Kad tas viss beigsies?

Kaut arī iedzīvotāji mājā Krišjāņa Valdemāra ielā 143 par zemes nomu maksā, iespējams, visdārgāko maksu Rīgā, tomēr tiesu prāvas turpina uzvarēt

„Rakstu avīzei tādēļ, ka jūs periodiski skaidrojat sāpīgo tēmu par attiecībām starp dzīvokļu un zemju īpašniekiem. Daudzi žurnālisti par šo tēmu atsakās rakstīt – vai nu nesaskata jēgu, vai varbūt vienkārši baidās…”, tā sākas redakcijā saņemtā vēstule no kādas iedzīvotājas Krišjāņa Valdemāra ielā 143.

„Oktobra beigās Rīgā nomira 94 gadus veca kundze,” raksta vēstules autore. „Viņa bija parasta veca sieviete, kas ne ar ko neatšķīrās no citām Rīgas večiņām. Kādreiz viņa bija sākumskolas skolotāja, taču tas bija ļoti sen.

Daudzus gadus kundze valkāja vienu un to pašu mētelīti, kam bija pieskaņota veca rokassomiņa. Pēc pārciestā insulta, iespējams, ne vienmēr uztvēra, ka vēršas pie viņas, bet vienmēr bija pati labestība un laipnība attiecībās ar kaimiņiem. Pensijas dienā pati devās uz tirgu un palutināja sevi ar kādu gardumu. Retu reizi aizbrauca uz Latgali, kur bija viņas dzimtene.

Vārdu sakot, parasta veca kundze, ja vien… Beidzamo pusotru gadu sievieti tiesāja. Viņas vaina izrādījās tā, ka pirms daudziem gadiem kundze bija ievākusies uz dzīvi mājā Krišjāņa Valdemāra ielā 143, kuras zemi 2004. gadā pēkšņi kāds nopirka.

Daudziem droši vien ir zināms, ka zeme zem šīs mājas ir viena no dārgākajām Rīgā. Piemēram, no vecās kundzes gadā tika prasīta nomas maksa 600 eiro apmērā. Vecā sieviete ar radinieku palīdzību akurāti visu apmaksāja, bet pienāca 2017. gads, kad zemes īpašnieki pēkšņi atcerējās, ka vēl no dzīvokļu īpašniekiem var savākt nomas maksu par periodu no 2008. līdz 2010. gadam. Tad mūsu mājas iedzīvotāji sašuta un atsacījās maksāt, bet zemes īpašnieki mūs iesūdzēja tiesā.

Iesūdzēja arī veco kundzi – no viņas tika piedzīti divi tūkstoši eiro. Kundzi veda uz pirmās instances tiesu. Visticamāk, viņu pārstāvēja kāda pilnvarota persona, jo pirmās instances tiesu viņa vinnēja. Zemes īpašnieki spriedumu pārsūdzēja, taču arī apgabala tiesā kundze uzvarēja. Tad spriedums tika pārsūdzēts Augstākajā tiesā un spriedumā bija sacīts, ka vecā kundze nevienam neko nav parādā par laika periodu no 2008. līdz 2010. gadam.

Visticamāk, ka sieviete pati maz saprata notiekošo, un tas viņai deva iespēju uz šīs zemes nodzīvot tik ilgi, cik Kāds bija noteicis, nevis nomirt no stresa un apziņas, ka tiec tiesāts, savu vainu neatzīstot.

Šoreiz ir jāpateicas tiesu sistēmai – izrādās, Latvijā ir daudz kārtīgu tiesnešu un juristu. Patlaban arvien vairāk tiesnešu nostājas tautas pusē, spriežot par alkatīgu zemes īpašnieku prasījumiem desmit gadu garumā.

Tikai – cik gan vēl tādu vecu sieviešu un vīriešu, kuri gaida tiesas sēdes, nervozē, naktīs neguļ? Dzer sirds pilienus un pārdzīvo, ka viņiem nāksies atdot visus iekrājumus, bēru naudu ieskaitot. Visi šie vecie cilvēki kādreiz bija cienījami skolotāji, kas mūs mācīja, ārsti, kas mūs ārstēja, celtnieki, kuru celtajās mājās mēs tagad dzīvojam. Kāpēc viņiem tagad tik ļoti dara pāri?

Ļoti daudzi joprojām gaida tiesas, daudzas dzīvokļu īpašnieku uzvarētās lietas ir atdotas pārskatīšanai uz pirmās instances tiesām. Vai tas ir normāli, ka cilvēkus, kuri šeit dzīvo, nekur projām nebēg, maksā Latvijā nodokļus, jau divus gadus vazā pa tiesām un tiesā par kaut ko nesaprotamu. Tajā pašā mājā Krišjāņa Valdemāra ielā 143 un daudzās citās tiesas gaida skolotāji, ārsti, sportisti, ģimenes ar maziem bērniem, vientuļās māmiņas un veci vientuļnieki. Cilvēki ir šokā no stresa. Laikam kādam tas ir vajadzīgs, laikam kādam šķiet, ka tādai jābūt īstai dzīvei?

Ļoti gribas noticēt, ka radīsies kāds, kas darīs galu šai visatļautībai, bet varbūt tie ir tikai sapņi…

Nobeigumā vēlos aicināt dzīvokļu īpašniekus nenolaist rokas pēc zaudējuma pirmās instances tiesā, bet cīnīties tālāk – ir tik daudz labu piemēru. Statistika rāda, ka dzīvokļu īpašnieku uzvarēto tiesas prāvu skaits ir daudz lielāks nekā zaudēto. Veiksi jums visiem!”