Andris Ameriks: „Kur vajadzēs, būsim prasīgi, kur varēsim – palīdzēsim!”

Kā krīzes apstākļos darbs sokas Rīgas domei, kādā stāvoklī ir pilsētas budžets, vai dzīvokļu rinda virzās uz priekšu un kā tiek risinātas komunālās saimniecības problēmas? Par to visu un vēl dažām pilsētas komunālajām problēmām sarunājamies ar Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Ameriku.

Komunālās saimniecības četri vaļi

– Jebkuras pilsētas vadību var kritizēt par komunālās saimniecības stāvokli. Iedzīvotāji vienmēr ir neapmierināti ar to, kas viņiem vistuvākais: pienācīgi netiek tīrītas ielas, nav kārībā ceļi, bet ar dzīvokļu rēķiniem vispār notiek briesmu lietas... Vai jūs tam piekrītat, Amerika kungs? Vai Rīgas komunālā saimniecība attīstās pareizi? Kas Rīgas domei, jūsuprāt, vēl būtu jādara, lai cilvēkiem dzīve kļūtu labāka?

– Pilsētas saimniecība ir ļoti sarežģīts mehānisms, piedevām vēl pie mums tā ir nemoderna, daudzas lietas saglabājušās kopš tālas pagātnes. Ir pietiekami daudz, ko uzlabot. Dabiski, ka jebkura pilsēta vēlas, lai tās komunālā saimniecība darbotos iespējami efektīvi un piedzīvotu dažāda veida jauninājumus. Pildot pašvaldību likumu, kas nosaka, ka komunālās saimniecības jomā pašvaldībai jānodrošina četras funkcijas – jāgādā par atkritumu izvešanu, par ūdeni, kanalizāciju un apkuri, kas faktiski arī ir pilsētas komunālā saimniecība, mēs šai ziņā neesam izņēmums. Un katrai no minētajām funkcijām ir savs attīstības plāns.

Mūsu atkritumi interesē pat monarhus

– Lūdzu, pastāstiet mazliet sīkāk par katru no šīm komunālajām sfērām.

– Kas attiecas uz atkritumu izvešanu, mēs uzskatām, ka galvenais ir saglabāt pašreiz spēkā esošo tarifu. Šobrīd tas mums ir konkurētspējīgs: divreiz zemāks nekā, piemēram, Rēzeknē un par trešdaļu mazāks salīdzinājumā ar Daugavpili. Tas panākts, pateicoties tam, ka ļoti daudz līdzekļu (tai skaitā Eiropas naudas) ieguldīts Getliņu izgāztuves attīstībā. Tur tagad gan gāzi ražo, gan elektrību pārdod. Papildu ienākumi ļauj līdzsvarot tarifu. Getliņi ir viens no ekoloģiski drošākajiem poligoniem Eiropā. Tas ir tik interesants, ka to apmeklē pat monarhi. Piemēram, nesen tur pabija Monako princis Alberts.

Jāsaprot tikai, ka šīs saimniecības ekstensīva attīstība turpināsies.

Savu kārtu gaida vecā izgāztuve Deglava ielā, tikai joprojām nevienam nav īsti skaidrs, ko ar to iesākt. Arī šajos 16 hektāros, kur nez kas ir apglabāts, bez Eiropas naudas būs ļoti grūti kaut ko izdarīt.

Getliņu izgāztuve – bet tie jau ir 80 hektāri – agrāk vai vēlāk būs piepildīta. Ko tad? Šķiet, nākamais posms šajā saimniecībā būs saistīts ar atkritumu šķirošanu. To var darīt savākšanas vietās, kā tas notiek Rietumos, proti, uzreiz likt stiklus, papīrus, plastmasas izstrādājumus atsevišķos konteineros, bet var arī uzbūvēt atkritumu pārstrādes rūpnīcu tieši izgāztuvē. Ņemot vērā mūsu patērētāju kultūras līmeni, pareizākais variants, mūsuprāt, būtu rūpnīca. Nu, nepatīk mūsu cilvēkiem šķirot atkritumus...

Vajadzīgs likums par ūdeni

– Laikam jau arī mūsu ūdensvadam un kanalizācijai ļoti vajadzīga Eiropas fondu nauda...

