Dmitrijs Pavlovs: „Pakāpeniski visu labiekārtosim”

Rīgas pašvaldībā vairs nav daudz struktūrvienību, kas darbojas pēc teritoriālā principa, bet tas nemazina šo struktūrvienību nozīmi, jo tieši tās ir vistuvāk iedzīvotājiem.

Izpilddirekcija ir viena no tām nedaudzajām struktūrām, kuru pārziņā ir visa mūsu dzīve visās tās izpausmēs. Rīgas Austrumu izpilddirekcija apvieno tādas atšķirīgas teritorijas kā Ķengarags, Pļavnieki, Maskavas forštate un daļa no tuvā Rīgas centra. Spēj tik grozīties! Un paspēj ar! Par to, kā tas izdodas, sarunājamies ar Austrumu izpilddirekcijas direktoru Dmitriju Pavlovu.

Ķengaraga promenāde: vēl būs tiltiņš

Ķengaraga iedzīvotāji pērn ieguva labiekārtotu krastmalu. Vecmāmiņas ar mazuļiem sēž uz soliņiem, vēro ņirbošos Daugavas viļņus, pa velosipēdistu celiņu garām braucošos vai sporta laukumā tenisu spēlējošos cilvēkus un slavē pilsētas tēvus. Dmitrijs Pavlovs šai jautājumā ar viņām ir solidārs:

– Neaizmirstiet, ka Ķengarags ir vienīgais mūsu pilsētas guļamrajons pie Daugavas, tāpēc ir gluži dabiski, ka nolēmām tur izveidot promenādi. Bet ceļš līdz tam bija samērā ilgs. Arhitekte Daiga Veinberga, mūsuprāt, bija izstrādājusi labu projektu, bet, lai nu kā, prioritātes nosaka pilsētas mērs un domes koalīcija. Tieši pašreizējā sasaukuma Rīgas dome ir veicinājusi projekta realizāciju. Šogad vēl uzbūvēsim gājēju tiltiņu pār gravu parka priekšā un iesēsim tur zāli. Ceram paspēt līdz pilsētas svētkiem 20. augustā.

Maskavas forštate: pazūd grausti

Viss sākās jau agrāk, kad Rīgas dome sarīkoja vairākus starptautiskus plenērus, kuros citu valstu arhitekti uzbūra savu Latgales priekšpilsētas nākotnes vīziju.

Tika nolemts, ka no vēsturiskā viedokļa Maskavas forštatei jāpaliek tādai pašai, kāda tā ir. Bet! Vajag to uzlabot, padarīt cēlāku – labiekārtot mazos skvēriņus, sakārtot parkus un beidzot kaut ko darīt ar graustiem.

Pirms mēneša ar izpilddirekcijas gādību beidzot tika novākts par Maskavas forštates simbolu jau kļuvušais grausts Maskavas ielā 9. Ārzemnieki, kurus ved uz Zinātņu akadēmijas skatu laukumu, par šo graustu dažkārt diplomātiski apvaicājās: „Vai jūs to speciāli saglabājat, lai tur uzņemtu šausmu filmas?”

Nelaime bija tā, ka māja gan piederēja pašvaldībai, bet atradās uz privātas zemes. Bija vajadzīga zināma drosme, lai par pašvaldības naudu atbrīvotu privāto zemesgabalu. Jā, zemes īpašniekam paveicās, bet arī visiem pilsētniekiem kļuva labāk.

Ar šīs vienas sabrukušās mājas novākšanu forštates sakārtošanas ieceres neaprobežojas. Burtiski pirms dažām dienām izpilddirekcija kopā ar Rīgas domes Īpašuma departamentu pabeidza visu šā rajona graustu revīziju. Nelaime tā, ka lielākā daļa pussabrukušo māju pieder nevīžīgiem īpašniekiem, un šie īpašnieki dzīvo tālu prom no Latvijas – kurš Izraēlā, kurš Austrālijā, un juridiski tikt viņiem klāt ir ļoti sarežģīti.

– Liekam lietā piespiedu sakārtošanas instrumentu, – situāciju komentē Dmitrijs Pavlovs. – Dažs reaģē, dažs nogaida, bet beigu beigās ar tiesu izpildītāju starpniecību mēs vienalga to darām. Daži investori uzskata, ka koka mājas vajag nojaukt, mēs domājam citādi. Šis tas tiešām vairs nav atjaunojams, bet visu nojaukt nebūtu prātīgi, jo tad zustu šā rajona šarms. Atliek vienīgi iespēju robežās veikt renovāciju. Austriešu arhitekts, kura izstrādātais Maskavas forštates labiekārtošanas projekts savulaik tika atzīts par labāko, piedāvāja risinājumu, kā koka mājās ierīkot modernas vannas istabas un tualetes.

Pļavnieki: darbuzņēmēji strīdas, birzs stāv kā stāvējusi

Pļavniekos, kur mājas ir samērā jaunas, būvētas astoņdesmitajos gados, bija nolemts sakopt bērzu birzi. 

Savulaik teritorija abpus Saharova ielai tika iznomāta azerbaidžāņu biedrībai, kas solīja tur ierīkot daudz laba iedzīvotājiem, bet faktiski teritorija vasarās aizauga ar zāli un atkritumiem, bet ziemās bija tādā stāvoklī, ka gājēji naktī riskēja salauzt kaulus. Beigu beigās domes Īpašuma departaments birzi nodeva Austrumu izpilddirekcijai, tā nolēma to labiekārtot un sāka ar sabiedrisko apspriešanu.

