Ūdens nolaupīšana par 5 miljoniem

RNP piedāvā rīdziniekiem cīnīties ar pārmaksām, izmantojot ultraskaņu.

„Es to neiztērēju, man par to nav jāmaksā!” – ar šādu sašutuma izsaucienu, kā stāsta „Rīgas namu pārvaldnieka” (RNP) valdes loceklis Mārtiņš Paurs, katru mēnesi uzņēmumā vēršas neapmierināti klienti. Viņu neapmierinātības iemesls ir rēķinā iekļautā pozīcija „ūdens patēriņa starpība” jeb, kā tautā saka, „ūdens zudumi”.

Tie nav tikai skaitļi uz papīra. RNP klientiem 2024. gadā maksa par ūdens zudumiem vidēji sastādīja 14,5 eiro gadā par vienu skaitītāju. Visā uzņēmumā, kas pārvalda 3500 Rīgas namu, šī summa sasniedz gandrīz 5 miljonus eiro gadā. „Šī nauda tikusi izņemta no iedzīvotāju maciņiem,” kā izteicās Paurs.

Kubikmetros tas izskatās ne mazāk šokējoši: no 10,2 miljoniem kubikmetru ūdens, ko RNP klienti patērē gadā, 1,7 miljoni vienkārši „pazūd” zudumos.

Uz šīs ilgstošās problēmas fona nesenais valdības lēmums no 6. jūnija atcelt obligāto ūdens skaitītāju verifikāciju reizi četros gados rada gan prieku, gan bažas. No vienas puses, dzīvokļu ūdens skaitītāji patiešām darbojās slikti, pieļaujot gan krāpšanos, gan kļūdas. No otras puses, tagad sistēmā vispār nebūs kontroles. Vai ūdens zudumi nepalielināsies?

„Vai tā nebija fikcija?”

Mārtiņš Paurs, uzstājoties seminārā „Būve nākotnei”, neslēpa savu attieksmi pret veco sistēmu.

Viņš uzdeva retorisku jautājumu: „Vai visa šī obligātā skaitītāju verifikācijas procedūra nebija viena liela fikcija?” Viņa skepse pamatojas uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra pētījumu, kas atklāja satraucošus rezultātus. Pirmkārt, trešdaļa jau verificēto un dzīvokļos uzstādīto skaitītāju neatbilda normatīviem. Otrkārt, kontroles iepirkuma laikā noskaidrojās, ka „visas verifikācijas laboratorijas Latvijā (piecas laboratorijas) faktiski atzina bojātus skaitītājus par derīgiem”. Secinājums, kā norāda Paurs, ir bēdīgs: „No nederīgiem skaitītājiem, kas tika nodoti verifikācijai, par derīgiem tika atzītas divas trešdaļas.”

It kā „derīgie” skaitītāji atkal tika uzstādīti dzīvokļos un turpināja radīt arvien lielākus rēķinus.

Par vecajām dzelzs kastītēm vairs nemaksājam!

Verifikācijas atcelšana nozīmē, ka iedzīvotājiem vairs „nebūs jāmaksā par veco skaitītāju verifikāciju, kas nedod rezultātu”. Tomēr šim lēmumam ir arī otra puse. „Visi šie skaitītāji, kas tagad darbojas un vairs nekad netiks verificēti, agri vai vēlu sabojāsies,” brīdina Paurs Šāda situācija patiešām draud ar vēl lielākiem ūdens zudumiem.
Kā atbildi uz šo izaicinājumu „Rīgas namu pārvaldnieks”, kas apkalpo 143 000 dzīvokļu ar 340 000 skaitītājiem, piedāvā savu programmu.

