Rīdzinieki prasa nekavējoties sākt cīņu ar žurkām!

Bīstamie grauzēji ir sagrābuši pagalmus un pagrabus, bet tagad lien arī dzīvokļos: ko rīdzinieki sagaida no pašvaldības? 

Rīgā sākusies parakstu vākšana pret žurku izplatību. Iedzīvotāji pieprasa uzstādīt izturīgākus atkritumu konteinerus, ko grauzēji nespētu sabojāt, un uzlabot pašvaldības namu pārvaldes darbu. Petīcija ievietota portālā manabalss.lv.

«Ir kļuvis ļoti neomulīgi!»

Žurku problēma Rīgā nav nekas jauns. Galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi to pastāvīgi apspriež, tostarp – sociālajos tīklos.

«Kas noticis ar Rīgu? – jautā Sandra. – Aizbraucām vakarā pastaigāties pa Vecrīgu ar suni, iegājām Bastejkalnā, bet pavadījām tur ne vairāk kā piecas minūtes, jo pa šo laiku redzējām četras žurkas! Viena žurka šķērsoja taku parkā. Vēl viena skrēja pie kanāla, bet otrā krastā vēl viena otrai sekoja, kaut kur steidzoties. Kļuva ļoti neomulīgi, ņemot vērā biežākos leptospirozes gadījumus, tāpēc mēs steidzāmies mājās. Mēs paši esam no mazas pilsētas Pierīgā. Pie mums es nebiju pamanījusi tik daudz žurku. Diemžēl man nav pierādījumu, neienāca prātā uzņemt video, turklāt bija tumšs, bet žurku silueti bija atpazīstami...

Ja godīgi, es pat nezinu, kā Rīgas domei ar to cīnīties. Kaisīt indi ir nedroši citiem dzīvniekiem, piemēram, tiem pašiem suņiem... Bet kaut kā jau šī problēma ir jārisina, vai tad ir normāli, ka galvaspilsētā ir tik liels žurku skaits?»

«Vai mums ir karš?»

Tēmu atbalstīja citi rīdzinieki, kuriem tā nav vienaldzīgā. Piemēram, Nadežda Drozdova pastāstīja, ka bieži pastaigājas ar suņiem ap sešiem no rīta, maršruts daļēji iet gar atkritumu konteineriem: «Žurkas un peles staigā nesavāktās lapu kaudzēs, apgrauž konteineru stūrus. Vai mums ir karš? Tik netīru Rīgu savā ilgajā mūžā neatceros.»

«Mūsu rajons Ziepniekkalns arī mudž no žurkām, – apstiprina Ruslana Jevsejeva, – ir bail izmest atkritumus, jo pie konteineriem ir to bari. Žurkas skraida pa zālieniem, slēpjas zem mašīnām gaišā dienas laikā…»

Līdzīgu invāziju piedzīvo arī Pļavnieku rajona iedzīvotāji: «Pat Bērzu birzī ir kļuvis vairāk žurku un peļu, agrāk tā nebija. Grauzēji pat pārstājuši baidīties no cilvēkiem, mierīgi izskrien uz celiņiem un sēž.»

Aļona pamatoti norāda, ka problēma saasinājās, kad pie katras mājas uzstādīja savus atkritumu konteinerus, uzticēja teritoriju tīrīšanu nevis sētniekiem, bet tā saucamajām brigādēm, un likvidēja gandrīz visus ielu kaķus: «Tagad ne tikai Rīgas centrs cieš no pelēm un žurkām, bet arī visi mikrorajoni.»

Vai agrāk prata cīnīties?

Savukārt Nata Kuzņecova-Brehmane atgādina, ka žurkas Rīgā ir bijušas vienmēr: «Bērnībā dzīvoju Rīgas centrā Sarkanarmijas ielā (tagad Bruņinieku iela) pretī maizes ceptuvei, un žurkas tur bija gandrīz kaķu lielumā, gāja pāri ielai un kaudzēm pulcējās pagalmos, kur stāvēja atkritumu konteineri. Bet ar tām cīnījās dienesti, pēc tam konteinerus aizvāca, un atkritumu mašīna brauca pēc saraksta. Tad žurku kļuva mazāk. Bet tagad žurku ir daudz ne tikai centrā, bet arī mikrorajonos. Pamatā tās ir vietas, kur ir pārtikas atliekas.

Ja atkritumu konteineri tiktu iežogoti un blakus tiem liktu indi, tad tas būtu droši suņiem (ja saimnieki pastaigājas pavadā, kā to nosaka noteikumi)».

«Pilsētai vajadzīgs steidzams risinājums!»

Lūk, pilns petīcijas teksts ar prasību sākt cīņu pret žurkām Rīgā, ko portālā manabalss.lv ievietojusi Tatjana Bondare-Judina:

«Rīgas pilsētas iedzīvotāji, īpaši tie, kas dzīvo centrā, jau vismaz divus gadus cieš no žurku un peļu pastiprinātas izplatīšanās. Kā ziņo portāls LSM, Rīgā pastiprināti izplatās bīstama infekcijas slimība leptospiroze, kuru pārnēsā nekotrolējami savairojušies grauzēji.

Epidemioloģiski bīstama situācija pasliktinās aukstajā laikā, kad žurkas un peles pārceļas uz telpām, inficējot pārtikas preces.

