Jāmaksā arī nelaiķiem?

Apsaimniekotājs iesniedz prasību tiesā pret dzīvokļa mantinieku, pieprasot iepriekšējā īpašnieka parādu, bet jurists prot pierādīt, ka pārvaldniekam nav taisnība

Dzīvojamo māju apsaimniekotāji dažkārt izsūta rēķinus arī tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri vairs nav starp mums. Kad neizpildītās saistības par pakalpojumiem saprotamu iemeslu dēļ sasniedz astronomisku summu, pārvaldnieks pret mirušo īpašnieku vai viņa mantiniekiem vēršas tiesā. Viena no šādām tiesvedībām nesen beidzās Zemgales apgabaltiesā.

Miris? Nekā nebija, nodod skaitītāju rādījumus…

Deviņu stāvu mājā Kauguros, Engures ielā, dzīvokļa īpašniece Natālija K. ir mirusi jau vairāk nekā četrus gadus. Vientuļajai un salīdzinoši jaunajai sievietei bērnu nebija, par testamentu viņa nebija parūpējusies, tādēļ atstātā mantojuma noformēšanas process bija strīdīgs un vilkās ilgi.

Visu šo laiku dzīvoklis bija neapdzīvots un nebija neviena, kas nodotu skaitītāju rādījumus par nepatērēto ūdeni.

Pēc trim mēnešiem mājas apsaimniekotājs SIA Jūrmalas namsaimnieks nelaiķi jau bija iekļāvis ļaunprātīgo nemaksātāju sarakstā. Par formālu attaisnojumu kalpoja 2008. gada 9. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr.1013 Kārtība, kādā dzīvokļu īpašnieks norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Šo noteikumu 19. un 19.¹ punktā ir noteikts: „Ja veidojas starpība starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu (turpmāk – ūdens patēriņa starpība), tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.”

19.1 punktā teikts, ka „minēto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro, bet ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp šādiem dzīvokļu īpašniekiem:

19.1 1. kuri nav iesnieguši informāciju par ūdensskaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas”. Tādā veidā Natālija K. atsevišķā pozīcijā rēķinā saņēma visu mājas ūdens starpību. Lai saprastu labāk, ilustrācijai noderēs skaitļi, kuri izrakstīti no SIA Jūrmalas namsaimnieks prasības tiesai. Natālija nomira 2015. gada martā, bet jau maijā pārvaldnieks norakstīja uz viņas īpašumu visas mājas ūdens patēriņa starpību. Rezultātā maijā uz aizgājējas vārda tika izrakstīts papildu rēķins par ūdens starpību par summu 188,99 eiro, pēc tam seko 328,94 eiro, tad – 282,98 eiro un vēl 76,63 eiro, līdz 2015. gada augustā mākslīgi radītais parāds sasniedza 877,50 eiro.

Pirmās instances tiesā uz atbildētāja sola sēdās mantojumu pieņēmušais mirušās sievietes brālis Ivans K.

Prasītājs palika pie sava: proti, mājas apsaimniekotājs Jūrmalas namsaimnieks par Natālijas K. nāvi uzzinājis tikai tiesvedības laikā, bet jau minētajos Ministru kabineta noteikumos nav paredzēti izņēmumi, tādēļ komunālo pakalpojumu pārrēķina iespējas, pat ja īpašnieks ir nomiris, nepastāv. Pārvaldnieks prasīja, lai mantinieks samaksātu absurdo parādu par visas mājas ūdens starpību ilgstošā laika periodā, jo Natālijas K. dzīvoklim tas rēķinā iekļauts nenodotu individuālā ūdens patēriņa skaitītāja rādījumu dēļ.

Ivans K. šādai jautājuma virzībai kategoriski nepiekrita. Vēl vairāk – viņš pārsūdzēja ne tikai šo tiesas spriedumu, bet arī prasības par citiem savas mirušās māsas parādiem, kurus SIA Jūrmalas namsaimnieks bija iekļāvis prasībā (kopējā summa – 4134,95 eiro).

Savu interešu aizstāvībai jaunais dzīvokļa ieguvējs sāka meklēt kompetentu juristu. Tāds atradās Latvijas Cilvēktiesību komitejā – jurists Genādijs Kotovs. Pazīstamais cilvēktiesību aizstāvis lūdza komentāru MK noteikumu Nr. 1013 izstrādātājai Ekonomikas ministrijai, kā no tiesību normu viedokļa skaidrot rēķinu par ūdeni, kas ilgstoši aprēķināts mirušai personai. Atbildi jurists saņēma drīz, skaidrojumu bija parakstījis Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieka Edmunds Valantis.

Ierēdnis apliecināja, ka spēkā esošie noteikumi tiešā veidā nenosaka, kā apsaimniekotājam rīkoties, izrakstot rēķinus par patērēto un arī pārtērēto ūdeni situācijā, kad dzīvokļa īpašnieks ir miris un objektīvi nav varējis katru mēnesi nodot skaitītāja rādījumus. Edmunds Valantis tāpat pieļāva arī to, ka apsaimniekošanas uzņēmumā ne vienmēr var zināt, ka dzīvoklis ir palicis tukšs. Tomēr minēto noteikumu 28. punktā ir sacīts: „Ja prombūtnes dēļ dzīvokli neizmanto neviena persona un dzīvokļa īpašnieks nevar iesniegt informāciju par ūdensskaitītāja rādījumu, nevar veikt ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanu vai nodrošināt pārvaldniekam iespēju veikt attiecīgajā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, dzīvokļa īpašnieks par to iepriekš informē pārvaldnieku.” Tātad, ja par situāciju pārvaldniekam ir paziņots, tad ūdens skaitītāju rādījumus var nepaziņot un īpašniekam visas mājas ūdens starpību iekļaut rēķinā nevar.

