Latvijas mājokļu politiku vajag glābt?

Aleksandrs Sakovskis: „Pienācis laiks ieviest reālus sodus par pieļautajiem pārkāpumiem daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanas nozarē!”

Latvijā nav oficiālas informācijas par to, cik apsaimniekošanas uzņēmumu un privātpersonu – apsaimniekotāju – darbojas nozarē. Vēl mazāka nojausma valdībai ir par to, cik kvalitatīvi strādā apsaimniekotāji. Rīgas apsaimniekotāju asociācijas eksperts un bijušais Saeimas Mājokļu apakškomisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Sakovskis uzskata, ka valdībai pēc iespējas ātrāk ir jāievieš kārtība mājokļu apsaimniekošanas nozarē.

Jāizstrādā līdz galam likumi!

– Mājokļu politika Latvijā ir salīdzinoši vāji sakārtota, – uzskata Aleksandrs Sakovskis. Par to liecina ne tikai ārkārtīgi lielais iedzīvotāju sūdzību skaits par pārvaldnieku pretlikumīgajām darbībām, bet arī kompetentu ekspertu viedoklis, piemēram, no Latvijas Pašvaldību savienības.

– Ko darīt, lai pārkāpumi nozarē samazinātos un pārvaldnieku darbs uzlabotos?

– Esmu pārliecināts, ka Latvijā līdz galam jāizstrādā esošie likumi, kas regulē nozari, un tos pavadošie Ministru kabineta noteikumi. Piemēram, liela nepareizība mājokļu apsaimniekošanā ir sodu trūkums par likuma noteikumu nepildīšanu. Pārvaldnieks var nesodīts izvairīties no savu tiešo pienākumu pildīšanas, piemēram, strādāt bez speciālas, likumā noteiktas izglītības, var izvairīties sniegt dzīvokļu īpašniekiem informāciju un atskaites par savu darbību, ir bijuši gadījumi, kad apsaimniekotāji pat veikuši pretlikumīgas darbības ar iedzīvotāju samaksātajiem naudas līdzekļiem. Ja mājā atrodas pietiekami aktīvi un zinoši dzīvokļu īpašnieki, kuri vēršas tiesā ar administratīvu prasību, tikai tad pastāv varbūtība, ka negodprātīgais pārvaldnieks tiks sodīts. Visbiežāk pārvaldnieki pārkāpēji mierīgi turpina iesāktajā manierē, tādā veidā graujot cilvēkos ticību ikvienam apsaimniekošanas uzņēmumam, arī tiem, kuri strādā godprātīgi.

Par pārkāpumu – sods!

– Domājams, ka apsaimniekotāji, kas strādā godprātīgi, Latvijā ir vairākumā. Kā likums varētu palīdzēt viņu darbā un vienlaikus ierobežotu pārkāpējus?

– Uzskatu, ka viens veids, kā valsts varētu kontrolēt apsaimniekošanas uzņēmumus, ir pie Ekonomikas ministrijas izveidotais Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistrs. Patlaban reģistrēšanās šajā datubāzē pārvaldniekam ir brīvprātīga, neviens nezina, cik pārvaldnieku turpina apsaimniekot mājas, neievietojot datus par sevi reģistrā. Turpmāk būtu jāpanāk, ka tiek aizliegts darboties tiem apsaimniekotājiem, kuri nav iesnieguši ziņas par sevi vai arī nevar reģistrēties, jo neatbilst Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma prasībām. Savukārt, ja nereģistrējies apsaimniekotājs turpina darbību, viņam ir jāsaņem sods, bet paši kliedzošākie pārkāpumi būtu jāsoda ne tikai administratīvi, bet jāierosina krimināllieta.

– Lai nodrošinātu šādu uzraudzību, valstij būtu jādibina jauna institūcija, kas izskatītu iedzīvotāju sūdzības?

– Taisnība. Ja lems pastiprināt kontroli pār apsaimniekošanas nozares darbību, būs nepieciešama jauna struktūra, kas īstenos šo kontroli. Būvniecības nozarē šādu uzraudzību realizē Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošais Būvniecības valsts kontroles birojs. Uzskatu, ka pēc šīs analoģijas pie Ekonomikas ministrijas būtu jāizveido valsts kontroles birojs māju pārvaldīšanas nozarei. Šis birojs varētu pārņemt pārvaldnieku reģistra vešanu, aktualizēšanu un uzturēšanu, kā arī izskatīt iedzīvotāju sūdzības.

Diemžēl, lai iedibinātu kārtību apsaimniekošanas nozarē, ar to vien būs par maz, vēl ir nepieciešami risinājumi, kas pašiem iedzīvotājiem ļautu daudz aktīvāk piedalīties savu māju apsaimniekošanā.

Īpašniekiem vajadzīga palīdzība

– Par kādiem risinājumiem ir runa?

– Eksperti jau patlaban runā par labojumu nepieciešamību Dzīvokļu īpašumu likumā un citos normatīvajos aktos. Tie skartu kārtību, kādā dzīvokļu īpašnieki pieņem lēmumus, kas saistīti ar mājas apsaimniekošanu. Pašlaik dzīvokļu īpašnieki lēmumus pieņem vai nu balsojot dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, vai ar anketēšanas palīdzību, vai kādā citā veidā, par kuru nobalsojusi dzīvokļu īpašnieku kopība. Praktiski visbiežāk īpašnieki savstarpēji vienojas balsojot vai rakstiskā anketā. Plānotās izmaiņas ļautu balsot arī attālināti – izmantojot internetu.