– Bez tās nekādi neiztikt. Būtībā nepieciešams modernizēt visu mūsu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu, kas palikusi mantojumā no padomju un vēl senākiem laikiem. Precizēšu: runa ir par maģistrālajiem ūdensvadiem un maģistrālajiem kanalizācijas vadiem. Liekot lietā ES naudu, mēs jau esam pieslēguši centrālajai kanalizācijai Mežaparku un Pārdaugavu. Esam ielikuši cauruļvadu Lielirbes ielā (līdz jaunajai ASV vēstniecības ēkai), plānojam „aizvilkt” līdz lidostai „Rīga” un līdz Mārupei, lai cilvēkiem vairs nebūtu tādu problēmu kā nesenajā saindētajā pagātnē. Bet tā ir ļoti liela nauda – trijos šādu darbu posmos jau investēti vairāk nekā 50 miljoni latu, turklāt 85 procentus izmaksu sedza Eiropa, bet mēs (dome un uzņēmums Rīgas ūdens) – atlikušos 15 procentus. Jau izsludināti tenderi kanalizācijas un ūdensvada izbūvei līdz Bolderājai un daļēji arī Rīgas centrā. Diemžēl tā ir vienīgā komunālās saimniecības joma, ko neregulē likums.

Attiecībā uz elektrību un atkritumiem likums ir, bet par ūdeni nav. Tātad pagaidām vēl nav mehānisma, kas mudinātu privātos patērētājus pieslēgties centralizētajai ūdensapgādei.

– Bet šis jautājums ir darba kārtībā?

– Ir. Kaut vai tāpēc, ka mēs no sava budžeta nespējam dotēt tādu būvniecību. Ielikt ūdensvadu tāpat kā gāzes vadu līdz mājai varam, bet par tā ievilkšanu mājā iedzīvotājiem vajadzētu gādāt pašiem, taču šobrīd tas visiem nav pa kabatai. Tāpēc arī gribētāju pieslēgties ir tik maz. Bet uzņēmumam Rīgas ūdens ir jēga ierīkot maģistrāli uz kādu noteiktu rajonu tikai tad, ja tur ir pietiekami daudz klientu. Tāpēc pilsētā vēl arvien ir tik daudz vietu, kas nav pieslēgtas centralizētajai ūdensapgādei. Tai pašā Mārupē, kur nesen bija nopietnas problēmas ar dzeramo ūdeni, ir 1100 individuālo aku. Varam tikai iedomāties, cik daudz mājokļu vēl nav pieslēgti centralizētajai ūdensapgādei un kanalizācijai.

Par siltumu maksāt katram atsevišķi

– Bet mūsu galvenā nelaime tomēr ir siltums.

– Esam izvirzījuši uzdevumu siltuma tarifu noturēt patērētājiem maksimāli pieejamā līmenī. Taču arī šajā gadījumā nākas runāt par rīdzinieku maksātspēju.

Mūsu stratēģiskais mērķis ir organizēt siltuma rēķinu samaksu katram dzīvoklim atsevišķi. Protams, visās 4000 mājās, ko apsaimnieko vienotā Rīgas namu pārvalde, to panākt būs ļoti sarežģīti. Bet, no otras puses, nav pareizi, ka liela 100 dzīvokļu māja kļūst par ķīlnieci 10 parādniekiem, ja pārējās 90 ģimenes rēķinus maksā regulāri.

– Sakarā ar to būtu interesanti uzzināt, kādā stadijā ir uzņēmuma Rīgas siltums pilotprojekts, kas paredz alokatoru (individuālo siltumenerģijas patēriņa skaitītāju) uzstādīšanu dzīvokļos. Tas varētu kļūt par nopietnu soli pārejā uz tiešiem līgumiem un norēķiniem ar Rīgas siltumu.

– Alokatori ir mana iniciatīva siltuma patēriņa uzskaites un norēķinu individualizācijai. Tā kā šobrīd trūkst līdzekļu tam, lai mājās pilnībā nomainītu stāvvadus un realizētu gluži citu katra dzīvokļa individuālās apkures tehnoloģiju, jāliek lietā tā dēvētie regulatori, kas palīdz dzīvoklī ietaupīt 20 līdz 30 procentus siltumenerģijas, kas savukārt labvēlīgi ietekmēs apkures rēķinus. Šis jautājums tiek pētīts. Taču arī te ir zemūdens akmeņi. Viens no tiem – mūsu klientu apbrīnojamās izgudrošanas spējas. Viņi prot gan ūdens skaitītājus griezt pretējā virzienā, gan magnetizēt Latvenergo skaitītājus, tāpēc nopietni jādomā par to, kā nodrošināt godīgus norēķinus par siltumenerģiju. Lai cilvēki individuālos alokatorus nebojātu.

– Mūsu ļaužu atjautība ir labi zināma. Bet vai kaut kādi aprēķini par to, kur un kā lietot alokatorus, jau ir veikti?