Apsaimniekotāju veiktā nekoordinētā deratizācija atsevišķās teritorijās var būt neefektīva un var veicināt grauzēju migrāciju pilsētā, ja tā netiek īstenota vienoti visā pilsētā.

Žurku invāziju daļēji veicina arī bioloģisko atkritumu konteineru izvietošana Rīgas pilsētā, jo bioloģiskie atkritumi piesaista grauzējus. Konteineri nav grauzēju izturīgi un žurkas var izgrauzt tajos caurumus un baroties no tiem. Uzskatām, ka pilsētai nekavējoties jārod risinājums šai problēmai.

Lūdzam Rīgas valstspilsētas pašvaldību organizēt koordinētus centralizētus deratizācijas pasākumus visā valstspilsētas teritorijā, kompleksā ar teritorijas tīrīšanu un pasākumiem jaunas žurku invāzijas novēršanai. Līdzīgi, kā ūdensvada dezinfekcija cīņā pret legionellas baktērijām, arī cīņai pret leptospirozi un citām grauzēju pārnēsātajām slimībām jābūt pilsētas prioritātei rūpēs par iedzīvotāju veselību.

Aicinām ieviest grauzēju izturīgus konteinerus un nodrošināt regulāru komunikācija ar apsaimniekotājiem par preventīvajiem pasākumiem.

Panākot centralizētu pieeju deratizācijas jautājumiem, Rīgas iedzīvotāji dzīvos drošā un tīrā, no infekcijām brīvā vidē».

Parakstīt petīciju var, izmantojot saiti https://manabalss.lv/i/3848.

Lai tautas iniciatīvu izskatītu pašvaldība, nepieciešams savākt vismaz 2000 parakstu. Petīciju var parakstīt tikai Latvijas pilsoņi, kas deklarēti Rīgas teritorijā vai kuriem pieder nekustamais īpašums galvaspilsētā.

Bet ko saka deratizatori?

Tatjana Malahovska, vadošā speciāliste uzņēmumā Arina M, kas specializējas deratizācijā un dezinsekcijā, arī aicina ieviest lielāku kārtību cīņā ar žurkām:

– Cīņa ar žurkām saskaņā ar šodienas noteikumiem pēc definīcijas nevar būt efektīva. Lūk, kāda namu pārvalde vēlas iznīcināt žurkas un izsludina konkursu. Pat ja tas nav uzrakstīts konkrētam cilvēkam vai uzņēmumam (ko izdarīt ir ļoti viegli), uzvar tas, kurš piedāvā mazāko cenu. Un tagad skatāmies: uzvar uzņēmums, kas – esmu redzējusi dokumentus – ir gatavs tērēt vienu eirocentu par vienu kvadrātmetru! Bet par tādu naudu notīrīt žurku apdzīvotu vietu nav reāli. Ar to pietiek tikai, lai aizpildītu papīrus un kaut ko ieliktu redzamībai.

Pēdējā laikā ir pamanīts vēl viens veids, kā nesāpīgi izņemt naudu no iedzīvotājiem: šādā deratizācijas vai dezinsekcijas konkursā uzvar uzņēmums, kas, piemēram, nodarbojas ar santehniku – un sāk steidzami meklēt apakšuzņēmējus par vēl mazāku naudu. Galu galā darbs it kā ir paveikts, nauda «apgūta», bet žurku kļūst aizvien vairāk… Nez kāpēc visi uzskata, ka ielika tabletes – un viss. Visas žurkas drosmīgi saindējās, bet tās, kuras nē, aiziet kolonās bungu pavadījumā. Nekā tamlīdzīga! Visbiežāk žurkām nepietiek ar to cienasta daudzumu, kas tiek izlikts – tas ir sekas tam, ka uzvarēja uzņēmums ar zemāko cenu. Un viņām ir vienalga par šādu «speciālistu» pūlēm, nemaz nerunājot par to, ka kaut kur aizietu. Ja viss pārējais tās apmierina un atkritumu tvertnē pietiek barības, tās uzmanīgi apies šīs tabletītes.

«Jāievēro noteikumi,» – atbild dome. Piemēram, jāaizver atkritumu konteineri. Bet mūsu konteineri ir no plastmasas! Lai izgrauztu durvis, kas apšūtas ar cinkotu skārdu, žurkai vajadzīga nakts. Jautājums – cik minūtēs tā izgrauzīs plastmasas konteineru? Un otrs jautājums – cik caurumu jūsu konteinerā ir jau tagad?

Mēs šeit novērojām ainu kā šausmu filmā «Žurkas». Centra iedzīvotāji sūdzējās, ka mājas pagalmā staigā žurkas. Pagalms ir maziņš – četri uz četriem metriem un atkritumu konteineri. Mēs tos atvērām – un atkritumi nav redzami! Tikai austiņas-ķepiņas-astītes. Un, kad šis vilnis sāka bērties ārā, mēs bijām vienkārši šausmās. Bet tur blakus ir kafejnīca, lielveikals. Barības bāzes pilnīgi pietiek. Un, ja painteresējas, vai kafejnīcām un veikaliem ir līgumi par deratizāciju (un tiem tie ir jābūt), tad, kā parasti, viss aprobežojas ar formalitātēm. Kamēr žurka kādu nesakož, tas nozīmē, ka viss ir labi. Bet tas, ka no lielveikala žurkas izplatās pa apkārtējām mājām, nevienu neuztrauc. Jūsu māja – jūs arī uztraucieties.