– Kas nepieciešams, lai šis mūsdienīgais viedokļa izteikšanas veids kļūtu par realitāti?

– Internetā ir jārada vienota platforma, kurā mājas pārstāvji varētu izveidot nosacītu savas mājas profilu, kurā ievietot jautājumus, par kuriem jābalso, un pēc tam saņemt šo balsojumu. Šāda platforma varētu darboties, piemēram, valsts pakalpojumu portālā www.latvija.lv, kurā ir uzticama katra lietotāja autorizācija.

Kā balsosim no attāluma?

– Vai tiešām nepieciešama elektroniskā balsošana, ja līdz šim māju kopējie lēmumi gluži labi tika pieņemti ierastajā kārtībā – kopsapulcēs?

– Skatīsimies patiesībai acīs: katru mēnesi šo valsti pamet cilvēki. Viņi dodas prom, bet savus dzīvokļus izīrē. Savukārt nomniekiem nav nekādu tiesību mājai svarīgu lēmumu pieņemšanā (ja vien dzīvokļa īpašnieks nav atstājis rakstiski noformētu pilnvaru). Tā izveidojas situācija, ka 100 dzīvokļu mājā nav cerību savākt kvorumu, lai novadītu sapulci, jo cilvēki vienkārši nav uz vietas, nemaz nerunājot par lēmumu pieņemšanu. Nevienam šajā valstī nav nojautas, cik vajadzīgu lēmumu, izdevīgu projektu vai remontu šādā veidā ir norauts. Ja netiks atvieglota lēmumu pieņemšanas procedūra un aizbraukušie nevarēs iesaistīties lēmumu pieņemšanā, Latvijas dzīvojamā fondā remontu būs arvien mazāk.

Slikti apsaimniekot ir bīstami

– Kādēļ valsts līdz šim nav pieņēmusi tik vienkāršus lēmumus?

– Baidos, ka valstij visu laiku bijis ērtāk visu atbildību pārlikt uz dzīvokļu īpašniekiem. Esam jau pieraduši pie visbiežākā politiķu ieteikuma – lai apsaimniekošanas nozari regulē brīvais tirgus! Ja dzīvokļu īpašniekiem ir tik grūti un pārvaldnieks slikti strādā, neviens nav saistīts uz mūžu, to vajag nomainīt. Jautājums – kādēļ valsts tomēr izvēlas kontrolēt atsevišķas nozares, piemēram, pārtikas ražošanu? Tieši tāpat arī tur varētu izmantot demagoģisko domu – cilvēks taču nav bezpalīdzīgs, lai pats izvēlas pirkt svaigu produktu vai ar izbeigušos termiņu. Nopirka ar izbeigušos termiņu un saindējās? Nekas, nekas, turpmāk zinās un pie šī pārdevēja nekad neiepirksies. Tikai šo absurdu valsts nepieļauj.

Varbūt ir pienācis laiks valdībai beidzot atzīt, ka slikta apsaimniekošana ir daudz bīstamāka par tirdzniecību ar savecējušiem produktiem, ka katrs atsevišķais dzīvokļa īpašnieks var neatšķirt labu apsaimniekošanu no sliktas, ka dzīvokļu īpašnieku kopība nespēj izsekot līdzi, cik godprātīgi apsaimniekotājs pilda visus viņa darbu regulējošos likumus?

Sekas tam var būt šausmīgas: agrāk vai vēlāk veco māju izturība beigsies un, remontu tā arī nesagaidījušas, tās sabruks.

Lai to nepieļautu, likumdevējiem ar kaut ko jāsāk: jāpanāk, lai katra pārvaldnieka kvalifikācija atbilstu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma prasībām un informācija par to būtu ievietota Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistrā. Nereģistrētiem pārvaldniekiem jāliedz iespēja nodarboties ar māju apsaimniekošanu.

Viss sākas ar prioritātēm

– Cik reāli ir ieviest kontroles institūciju par apsaimniekošanas nozari Latvijā?

– Mana pieredze Saeimas Mājokļu apakškomisijas vadītāja darbā ir parādījusi, ka mājokļu pārvaldīšanas nozares sakārtošana neietilpst varas partiju prioritāro darbu sarakstā. Paskatieties kaut vai uz vienu svarīgu likumprojektu – Par piespiedu dalītā īpašuma attiecību izbeigšanu. To ar nepacietību gaida tik daudzu māju iedzīvotāji, kuru īpašumi atrodas uz trešajai personai piederošas zemes. Ne Saeima, ne Ministru kabinets sešu gadu laikā nav spējuši izstrādāt pieņemamu šī likuma variantu. Lieta no sastinguma punkta izkustējusies tikai tagad, jo risināt jautājumu, kas skar simts tūkstošus cilvēku, pirms vēlēšanām ir ļoti izdevīgi.

Ja katrs labojums mājokļu jautājumu sakārtošanas lietā prasīs sešus gadus, nekāds labs rezultāts nav gaidāms. Tas nozīmē, ka mājokļu politikai jākļūst par politiķu prioritāti gan Saeimā, gan valdībā.