Mūs gaida “barankas efekts”!

Eksperta prognozes: vai ir vērts renovēt Rīgas namus, ja drīz iedzīvotāji masveidā pārcelsies prom no pilsētas?

Padomju laikā celtās daudzdzīvokļu ēkas Latvijā strauji noveco, raisot plašas diskusijas iedzīvotāju, attīstītāju, arhitektu un baņķieru vidū. Lai gan renovācijai ir acīmredzamas priekšrocības, tā joprojām notiek lēni, jo saskaras ar finansiāliem un koordinācijas šķēršļiem, kā arī sabiedrības neizpratni.

Ekspertu vērtējumā pilnīga ēkas renovācija, kas ietver inženierkomunikāciju atjaunošanu, konstrukciju pastiprināšanu, siltināšanu un logu nomaiņu, šobrīd izmaksā aptuveni 1000 eiro par kvadrātmetru. Savukārt jaunas ēkas celtniecība no dzelzsbetona paneļiem ar siltināšanu, ventilāciju un jaunām inženierkomunikācijām izmaksā no 1400 līdz 1650 eiro par kvadrātmetru.

SEB bankas eksperts Māris Saulais norāda, ka energoefektivitātes projektiem, kas iesniegti valsts atbalsta programmām caur Altum, vidējās izmaksas ir 450-500 eiro par kvadrātmetru. Tomēr arhitekts Roberts Vilks piebilst, ka vairums Altum atbalstīto siltināšanas projektu, visticamāk, neietver iekšējo inženierkomunikāciju pārbūvi, kas veido būtisku daļu no kopējām remonta izmaksām un nepieciešamības.

Būvuzņēmējs Gatis Bērziņš no uzņēmuma Bildberg apstiprina, ka kvalitatīva rekonstrukcija prasa daudz vairāk darbu nekā tikai ēkas siltināšana. Viņš skaidro, ka pilnīga renovācija, ja nepieciešams pastiprināt konstrukcijas, nomainīt logus un veikt siltināšanu, maksās aptuveni 1000 eiro par kvadrātmetru. Tātad, lai arī renovācija prasa ievērojamas investīcijas, tā ir ievērojami lētāka nekā jauna mājokļa iegāde.

Sabiedrības viedoklis: saprot, bet nedara?

Norstat aptaujas rezultāti atklāj paradoksālu situāciju attiecībā uz sabiedrības attieksmi pret renovāciju Latvijā:

• 54% respondentu uzskata renovācijas izmaksas par pārāk augstām.
• 38% atzīst, ka viņu mājai ir nepieciešama renovācija sliktā stāvokļa vai nepietiekamas energoefektivitātes dēļ.
• Roberts Vilks precizē, ka ar "sliktu stāvokli" cilvēki, visticamāk, saprot novecojušas iekšējās inženierkomunikācijas (elektroinstalāciju, ūdensvadu, kanalizāciju, ventilāciju), kurām bieži vien ir vairāk nekā 50 gadu, nevis tikai zemu energoefektivitāti.
• Lielākā daļa, 80% aptaujāto, uzskata, ka renovācija ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti mājoklī.
• Tāpat 80% apzinās, ka renovācija samazinās apkures un citu komunālo pakalpojumu rēķinus.
• 70% piekrīt, ka pēc renovācijas nekustamā īpašuma vērtība pieaug.
• Tomēr 40% nevēlas maksāt par renovāciju, un tikpat daudz, 40%, neiebilst pret maksāšanu.
• Tikai 4% uzskata, ka valstij vai pašvaldībai nevajadzētu iesaistīties daudzdzīvokļu ēku renovācijas apmaksā, bet 75% respondentu uzskata, ka tieši varas iestādēm vajadzētu to darīt.

Šķēršļi ceļā uz mērķi

Aptauja atklāja galvenos šķēršļus renovācijas procesam:

• Iedzīvotāju nespēja vienoties — 50%.
• Pārāk augstas cenas — 54%.
• Nepietiekams valsts vai pašvaldības atbalsts — 29%.
• Iedzīvotāju neizpratne par procesu un rezultātu — 25%.
• Grūtības ar kredītu saņemšanu — 21%.
• 70% nezina, ar ko sākt mājas renovācijas procesu.
• Tikai 1% respondentu neuzskata renovācijas procesu par pārāk birokratizētu.

Vai bankas palīdzēs?

Māris Saulais uzsver, ka bankas ir gatavas finansēt renovācijas projektus: “Bankas ir gatavas finansēt pat visus 100% renovācijas izmaksu”. Eksperts, visticamāk, domāja tos renovācijas projektus, kas nav saņēmuši 50% valsts atbalstu caur Altum. Pašlaik viss pieejamais līdzfinansējums ir rezervēts, un iedzīvotāji ar bažām gaida ziņas par pieteikumu pieņemšanas atsākšanu. Tas nozīmē, ka mājai var arī nebūt uzkrājumu siltināšanai un remontam. Bankai galvenais ir iedzīvotāju gatavība un balsu skaits par renovāciju.