Nauda aizplūst kanalizācijā

Pēc Paura domām, ūdens problēmu sakne slēpjas pagājušā gadsimta tehnoloģijās: „Mūsu secinājums ir tāds, ka šī ūdens uzskaites tehnoloģija, ko izmantojam dzīvokļos visā Rīgā un Latvijā, ir vienkārši novecojusi.” Mehāniskie skaitītāji, kā viņš norāda, „nefiksē mazu patēriņu”, kas rodas, piemēram, „ no pilienu dušā vai tekoša tualetes poda, vai nedaudz atvērta krāna”. Šis ūdens aizplūst kanalizācijā, to nefiksē dzīvokļa skaitītājs, bet to precīzi izdara nama kopējais skaitītājs. Otrs iemesls ir „sīkais huligānisms” jeb manipulācijas ar skaitītāju rādījumiem, kurām mehāniskie skaitītāji ir viegli pakļaujami.

Pāreja uz ultraskaņu

RNP piedāvātais risinājums ir ultraskaņas dzīvokļu ūdens skaitītāji. Tā ir principiāli atšķirīga tehnoloģija, kas, kā skaidro Paurs, „ļauj uzskaitīt ūdens patēriņu, izmantojot ultraskaņu.” To precizitāte ir pietiekami augsta – tie sāk fiksēt patēriņu no 1 litra stundā. Atšķirībā no vecajiem skaitītājiem to rādījumus „neietekmē gaisa burbulīši, nogulsnes, smiltis vai kas cits”. Turklāt tie ir „ārkārtīgi uzticami, jo to rādījumus nevar izmanīt.”

Paurs apgalvo: „Ja kāds mēģinās ietekmēt jauno skaitītāju elektroniski, atskrūvēt vai kā citādi sabojāt, mēs nekavējoties saņemsim trauksmes signālu, un mums būs iespēja reaģēt”. Teorētiski iedzīvotājiem tas nozīmē ikmēneša rutīnas beigas, jo vairs nav jāiesniedz rādījumi, vairs nav jāatceras šie maģiskie datumi no 27. līdz 30. datumam katru mēnesi”, jo, uzstādot jaunos ultraskaņas skaitītājus, patēriņa dati tiek pārsūtīti attālināti.

„Tie vairs nav 20%”

RNP iedvesmojās no Viļņas piemēra, kur masveida ultraskaņas skaitītāju ieviešana ļāvusi samazināt ūdens zudumus no gandrīz 20% līdz 3%. Paurs uzskata, ka „3% zudumu ir normas robežās, tie vairs nav 20%”.

RNP jau ir veicis savus pilotprojektus, un to rezultāti ir iespaidīgi. „Ūdens zudumi vienā lielā namā pirms jauno ultraskaņas skaitītāju uzstādīšanas vidēji pārsniedza 30 kubikmetrus mēnesī,” stāsta Paurs, precizējot, ka 30 kubikmetri naudas izteiksmē ir gandrīz 90 eiro. Pēc jauno skaitītāju uzstādīšanas zudumi samazinājās līdz 4,6 kubikmetriem. „Citā, mazākā namā mēs redzam, ka pirms skaitītāju uzstādīšanas ūdens zudumi bija 12,5 kubikmetri, bet pēc tam mēs pat novērojām nelielu un pat negatīvu ūdens patēriņa starpību.” (Negatīva starpība ir iespējama, ja nama ūdens ievadā ir uzstādīts mehānisks un ne pārāk precīzs „ Rīgas ūdens” skaitītājs, kas darbojas sliktāk nekā jaunie ultraskaņas skaitītāji dzīvokļos.)

Lai demonstrētu tehnoloģijas spēku, Paurs min reālu gadījumu. Kādā dzīvoklī sistēma fiksēja netipisku nepārtrauktu noplūdi ar ātrumu 20–30 litri stundā. Pēc RNP zvana saimniece atklāja, ka vainīgs ir tualetes pods, kas nepārtraukti un klusi tecēja. „Kā jūs domājat, cik lielus nama kopējos zudumus rada šāda it kā nenozīmīga noplūde?” – jautā Paurs un pats atbild: „20 kubikmetrus mēnesī.” Pēc šodienas „Rīgas ūdens” tarifa 2,85 eiro par kubikmetru tas ir gandrīz 50 eiro. Šie 50 eiro, sadalīti uz 24 dzīvokļiem šajā konkrētajā namā, pievieno 2 eiro mēnesī katras ģimenes rēķinam. „Vai tas ir taisnīgi? Domāju, ka ne,” secina Paurs.

