Kadastrālā vērtība – tautas paverdzināšanas instruments
- Detaļas
- Kategorija: Tarifi
- Publicēts Pirmdiena, 16 Aprīlis 2012 16:51
Klementijs RANCĀNS,
biedrība „Ausma”
Divi prettautiski lēmumi
Diemžēl valsts vara un zemes īpašnieki ir cieši saistīti, pat vienoti, un vēl aizvien pieņem prettautiskus likumus šauru grupu interesēs. Saeimā un valdībā nav bijis spēku, kas to pamanītu un nopietni iestātos par tautas lielākās daļas interešu aizstāvību.
Vara sadarbībā ar zemes īpašniekiem (ka tas tā, par to nav ne mazāko šaubu) savulaik izdeva likumu par zemes reformu pilsētās un organizēja zem daudzdzīvokļu mājām atrodošās zemes uzpirkšanu un spekulācijas, apejot dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības. Ne jau velti reizē ar likuma grozījumiem, kas ļauj zemes īpašniekiem palielināt nomas maksu, tika sagatavots lēmums par zemes kadastrālās vērtības celšanu 10–15 reizes.
Pašreizējie varas „centieni” izlīdzināt situāciju kadastrālās vērtības jomā ir vērtējami kā melīgi, negodīgi un neko nerisinoši.
Pacēla, bet aizmirsa nolaist
Paskatieties, ko dara attiecīgo iestāžu nomenklatūra un vara: zemi, kurai bija noteikta kadastrālā vērtība ap 37 tūkstošiem latu, paceļ līdz 147 tūkstošiem. Rodas jautājums, vai šie koalīcijas vadoņi, Saeimas deputāti un amatpersonas, kas taisa šādu kadastrālo šausmu stāstu, ir pie pilna prāta? Vai viņi nav korumpēti, nav analfabēti vai tautas ienaidnieki?
Attiecīgo likumu un lēmumu projekti iziet cauri visiem varas gaiteņiem – Tieslietu ministrijai, Ministru kabinetam, līdz nonāk Saeimā, kura tos akli pieņem, un tad tos paraksta Valsts prezidents, un viss notiek šauras grupas – zemes īpašnieku – interesēs.
Ja jau par kadastrālās vērtības pamatu ņemta zemes cena nekustamā īpašuma tirgus „burbuļa” laikā, tad, tai mainoties, uzpūstā kadastrālā vērtība būtu jāatceļ, bet mēs redzam, ka to nemaina, vien viltīgi tiek manipulēts ar sabiedrības apziņu, apgalvojot, ka jautājums tiek „sakārtots”. Aplamības, nekas netiek sakārtots!
Saskrēja spekulanti
Atcerēsimies, ka savulaik, reformas sākuma posmā, likumdevēji zem mājām un būvēm atrodošos zemi laukos godīgi piešķīra to īpašniekiem īpašuma uzturēšanai, bet pilsētās zemes reformas taisītāji jau bija kļuvuši gudrāki, alkatīgāki, nekaunīgāki un pieņēma citu, atšķirīgu likumu – zemi zem daudzdzīvokļu mājām atdot agrākajiem īpašniekiem.
Kas notika tālāk? Rīgas domes korumpantiem denacionalizācijas procesā rokas bija atraisītas – zemi zem daudzdzīvokļu mājām nepiešķīra iedzīvotājiem, bet gan denacionalizēja, un lielu daļu ieguva spekulanti un viltus īpašnieki.
Ja ar viltu iegūto zemi nevarēja pārdot, to dāvināja svešām personām, lai apietu mājas iedzīvotāju pirmpirkuma tiesības. Tā liela daļa zemes gabalu ātri vien mainīja īpašniekus, jo blēži baidījās, ka nelikumīgi iegūto zemi viņiem var atņemt, attiesāt.
Katrā gadījumā jaunie īpašnieki, esot pie varas, sāka vērienīgas spekulācijas zemes tirgū, pirka zemes gabalus un vienlaikus pašu interesēs piedalījās Ministru kabineta noteikumu un likumu sagatavošanā par kadastrālās vērtības šausminošu celšanu.
Kam izdevīga uzpūstā kadastrālā vērtība?
Pavisam nesen lielākajai daļai zemes gabalu zem daudzdzīvokļu mājām kadastrālā vērtība tika paaugstināta 10 un pat 15 reizes. Turklāt uz šīs zemes atrodošos māju iemītniekiem tiek skaidrots, ka kadastrālā vērtība paaugstināta atbilstoši tirgus tendencēm. Tas ir murgs! Tā nav nekāda vērtība, tas ir spekulantu izdomāts un uzpūsts burbulis!
Pie varas esošie „gudreļi” mums melo, acīs skatīdamies. Tāpat arī Valsts zemes dienesta ierēdņi cenšas mums iegalvot aplamības, un viņus neaptur ne Saeima, ne Ministru kabinets, ne Tieslietu ministrija. Tas ir saprotami, jo daudzi pie varas esošie paši ir zemes uzpircēji un īpašnieki, un viņi gādā likumus paši sev, lai aplaupītu tautu. Cita skaidrojuma notiekošajam nav.
Sešas vienkāršas idejas
Manu nostāju jautājumā par zemes nomu zem daudzdzīvokļu mājām var izteikt ar sešiem vienkāršiem teikumiem.
Pirmkārt, zeme zem daudzdzīvokļu mājām uzreiz bija jāatdod īpašumā māju izdzīvotājiem, nevis jādenacionalizē.
Otrkārt, prettiesiski bija ļaut ar zemi zem mājām spekulēt, pārdot, neņemot vērā dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības.
