Zemes nomnieku bēdu ābece

Mēģināsim uzreiz zemes jautājumā ieviest nedaudz skaidrības. Latvijas likumi neļauj cilvēkiem, kam pieder dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās, atteikties nomāt privāto zemi, uz kuras māja atrodas. Attiecībā uz nomas maksas lielumu arī rokas iedzīvotājiem ir cieši jo cieši saistītas. Taču pat šādos skarbos apstākļos ir un paliek problēmas, kuras, lai cik grūti, tomēr jārisina.

Maksājiet par astoņiem hektāriem

Diskriminācija zemes jautājumā ir redzama skaidrāk par skaidru. Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji sadalījušies divās kategorijās. Pirmajā ir tie laimīgie, kuru mājas atrodas uz valsts vai pašvaldības zemes. Parasti viņiem ir bijis ļauts kopā ar dzīvokli privatizēt arī mājai piesaistīto zemesgabalu. Otrajā grupā ir iedzīvotāji, kuriem iespēja privatizēt zemi ir liegta, jo tai jau ir saimnieks.

Bet vēl par maz, ka cilvēki nonākuši zemes nomas verdzībā, viņiem vēl liek maksāt par milzīgām teritorijām, kam ar māju nav nekāda sakara!

– Zvanu jums visas mājas vārdā, – klausulē raud sirmā Marijas kundze. – Dzīvojam Ķengaragā, katru ceturksni saņemam no namu pārvaldes zemes nomas rēķinus – pa 30 latiem katram dzīvoklim. Aptīra līdz pēdējam!

Aptīrīšanas faktu Marijas kundze apstiprināja ar dokumentiem. Daudzdzīvokļu nams, kurā viņa mājo, atrodas uz liela privātā zemesgabala. Līdz zināmam laikam šis fakts mājas iedzīvotājus nesatrauca, jo no namu pārvaldes sūtītie rēķini par zemes nomu bija gluži pieciešami.

– Nu jau būs trīs gadi, kopš nomas maksa paaugstināta, – stāsta sieviete. – Mēs ar kaimiņienēm sākām pētīt rēķinus un atklājām, ka ik pa trim mēnešiem par zemi maksājam 25–30 latus.

Maksu nosaka atbilstoši dzīvokļa platībai, tāpēc vienistabas dzīvokļu īpašniekiem tā ir nedaudz mazāka, bet tie, kas mājo trijās istabās, norēķinās pēc pilnas programmas.

– Pārvaldnieks parādīja mūsu mājai piesaistītās zemes plānu, – satraukti stāsta Marijas kundze. – Izrādās, ka mēs jau divdesmit gadus nomājam astoņus (!) hektārus mūsu piecstāvu mājai piegulošās zemes.

Kāpēc vecās „hruščovkas” iemītniekiem vajadzīgi veseli astoņi hektāri, to namu pārvaldē pat nesāka skaidrot.

– Toties sacīja, ka sētnieks kopj tikai 500 kvadrātmetru lielu pagalmu, pārējie septiņarpus hektāri mājai skaitoties „simboliski”, – nopūšas sirmgalve.

Ko vecās kundzītes pēc atgriešanās no sarunām namu pārvaldē var iesākt? Tikai pavaimanāt un izklīst pa dzīvokļiem, izjūtot savu absolūto bezpalīdzību šajā pasaulē valdošo tikumu un likumu priekšā.

Atteikties – tikai savstarpēji vienojoties

Devāmies pēc informācijas pie Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kopīpašuma pārvaldīšanas organizēšanas nodaļas vadītājas Ingrīdas Mutjanko.

– Sakiet, lūdzu, kas notiek galvaspilsētā? Kāpēc iedzīvotājiem uzspiež tik lielus privātās zemes gabalus?

– Mēģināsim noskaidrot, kāds tam iemesls. Vispirms jāsaprot, kas ir mājai funkcionāli nepieciešamais zemesgabals un kas piegulošā teritorija, kas mājai piesaistīta pēc plāna privatizācijas laikā.