Solījums: ultraskaņas skaitītāji atmaksāsies astoņos gados

RNP jau ir izsludinājis pirmo jauno ultraskaņas skaitītāju iepirkumu uzstādīšanai Rīgas namos, un tam tika saņemti divi piedāvājumi – no Lietuvas ražotāja „Aksioma” un Polijas „Apator”.

Sākotnējā skaitītāja cena ar uzstādīšanu varētu būt 90 eiro, bet maksa par ikmēneša attālināto nolasīšanu – vidēji 0,35 eiro par skaitītāju. Pēc RNP aprēķiniem, ņemot vērā visu ietaupījumu, ultraskaņas skaitītāji atmaksājas astoņos gados. Ja ņem vērā 12 gadu kalpošanas laiku, tad vidējās izmaksas par viedajiem ultraskaņas skaitītājiem visā to kalpošanas laikā ir ievērojami mazākas nekā tās, kas mums ir tik pierastas ar mehāniskajiem ūdens skaitītājiem.

Neuzspiedīs

Tomēr uzstādīšanas process prasa kolektīvu lēmumu: „Dzīvokļu īpašnieku kopienai jāpieņem lēmums par šādu skaitītāju uzstādīšanu, un tos nevar uzstādīt vienā atsevišķā dzīvoklī, tie jāuzstāda visā namā, lai sistēma darbotos.”

Paurs īpaši uzsver, ka nekas nav obligāti, un nama iedzīvotājiem vienmēr ir izvēle – pieņemt RNP piedāvājumu, atrast citu vai vispār atteikties.

„Taču ir svarīgi saprast, ka centralizēti uzstādīta sistēma kļūst par visu nama iedzīvotāju īpašumu. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja viens skaitītājs sabojājas septītajā gadā, par tā nomaiņu nemaksās viens nelaimīgais dzīvokļa īpašnieks... Par šo skaitītāju maksās visa dzīvokļu īpašnieku kopiena no nama kopējiem līdzekļiem.”

„Mēs pārāk ilgi esam iestrēguši pagātnē, 90. gados,” rezumēja Mārtiņš Paurs, „bet mēs strauji virzīsimies uz priekšu, un aicinu katru rīdzinieku par šo iespēju runāt ar kaimiņiem.”

Bet kas maksās par progresu?

„Rīgas namu pārvaldnieka” programma mehānisko skaitītāju nomaiņai pret ultraskaņas skaitītājiem tiek prezentēta kā solis ūdens zudumu samazināšanai un līdzekļu ietaupījumam iedzīvotājiem. Tomēr, neskatoties uz acīmredzamajām priekšrocībām, iniciatīva rada virkni jautājumu.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma jauno redakciju lēmums par ultraskaņas skaitītāju uzstādīšanu var tikt pieņemts pat ar mazākuma balsīm dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē. Piemēram, ja namā ir 100 dzīvokļu, atkārtotā sapulcē pietiek ar 16 īpašnieku piekrišanu, lai visiem dzīvokļu īpašniekiem uzliktu par pienākumu apmaksāt skaitītāju uzstādīšanu.

Tas nozīmē, ka mazākums, kas ir pret, tik un tā būs spiests piedalīties projekta finansēšanā caur obligātajiem uzkrājumiem.

Nepieciešami 30 miljoni eiro

Mārtiņš Paurs uzsver, ka ultraskaņas skaitītāju uzstādīšana nav obligāta, taču realitātē pārvaldnieka vai aktīvo kaimiņu spiediens var padarīt atteikšanos sarežģītu.