– Rīgas siltums savus aprēķinus ir veicis, tikai jāsaprot, ka šis uzņēmums ir siltuma piegādātājs, tam galvenais ir saņemt naudu par saviem pakalpojumiem. Bet mēs, vienotā Rīgas namu pārvalde un domes Mājokļu departaments, pārstāvam iedzīvotājus, kurus vajag ieinteresēt par jaunievedumu, tāpēc veicam arī savus aprēķinus. Varu teikt, ka šobrīd Rīgā jau ir dažas mājas, kuru iemītnieki būtu gatavi startēt jaunajā projektā.

Dreiliņiem savs stāsts

– Dzirdētas runas, ka pāreju uz individuālo siltumenerģijas patēriņa uzskaiti vispirmām kārtām vajadzētu realizēt Dreiliņu dzīvojamo namu masīvā.

– Tas jau ir cits stāsts. Līdz šim mēs runājām par privatizētajiem mājokļiem, kuru šobrīd pilsētā ir 95%. Bet pēdējos 8–10 gadus mēs būvējam jaunus pašvaldības dzīvokļus, kurus nav plānots privatizēt. Tās ir deviņas mājas Dreiliņos, mājas Lubānas ielā un Ulbrokas ielā. Kopējais dzīvokļu skaits – vairāk nekā trīsarpus tūkstoši. Dzīvokļi piešķirti noteiktām iedzīvotāju kategorijām – mazturīgajiem, daudzbērnu ģimenēm, ģimenēm no denacionalizētajām mājām utt. Mājas apsaimnieko uzņēmums Rīgas pilsētbūvnieks. Uzstādot alokatorus šajos pašvaldības mājokļos, mēs tāpat vēlamies taupīt siltumu, lai gan mājokļi ir būvēti, ievērojot mūsdienu siltumnoturības prasības. Šajos namos ir daudz tāda, kā nav hruščovkās, 119., 103. un pašās neekonomiskākajās 602. sērijas mājās.

– Tātad šajās mājās ar alokatoriem problēmu nebūs?

– Tas atkarīgs no tā, kā jautājums tiks atrisināts visā mājā. Ja kaut 10 ģimenes no 100 neļaus savos dzīvokļos uzstādīt alokatorus, projektu nebūs iespējams realizēt.

Jebkurā gadījumā mēs meklējam mājas, kurās būtu iespējams realizēt šo projektu un pārliecināt cilvēkus, ka tas ir izdevīgi.

– Vai iedzīvotājiem par alokatoriem vajadzēs maksāt no savas kabatas?

– Maksa tiks iekasēta ar namu pārvaldes rēķinu starpniecību. Šobrīd izskatās, ka tie varētu būt viens vai divi, maksimums trīs santīmi pie rēķina katru mēnesi.

Rinda virzās un nevirzās

– Ja jau runājam par mājām, ko esat uzbūvējuši, pastāstiet, kā virzās dzīvokļu rinda. Vai ir reāli izpildīt pašreizējā sasaukuma Rīgas domes solījumu un tuvākajā laikā uzbūvēt 5000 dzīvokļu?

– 5000 – tas ir ideāls, līdz kuram pagaidām ir tālu kā līdz saulei. Mēs cerējām, ka būvnieku jaudas un apņēmība realizēt iecerēto būs nopietnāka. Šobrīd mums rindā ir aptuveni 7500 ģimeņu, bet rinda ir visai neviendabīga. Patlaban lielākais deficīts ir vienas un divu istabu dzīvokļi. Piemēram, daudzbērnu ģimene, kas reģistrēta rindā dzīvokļa apstākļu uzlabošanai, mājokli var saņemt pat pusgada laikā, bet pēc vienas un divu istabu dzīvokļiem cilvēki rindā stāv sešus septiņus gadus. Tāpēc trijos vairāk nekā 1000 dzīvokļu būvniecības konkursos, ko esam izsludinājuši, galvenais uzdevums ir būvēt mājas ar vienas un divu istabu dzīvokļiem. Šīs mājas atradīsies Saharova ielā (300 dzīvokļu) un Gobas ielā Bolderājā (500), vēl trīs taps Imantas 8. līnijā (300 dzīvokļu). Turpat būs sociālā māja ar poliklīniku un dažādiem sociālajiem dienestiem. Projektēšana prasīs septiņus astoņus mēnešus, pēc tam sāksies būvdarbi, lai jau šā sasaukuma laikā mājas reāli nodotu ekspluatācijā.