Šāda norma ir jāpiemēro arī situācijā, kad dzīvokļa īpašnieks ir nomiris un neviens šo īpašumu nelieto, rezumē ministrijas ierēdnis.

Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis ieteica veidu, kā rīkoties ar dzīvokļa īpašumu Kauguros, kad rēķini nelaiķei izrakstīti un parāds izaudzis visai ievērojams. Jaunajam īpašniekam Ivanam K. par izveidojušos situāciju jāinformē apsaimniekošanas uzņēmums SIA Jūrmalas namsaimnieks, kā arī par to jāinformē visi mājas dzīvokļu īpašnieki ar piedāvājumu veikt pārrēķinu par ūdens starpību un to apmaksāt visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, jo ūdens starpības izveidē ir bijuši iesaistīti visi dzīvi esošie Kauguru mājas iedzīvotāji.

Rezultātā tiesa noraidīja SIA Jūrmalas namsaimnieks prasību par parāda piedziņu no Ivana K. par ūdens starpības apmaksu. Savukārt pārējos atbildētāja skaidrojumus tiesa noraidīja, uzliekot par pienākumu Ivanam samaksāt visu nelaiķes izveidoto parādu.

Proti izskaitīt līdz trīs!

Atbildētāja pārstāvis Genādijs Kotovs izmantoja iespēju iesniegt apelāciju un turpmākie notikumi pierādīja, ka tas nebija velti.

Otrās instances tiesa prasītājam noraidīja vēl vienu – daudz lielāku nelaiķes parāda daļu – 1816,75 eiro, pamatojoties uz Komerclikuma 406. pantu, kurā teikts, ka „no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš”.

Paskaidrosim, ka SIA Jūrmalas namsaimnieks trīs gadu laikā parādu nebija prasījis, tātad juridiski jau bija iestājies prasības noilgums un apsaimniekotājs bija zaudējis tiesības piedzīt parādu.

Genādijs Kotovs šo tiesību normu atcerējās šādā saistībā – SIA Jūrmalas namsaimnieks, vēl dzīvai esot Natālijai K., ar dzīvokļa īpašnieci 2012. gada 9. martā noslēdza vienošanos par 1816,75 eiro liela parāda pakāpenisku nomaksu (parāds izveidojies par periodu, sākot no 2007. gada augusta). Taču maksājumi bija neregulāri un bija tikai trīs iemaksas. Beidzamais maksājums fiksēts 2012. gada novembrī.

Par maksāšanas disciplīnu šoreiz nerunāsim, iespējams, smagā slimība paņēma savu tiesu finanšu līdzekļu, jo ārstēšanās mūsu valstī, kā zināms, nav lēta. SIA Jūrmalas namsaimnieks bija tiesības jau 2 mēnešus pēc grafika kavējuma vērsties tiesā ar prasību pret nedisciplinēto maksātāju, taču SIA Jūrmalas namsaimnieks par šīm nepildītajām saistībām atminējās vairāk nekā trīs gadus pēc Natālijas K. nāves. Pierādījums prasītāja vājajām juridiskajām zināšanām bija noilgumā esošās summas iekļaušana gala prasībā, kas veidoja 4134,90 eiro.

Prasība tika iesniegta 2015. gada 30. aprīlī, tātad trīs gadu termiņš pārsniegts.

Atbildētāja pārstāvja argumenti bija tik pārliecinoši, ka prasītājs uz apelācijas tiesas sēdi ieradās ar lūgumrakstu par vecā parāda 1816,75 eiro apmērā piedziņas atsaukšanu.

Temīdai nekas cits neatlika, kā izbeigt tikko uzsākto tiesas sēdi, atstājot atbildētājam par pienākumu samaksāt tikai to parāda daļu, kas par mantoto dzīvokli bija izveidojes beidzamajos trīs gados.

Ir tiesas precedents

„Tiesas gala lēmums, kas stājās spēkā, manam aizstāvamajam uzlika par pienākumu samaksāt SIA Jūrmalas namsaimnieks parādu 760,82 eiro apmērā,” avīzei apstiprināja Genādijs Kotovs. Tas ir sešas reizes mazāk, nekā prasītājs bija iecerējis saņemt sākumā. Papildus taisnīgam tiesas spriedumam ir otrs ieguvums, un tas ir tiesas precedents, kas parāda, ka no nelaiķa nevar piedzīt visas mājas ūdens patēriņa starpību, atsaucoties uz MK noteikumiem Nr. 1013.

Strīds, kas ir šīs tiesvedības pamatā, ir visai tipisks – bieži tiek izsludināts mantojums ar lielu parādu slogu, tāpēc mantojuma ieguvējam gaidītais gardais kumoss kļūst par apgrūtinājumu, no kura gribas ātrāk atbrīvoties vai nepieņemt mantojumu vispār.

Gadījums ar dzīvokli Kauguros mums visiem māca – vislabākais grūtā situācijā ir atrast laba jurista padomu.