Turklāt viena skaitītāja uzstādīšanas izmaksas – aptuveni 90 eiro plus 0,35 eiro mēnesī par attālināto nolasīšanu – gulstas tikai uz iedzīvotāju pleciem. Namam ar 100 dzīvokļiem, kur vidēji uzstāda divus skaitītājus katrā dzīvoklī (karstajam un aukstajam ūdenim), kopējās uzstādīšanas izmaksas sastādīs 18000 eiro.

Ja ņem vērā 340000 skaitītājus RNP apkalpotajos namos, projekta kopējā summa sasniedz satriecošus 30,6 miljonus eiro (340000 × 90 eiro).

Minētā summa neietver ikmēneša izdevumus par datu nolasīšanu, kas visiem skaitītājiem sastādīs aptuveni 119000 eiro mēnesī (340000 × 0,35 eiro) jeb 1,43 miljonus eiro gadā.

Šie skaitļi raisa jautājumu, vai iedzīvotāji tiešām ir gatavi nest šādu finansiālo slogu par solīto ietaupījumu, kas atmaksāsies tikai pēc astoņiem gadiem?

Zudumu samazināšana līdz 3%: realitāte vai ambiciozs mērķis?

Vai jaunie skaitītāji tiešām ļaus samazināt ūdens zudumus līdz 3%? Godīgi sakot, pagaidām tam ir grūti noticēt, jo ūdens zudumus mūsu namos izraisa ne tikai skaitītāju neprecizitāte, bet arī noplūdes no vecām caurulēm.

RNP pilotprojekti tika veikti atsevišķos namos, iespējams, kontrolētos apstākļos, kas negarantē līdzīgus rezultātus visiem 340 000 skaitītājiem. Piemēram, cauruļu stāvoklis, iedzīvotāju uzvedība un skaitītāju uzstādīšanas kvalitāte, var ievērojami ietekmēt galīgos rādītājus.

Vai tas ir taisnīgi?

Asākais jautājums ir par finansiālā sloga sadalījumu. Ultraskaņas skaitītāju uzstādīšanu apmaksā iedzīvotāji, kas var kļūt par problēmu ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Pat ja skaitītāji atmaksāsies pēc astoņiem gadiem, kā apgalvo Paurs, sākotnējās izmaksas 90 eiro par skaitītāju (180 eiro dzīvoklim ar diviem skaitītājiem) daudziem var būt nepaceļamas. Rodas loģisks jautājums: „Kāpēc ūdens uzskaites sistēmas uzlabošana gulstas tikai uz iedzīvotāju pleciem?”

Turklāt maziem namiem ar 4–6 dzīvokļiem ikmēneša maksa par rādījumu nolasīšanu var būt augstāka par vidējo (0,35 eiro), kas palielina ilgtermiņa izdevumus.

Ambīcijas pret realitāti

Ūdens skaitītāju nomaiņas programma ir solis pareizajā virzienā, taču tās īstenošana ir saistīta ar nopietniem izaicinājumiem. Finansiālais slogs, kas gulstas uz iedzīvotājiem, potenciālā netaisnība lēmumu pieņemšanā un loģistikas sarežģītība liek apšaubīt ātru un efektīvu minētās programmas ieviešanu. Apgalvojums par zudumu samazināšanu līdz 3% izklausās ambiciozi, taču bez visas uzskaites sistēmas, tostarp kopējo nama skaitītāju modernizācijas, un skaidra īstenošanas plāna tas kļūst apšaubāms. Var secināt, ka RNP darbībai jābūt caurspīdīgākai attiecībā uz termiņiem, finansējumu un sociālajām garantijām, lai iegūtu iedzīvotāju uzticību. Pretējā gadījumā labā ideja riskē saskarties ar pretestību un rīdzinieku skepsi.