi ar problemātiskām nekustamajam īpašumam veiktām zaudējumu novērtēšanām vai daudz apstrīdētu regresa prasību, vienmēr ir iespējams iniciēt likumu grozījumus, kas paredzētu apdrošinātājiem kādas obligātas prasības vai nosacījumus. Te gan ir jāatceras, ka, ieviešot jaunas obligātas prasības apdrošinātājiem, paaugstinās to izmaksas un var mainīties polišu cenas.

Aprakstītais gadījums nav patīkams, taču no viena gadījuma nevajadzētu izdarīt secinājumus par visu sistēmu un censties mainīt visu sistēmu. Kā rakstā min pats Ēvalds Jasāns, viņš kā sertificēts speciālists sadarbojas ar apdrošinātājiem un nodrošina augstas kvalitātes vērtējumus – arī tā ir pieredze ar apdrošināšanas darbību Latvijā. Iespējams, ir jāatrisina tikai ar konkrēto apdrošinātāju saistītais konflikts.

* Šajā gadījumā stāsts ir nevis par regresa, bet par subrogācijas prasību, kas ir līdzīga, bet ne identiska regresa prasībai. Regresa prasība – apdrošinātāja prasība izmaksātās summas apmērā, kas vēršama pret pašu apdrošināto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā. Subrogācijas tiesība – apdrošinātāja, kas ir izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, tiesības arī citos nedzīvības apdrošināšanas veidos vērst prasības tiesības izmaksātās summas apmērā pret personu, kura ir atbildīga par zaudējumiem un kas NAV pati apdrošinātā persona.