Tai pašā laikā spekulācijas nav iegansts kadastrālās vērtības celšanai. Nav pamata zemes vērtību noteikt pēc spekulatīvās cenas, jo tā var katru dienu mainīties uz augšu un leju. Ir amorāli ņemt mainīgo tirgus cenu tās augstākajā punktā un noteikt to par kadastrālās vērtības mērauklu. Spekulāciju līmenis krītas un ceļas katru dienu, tad jau kadastrālā vērtība būtu jāmaina ik mēnesi, automātiski samazinot arī nodokļus un nomas maksu, ko nekad neviens nedara un nedarīs.
Treškārt, zemes cena ir atkarīga no tā, kādus labumus, ienākumus tā dod, kāds ir izmantošanas mērķis. Nevienam nav šaubu, ka zemes vērtība jānosaka pēc patiesās, neatkarīgās cenas, tas ir, vai tā var dot ienākumus. Ja tur var izvērst ražošanas darbību, ierīkot ekskluzīvu atpūtas vietu, uzbūvēt izklaides centru vai vasaras mājas, tad, lūdzu, celiet kadastrālo vērtību. Ja ne, esiet godīgi un neplēsiet ļaudīm septiņas ādas.
Ceturtkārt, zeme zem daudzdzīvokļu mājām nerada nekādus ienākumus iedzīvotājiem, bet arī nerada ne santīma zaudējumus īpašniekiem. Toties ļaudīm algas samazinātas, pensijas nepalielinās, simti tūkstoši palikuši bez darba, galveno pārtikas produktu (piens, maize) cenas trīskāršojušās. Arī šo iemeslu dēļ varai nebija tiesiska pamata celt kadastrālo vērtību zemei zem mājām. Turklāt valsts no piespiedu nomas maksas paaugstināšanas, ceļot kadastrālo vērtību, neko nav ieguvusi, vienīgi radījusi asu naida pacēlumu starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem un piepildījusi zemes īpašnieku kabatas. Kadastrālās vērtības celšana visdrīzāk saistīta ar noziedzīga nodarījuma pazīmēm, jo lēmums pieņemts vienīgi šauras grupas interesēs, netaisnīgi un negodīgi, interešu konflikta apstākļos.
Piektkārt, zemes reforma un jaunie kadastrālās vērtības aprēķini ir netaisnīgi arī tādēļ, ka zemi pie mājām lieto visi iedzīvotāji. Zemei zem dzīvojamām mājām bija jāpaliek pašvaldības īpašumā, to nododot apsaimniekot iedzīvotājiem par samērīgu cenu vai ļaujot privatizēt.
Sestkārt, zemes vērtība nosakāma pēc vēsturiskās patiesības, kā un par kādu cenu tā iegūta Latvijas pirmās neatkarības laikā. Toreiz zeme zem dzīvojamām mājām netika uzskatīta par lielu vērtību.
Kā panākt Saeimas reakciju?
Kā gan 9., gan 10. Saeimas deputāti nespēja saprast tik vienkāršas lietas? Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uz jautājumu, kas ir tiesiskums, savas partijas laikrakstā atbild lakoniski: „Tiesiskums sākas mūsu attieksmē”. Saproti, kā gribi. Varbūt ar to domāta pašu deputātu attieksme pret tiesiskumu?.. Tas labi redzams 2010. un 2011 gadā pieņemtajos likumos par zemi un mājīpašumiem, dzīvojamo telpu īres likumā.
Pavisam nesen no darba atlaistie Saeimas deputāti atkal ir vecajās vietās. Atkal esam ievēlējuši tos pašus cilvēkus un ļaujam viņiem turpināt „tiesisku” politiku attiecībā uz zemes kadastrālo vērtību savas kabatas piepildīšanai uz tautas asaru liešanas un asins zaudēšanas rēķina. Kā lai vēlētājs piespiež viņus iestāties par patiesu tiesiskumu? Tāda mehānisma nav, neviens pasaulē to vēl nav izgudrojis. Ja tā ir „demokrātija”, tad kam? Tikai ne tautai.
Šeit nepieciešams pieminēt arī jauno „karagājienu” pret tautu – Satversmes tiesā atkal tiek skatīts jautājums par zemes piespiedu nomas maksas lielumu. Paredzu, ka lēmums būs tikpat netaisnīgs kā likumdevēju attieksme. Mums paziņos, ka zemes īpašniekus nedrīkst ierobežot. Pēc šā sprieduma paredzu jaunu asaru jūru.
Pašlaik tiek izvērsta cīņa pret oligarhiju un korupciju. Bet vai tauta apzinās, ka līdzās šīm divām Latvijas nelaimēm, kas ir valsts nozagšana, jānoliek tautas trešā nelaime – jautājums par dzīvokļu īpašnieku, īrnieku beztiesisko stāvokli un netaisnīgajiem maksājumiem par zemes piespiedu nomu?
Ja būtu, kas to dara, varētu cīnīties par to, lai tiktu ievērotas dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības uz zemi zem mājām, par piesaistītās zemes lieluma samazināšanu, par netaisnīga kadastrālās vērtības risinājuma atcelšanu.
Un pēdējais – ko tad darīt vēlētājiem? Vienīgais – sodīt iepriekšējos deputātus, ne tikai atlaižot Saeimu, kā tas jau noticis, bet balsojot tikai par tiem, kuri nav bijuši pie varas. Ja jaunie darboņi neapmierina, tāpat rīkoties vēlēšanās arī katru nākamo reizi. Cita varianta nav.