Iedzīvotāji neskopojās ar priekšlikumiem, uzvirmoja pat gluži pretēji viedokļi. Bet dažiem likās, ka tur vispār neko nevajag mainīt, jo pastaigāties ar suni tādā mežonīgā vietā ir vienkāršāk – nav jāsatīra aiz saviem mīluļiem.

– Arī mēs piedāvājām iedzīvotājiem savu labiekārtošanas variantu, – stāsta izpilddirektors. – Vienojāmies par zelta vidusceļu. Vispirmām kārtām jāierīko celiņi un apgaismojums. Mēs no savas puses piedāvājām videonovērošanas tīklu, jo tur ir piedzīvoti huligānisma gadījumi.

Starp citu, videonovērošanas kameras jau uzstādītas daudzās Latgales priekšpilsētas sabiedriskajās vietās un labi kalpo iedzīvotāju drošībai.

Te nu Pļavnieku iedzīvotāji var pajautāt: kur tad palicis viss solītais? Pagaidām projekts ir tālu no beigām, bet pretenzijas par to nav adresējamas izpilddirekcijai. Tamlīdzīgas problēmas pavada jebkuru pasūtījumu, kas tiek īstenots par budžeta naudu. Saskaņā ar likumu izpilddirekcijai jāizsludina konkurss par tiesībām labiekārtot bērzu birzi. Uzvarētājs tika noteikts grafikā paredzētajā laikā, bet tad sākās skaidrošanās – zaudētāji nolēma apstrīdēt konkursa rezultātus. Pie tā arī pagaidām viss apstājies. Kamēr tas nokārtosies... Tomēr izpilddirektors cer, ka skolai piegulošajā birzs daļā darbi tiks veikti jau šogad, bet Saharova ielas otra puse paliks nākamajam gadam.

Iekškvartālu ceļi: svarīgi, kam pieder zeme

Laikam jau ne viens vien pilsētnieks kādreiz ir brīnījies, kāpēc kaimiņu pagalmā ierīkots rotaļlaukums bērniem, bet viņējā nekā tamlīdzīga nav, un prātojis, vai viņa mājas piebraucamo ceļu kādreiz noasfaltēs, vai arī tur mūždien būs tās bedres, kurās mašīna var iegāzties līdz pašam vēderam. Īpaši bīstami ir braukt Pļavniekos.

– Rīgas dome katru gadu piešķir mums finansējumu trim labiekārtošanas programmām – iekškvartālu piebraucamajiem ceļiem, aktīvās atpūtas zonām un bērnu laukumiem, – skaidro Dmitrijs Pavlovs. – Piebraucamie ceļi visur jālabo. Ar kooperatīviem esam vienojušies izdevumus sadalīt 50 pret 50, un daži veiksmīgi piemēri jau ir. Diemžēl Pļavniekos daudzas daudzdzīvokļu mājas un ceļi ap tām atrodas uz privātas zemes, bet pašvaldībai saskaņā ar likumu nav tiesību ieguldīt naudu privātīpašumā.

Dmitrija Pavlova padoms ir reizē vienkāršs un sarežģīts: zem mājām atrodošās zemes nomniekiem jāprasa, lai ceļus remontē īpašnieks. Ja māja ir namu pārvaldes pārvaldībā, jāsāk ar iesniegumu tai.

Plānā trīs parki, spīķeri un arhitektūras centrs

Viss iepriekš teiktais ir tikai daļa no plāniem, ko īsteno Austrumu izpilddirekcija. Bet ir arī daudz grandiozākas ieceres.

– Mēs ar Pilsētas attīstības departamentu ilgi strādājām, lai piesaistītu Eiropas naudu trim projektiem. Grandiozākais no tiem ir triju vēsturisku un, mūsuprāt, ļoti skaistu parku labiekārtošana. Runa ir par Grīziņkalnu, Ziedoņdārzu un Miera parku, kas atrodas blakus izpilddirekcijai, – skaidro mūsu sarunas biedrs. – Tur sākta konkursa procedūra, lai izraudzītos darbuzņēmēju, līdzekļi jau piešķirti.

Otrs liels un interesants projekts – sarkano spīķeru labiekārtošana Maskavas ielā tirgus rajonā. Trešais – koka arhitektūras centrs, ko plānojam gada beigās atvērt Krāsotāju ielā 12.

Mēs noskaidrojām, ka šajā adresē atrodas divas koka mājas. Viena no tām tiek restaurēta. Jebkurš līdzīga mājokļa īpašnieks varēs tur saņemt konsultāciju jebkurā ar koka arhitektūru saistītā jautājumā (piemēram, ar ko krāsot sienas, vai vajag saskaņot projektu, vai drīkst māju pārbūvēt, kādi materiāli jālieto utt.). Starp citu, Eiropā šobrīd ir tikai četri tādi centri.

Otra māja Krāsotāju ielā tiek atjaunota, jo tā cietusi ugunsgrēkā. Tur otrajā stāvā būs neliels muzejs: katrā no četriem vienistabas dzīvokļiem tiks atveidots konkrēta vēsturiska perioda iekārtojums.

Varbūt tas būs interesanti ne tikai ārvalstu viesiem, bet arī rīdziniekiem. Tā ka novēlēsim Austrumu izpilddirekcijas darbiniekiem veiksmīgi īstenot šā gada ieceres.