Tomēr reģionos, kur samazinās iedzīvotāju skaits, bankas var būt mazāk ieinteresētas izsniegt finansējumu, jo tām ir svarīgi, lai mājā būtu iedzīvotāji, kas spēs ilgtermiņā atmaksāt kredītu. Šādos gadījumos, pēc ekspertu domām, pašvaldību namu pārvaldes bankām varētu būt uzticamāki klienti nekā iedzīvotāju biedrības.

Neskatoties uz sabiedrības vēlmi pēc valsts vai pašvaldības palīdzības renovācijā, Roberts Vilks atgādina: “Visas daudzdzīvokļu mājas ir privātīpašums, un valstij vai pašvaldībai tur nekas nav jāiegulda”. Viņš piebilst, ka valsts un pašvaldības uzdevums ir nodrošināt infrastruktūru – labus ceļus, tiltus un tīklus, bet ne ēkas drošību. Māris Saulais aicina atcerēties, ka tas ir "jūsu īpašums, katra no mums īpašums. Mums ir par to jārūpējas”.

Kādas ir perspektīvas?

Gatis Bērziņš uzskata, ka ikvienam vajadzētu padomāt, cik viņa dzīvoklis maksās pēc 10 gadiem, ja māja netiks renovēta. Apzinoties, ka īpašuma vērtība kritīsies, jebkurš īpašnieks piekritīs salīdzinoši nelieliem izdevumiem šodien, lai saglabātu īpašumu un līdzekļus nākotnē.

Roberts Vilks min Sarkandaugavu kā piemēru, kur, viņaprāt, daudzas mājas ir kvalitatīvi atjaunotas. Viņš to saista ar aktīvām apkaimes biedrībām, kas iedvesmo iedzīvotājus un sniedz viņiem atbalstu. Arhitekts uzskata, ka ir nepieciešams strukturālāk un ilgtermiņā izlemt, kuras mājas ir vērts renovēt un kuras ne.

“Purvciemam un Ziepniekkalnam nākotnes nav”

Šajā kontekstā arhitekts Roberts Vilks izsaka diezgan radikālu viedokli par padomju laikā celto Rīgas mikrorajonu nākotni un jaunās paaudzes centieniem. Viņš apgalvo: “Es uzskatu, ka Rīgas jaunajiem rajoniem, kas tika uzcelti padomju laikā, nav lielas nākotnes”. Viņš ir pārliecināts, ka "jaunā paaudze, kas tur dzīvo, centīsies izrauties no šīs vides, to rāda visa pasaules prakse". Viņš prognozē, ka šīs ģimenes pārcelsies uz tuvāko iespējamo vietu ar mazstāvu apbūvi un rindu mājām, pametot Purvciemu, Dārzciemu un pat tādus salīdzinoši jaunos rajonus kā Ziepniekkalns. Tas ir viņa personīgais uzskats, kas, visticamāk, balstīts uz viņa novērojumiem par dzīvojamo rajonu attīstības tendencēm.

SEB bankas eksperts Māris Saulais piekrīt Robertam Vilkam, taču norāda uz vēl vienu problēmu, ko varētu radīt šāda iedzīvotāju aizplūšana. “Es pilnīgi tam piekrītu. Kā liecina daži pētījumi, nākotnē Rīgā var veidoties ‘barankas efekts’. Tas nozīmē, ka pilsētas centrs kļūs tukšs, bet iedzīvotāji apmetīsies tam apkārt. Taču tas ir temats citai diskusijai”.

Un kas tālāk?

Tomēr pārcelšanās uz rindu mājām mūs negaida ne šodien, ne rīt, tāpēc ir nepieciešams domāt par Rīgas namu renovāciju. Eksperti vienojas, ka galvenais veiksmes atslēga ir iedzīvotāju savstarpējā komunikācija un pašorganizēšanās. Māris Saulais aicina sākt iepazīties ar kaimiņiem un panākt kopīgu viedokli, ne tikai sapulcēs, bet arī neformālos pasākumos, piemēram, pagalma svētkos.

“Es uzskatu, ka Rīga varētu sniegt vēl lielāku atbalstu apkaimju biedrībām. Tās šobrīd ir nepietiekami finansētas, un tas ir jālabo,” ierosina Roberts Vilks.

Tādējādi, neskatoties uz augstajām sākotnējām izmaksām un birokrātiskajām grūtībām, daudzdzīvokļu namu renovācija tiek atzīta par nepieciešamu un izdevīgu investīciju. Galvenais izaicinājums joprojām ir iedzīvotāju mobilizēšana un informēšana, kā arī konsekventas un ilgtermiņa valsts stratēģijas izstrāde, kas atbalstītu īpašnieku un vietējo kopienu iniciatīvas.