– Vai tad starp šiem jēdzieniem var būt atšķirība? Skaidrs taču, ka mājai jānomā funkcionāli nepieciešamā teritorija, ne metra vairāk!

– Spēkā esošajiem likumiem šai jautājumā ir cits viedoklis. Piemēram, likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” teikts, ka privatizējamai dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamais zemes gabals ir zeme, uz kuras uzcelta dzīvojamā māja, tās uzturēšanai, apsaimniekošanai un funkcionēšanai nepieciešamie infrastruktūras, labiekārtojuma un komunikāciju elementi.

– Tur nebūtu ko strīdēties.

– Savukārt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums skaidro, kas ir mājai piesaistītais zemesgabals. Tas jau ir pavisam cits jēdziens. Tā ir zeme, uz kuras atrodas citas personas īpašumā esoša dzīvojamā ēka, kuru šī persona lieto.

– Pagaidām neko nesaprotu!

– Esiet pacietīga. Pārvaldīšanas likumā teikts, ka pārvaldniekam jānoslēdz līgums ar zemes īpašnieku par mājai piesaistītā zemesgabala lietošanu. Teorētiski viņam iedzīvotāju vārdā vajadzētu nomāt tikai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu. Praksē bieži vien rodas strīdi par šāda zemesgabala lielumu.

– Lūk, arī Marijas kundze interesējas, vai viņas māja var atteikties no absolūti nevajadzīgajiem astoņiem privātās zemes hektāriem.

– Vienpusējā kārtā – nē, nevar. Cilvēki arī agrāk ir mēģinājuši atteikties no „liekās” teritorijas, atsaucoties uz Privatizācijas likumu un tajā ietverto mājai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala definīciju. Taču attiecībā uz saimnieka zemi šī norma nedarbojas.

– Kā tā?

– Tas pats Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums aizstāv zemes īpašnieka intereses un viņa tiesības gūt no savas zemes ienākumu. Piemēram, māja atrodas triju hektāru liela zemesgabala vidū. Ja dzīvokļu īpašnieki gribēs maksāt tikai par sava pagalma 500 kvadrātmetriem, kas atliks zemes īpašniekam? Pāri palikušais zemesgabals citiem mērķiem nav izmantojams. To nevar pārdot, nevar apmežot, tam ir viena vienīga funkcija – nodrošināt mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu.

– Bet kas tad sākotnēji ir pieņēmis lēmumu piesaistīt mājai astoņus hektārus?

– Parasti ar to nodarbojās Valsts zemes dienests vai licencēti mērnieki. Viņiem, veicot zemesgabalu uzmērīšanu un piesaistīšanu, bija dotas tiesības vadīties ne tikai pēc likumiem, bet arī apstākļiem.

– Tātad atteikties no liekās zemes tagad iespējams, tikai vienojoties ar tās īpašnieku?

– Jā, tā ir.

– Bēdīgi. Un pēdējais jautājums: vai pareizi rīkojas namu pārvalde, bez jebkāda atšifrējuma pievienojot nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju ailē „Zemes nomas maksa”?

– Nevienā normatīvajā aktā nav norādīts, kā jāizskatās tādam rēķinam. Taču mēs departamentā uzskatām, ka pareizāk būtu, ja pārvaldnieks rēķinā atsevišķi norādītu ne tikai nomas maksu, nomas priekšmetu (zemesgabala platību), bet arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju par iznomāto zemesgabalu.

– Vai pārvaldniekam ir tiesības patstāvīgi slēgt zemes nomas līgumu, ja iedzīvotāji viņu nav pilnvarojuši to darīt?

– Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu pārvaldnieks ne tikai var slēgt šādu līgumu, bet viņa pienākums ir to darīt neatkarīgi no tā, vai iedzīvotāji viņu ir pilnvarojuši, vai ne.