Budžets sarucis par trešdaļu

– Pagalmi, ielas, iekškvartālu piebraucamie ceļi... Tie mums ir zem jebkuras kritikas.

– Gan lieli, gan mazi ceļi tiek remontēti. Diemžēl mēs nevaram uzreiz salabot visus iekškvartālu ceļus, tāpēc pagaidām lāpām caurumus un turpinām remontēt piebraucamos ceļus skolām un bērnudārziem. Piebildīšu, ka iekškvartālu ceļi un ielas jau sen ir amortizēti. Savulaik tos būvēja pēc atlikumu izmantošanas tehnoloģijas – šķembas plus asfalts. Mašīnu tolaik bija maz, bija doma, ka cilvēki sāks vairāk staigāt kājām. Nu ir pienācis laiks, kad visi šie segumi jātaisa no jauna. Mums nav tādu līdzekļu, lai to pilnībā paveiktu. Remontam piešķirti tikvien kā viens miljons latu, kuri būtībā sadalīti starp trim izpilddirekcijām.

– Būs tā kā par maz. Varbūt tomēr ir cerība, ka kaut kāda nauda nāks klāt?

– Vienmēr ir cerība, ka, labi saimniekojot, kaut kādu naudu varēs atrast. Un tomēr jārēķinās ar to, ka Rīgas budžets salīdzinājumā ar 2009. gadu sarucis par trešo daļu – no 600 miljoniem palikuši 400 miljoni latu. Krīze galvaspilsētai devusi pamatīgu triecienu. Skaidrs, ka vēlamajā ātrumā visas problēmas šobrīd atrisināt nevaram. Bet mēs tās uztveram ļoti nopietni.

Skandāls, vēlreiz skandāls...

– Klīst daudz baumu par pārkāpumiem pilsētas pašvaldības uzņēmumā Rīgas pilsētbūvnieks.

– Sāksim ar to, ka saņēmām trīs lappušu garu anonīmu vēstījumu, kurā bija uzskaitīts liels skaits dažādu iespējamo pārkāpumu. Parasti mēs uz tādiem anonīmiem rakstudarbiem nereaģējam, bet šoreiz, ņemot vērā sacerējuma apjomu un to šķietamo precizitāti, ar kādu bija aprakstīti pārkāpumi, uzdevu veikt pilnu auditu par visu vēstījumā norādīto. (Lūgumu tikt skaidrībā par šo lietu saņēmām arī no KNAB.) Audits ilga trīs mēnešus, un varu teikt, ka Rīgas pilsētbūvnieks šobrīd ir mūsu vislabāk pārbaudītais uzņēmums.

Nekas no anonīmajā ziņojumā rakstītā, protams, neapstiprinājās, kā jau tas lielākoties notiek. Toties 80 lappušu garais auditoru ziņojums parādīja, ka ir citi pārkāpumi. Daļa no tiem pietiekami nopietni: nelikumīgi izmaksātas prēmijas, dienesta transporta nepareiza lietošana un tā tālāk. Tāpēc uzskatīju par pamatotu sodīt Rīgas pilsētbūvnieka valdi. Vienam darbiniekam alga līdz gada beigām samazināta par 30%, otram – par 20%, trešajam – par 10%. Kā saka, atbilstoši sastrādātajam.

– Bet nesen vēl viens pašvaldības uzņēmums piedzīvoja skandālu. Tas saistīts ar vienotās namu pārvaldes Rīgas namu pārvaldnieks juristiem, kuri ir ņēmuši no iedzīvotājiem kukuļus par parādu dzēšanas grafika sastādīšanu un kavējuma naudas anulēšanu.

– Rīga ir puse no visas Latvijas, dienā te uzturas vairāk nekā viens miljons cilvēku, naktīs mājo 800000. Tā būtībā ir valsts valstī, un kā jau jebkurā valstī, arī te cilvēki ir dažādi. Esmu pārliecināts, ka 99% ir godīgi, bet viens procents vienmēr „izcelsies”, un ne jau tai labākajā nozīmē. Attiecībā uz šo lietu varu teikt vien to, ka mani (tai laikā, kad notikušais kļuva zināms, es pildīju Rīgas mēra pienākumus) KNAB nav informējis ne par pārbaudes sākšanu, ne tās gaitu. Pagaidām neviens oficiāli vai vismaz pusoficiāli nav ziņojis par izmeklēšanas rezultātiem. Kad rezultāti kļūs zināmi, tad arī tiks pieņemti lēmumi attiecībā uz Rīgas namu pārvaldnieku, un tie, ja vajadzēs, būs ļoti bargi.