Latgales priekšpilsētā – labi jaunumi

Nav šaubu, ka darba Latgales priekšpilsētas izpilddirektoram Dmitrijam Pavlovam turpmāk būs vēl vairāk. Jūnijā Pavlovu ievēlēja par Rīgas domes deputātu. Par to viņam jāsaka paldies sava rajona iedzīvotājiem, kuri vēlēšanu sarakstā ievilka krustiņus pret viņa uzvārdu. Krustiņu bija tik daudz, ka Pavlovs apsteidza ne mazumu biedru no LPP/LC, kļuva par deputātu un tūlīt tika iekļauts divās atbildīgās komitejās – pilsētas attīstības un mājokļu.

Attīstība un mājokļi ir tieši tie temati, kurus jau sen vēlējāmies pārrunāt ar Pavlova kungu. Beigu beigās Latgales priekšpilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir pats lielākais Rīgas rajons. Arī problēmu šeit tradicionāli ir ne mazāk, reizēm pat vairāk nekā pie kaimiņiem. Daļa rajonam sarežģītu jautājumu ir saistīta ar labiekārtošanas darbiem.

– Ļoti gribētos sākt ar rajonam labām ziņām. Piemēram, daudzi jau dzirdējuši, ka uzņēmums Rīgas ūdens ir palīdzējis rekonstruēt daļu Daugavas krastmalas. Vai projekts ir pabeigts? – painteresējāmies.

– Pabeigts, un mēs ar rezultātu esam ļoti apmierināti. Uzņēmums Rīgas ūdens šai rajonā mainīja un remontēja savus tīklus, ieguldot darbos ap 4,5 miljoniem latu. Reizē tika nolemts labiekārtot promenādi gar Daugavu posmā no Kaņiera ielas līdz Maskavas ielai 264.

– Vai tik šai vietā neatrodas bēdīgi slavenais dīķis, kas kādreiz bija rajona rota, bet tagad kļuvis tam par kauna traipu?

– Jā, tieši tas krastmalas posms. Mēs uzstājām, ka vajag rekonstruēt tiltiņu pār caurteci starp dīķi un Daugavu. Agrāk daudzi rajona iedzīvotāju – invalīdi, sirmgalvji, jaunās māmiņas sūdzējās par neērto pāreju, kas atradās zem promenādes līmeņa. Tāpēc palūdzām kolēģus no Rīgas ūdens pacelt tiltiņu vienā līmenī ar gājēju celiņu, kas arī tika izdarīts. Jūs noteikti pamanīsit, ka tagad tilts atrodas leņķī pret galveno promenādi. Tas nav tāpēc, ka to būtu labojuši neprofesionāļi. Gluži vienkārši taupības nolūkā pāreja atjaunota uz vecajiem balstiem.

– Ķengaraga iedzīvotājus satrauc pats dīķis Maskavas ielā 264. Tas ir pamests, pārvērsts par izgāztuvi. Pirms kāda laika tur plānoja būvēt elitāru dzīvojamo namu kompleksu. Bija cerība, ka arī ūdenstilpe tiks sakārtota. Kāds liktenis piemeklējis šo projektu?

– Tas ir apturēts, citas informācijas manā rīcībā pagaidām nav. Godīgi runājot, ir mazliet žēl, ka treknajos gados projektu neizdevās realizēt. Tas rajonam būtu ieguvums.

– Varbūt tā arī labāk, ka kompleksa būvniecību nepaspēja sākt. Nesen Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks paziņoja, ka pamestās jaunbūves Rīgai kļūst par jaunu problēmu.

– Latgales priekšpilsētā ir labi redzams, kā būvētāji pārvērtē prioritātes un cenšas rast izeju no situācijas. Nesaukšu konkrētu adresi, bet kāda nopietna biroju un dzīvojamo namu kompleksa vietā zemes īpašnieki nolēmuši pagaidām ierīkot savdabīgu tirgu. Tas ir pagaidu risinājums, kas atbilst iedzīvotāju interesēm, tāpēc izpilddirekcija to akceptēja.

– Patiešām, labāk jau tirgus, nevis nepabeigta būve!

– Sāktu un iekonservētu objektu mūsu priekšpilsētā ir ap desmit. Mēs tos esam apsekojuši, informējuši par tiem Rīgas domi. Bet nedomāju, ka pilsēta kaut kādā veidā varētu ietekmēt attīstītāju plānus, īpaši Latvijas pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Jāpaiet laikam.

– Pirms vēlēšanām tagadējais domes priekšsēdētāja vietnieks Ainārs Šlesers pauda viedokli, ka pilsēta spēs iesaldētos objektus izpirkt pašvaldības dzīvojamā fonda vajadzībām...

– Iespējams, ka tāds algoritms tiks izmantots. Tieši šai nolūkā Rīgas dome pieprasīja informāciju par nekustamā īpašuma objektiem, kuru būvniecība ir apturēta.

– Jūsu izpilddirekcijai raizes dara ne tikai nepabeigtās jaunbūves, bet arī vecie grausti. Arī šai ziņā jūs Rīgā esat visiem priekšā (Latgales priekšpilsētā pašvaldībai pieder aptuveni 45 būceņi, kas gaidīt gaida buldozeru).

– Katru gadu daļu tādu ēku nojauc. Taču daudzi grausti ir privātīpašums. Izpilddirekcijai jāstrādā ar īpašniekiem, jāpalīdz viņiem risināt problēmas. Ja mājas saimniekam nav intereses apsaimniekot savu īpašumu, mums jārīkojas, kā nosaka likums, jāsūta brīdinājumi, jāsāk administratīvā tiesvedība.

– Jā, bet mājas Latgales priekšpilsētā brūk jau desmitiem gadu. Būtu laiks sākt bīstamo ēku nojaukšanu piespiedu kārtā.

– Mēs neesam nekādi reketieri. Mēs nevaram tā vienkārši ņemt un kaut ko nojaukt. Tomēr lieta virzās uz priekšu.

– Tad sakiet, cik daudz graustu jūsu priekšpilsētā nojauks šogad?

– Ielūkosimies statistikā, – Pavlovs pāršķirsta papīrus. – Lūk, te ir. 2007. gadā mēs nojaucām astoņas mājas, atjaunojām trīs, 2008. gadā divas nojaucām un sešas izremontējām. Šā gada pirmajā pusgadā esam paspējuši nojaukt trīs bīstamas ēkas. Tātad process notiek.

– Daudziem rīdziniekiem ir savi dārziņi. Savulaik zemes gabalus piešķīra pilsēta un lietotājiem bija ilgtermiņa nomas līgumi. Tagad viss mainījies. Rīgā bija ieplānota grandioza celtniecība, daudzstāvu nami bija paredzēti arī dārziņu kooperatīvu vietās. Kāds liktenis šos zemes gabalus piemeklējis tagad, ekonomiskās depresijas laikā?

– Pirms dažiem gadiem Rīgas dome pieņēma nolikumu, saskaņā ar to zemes gabalu nomas līgumi ir iedalīti trijās kategorijās – ilgtermiņa, vidēja termiņa un īstermiņa. Pie mums līgumi ar dārzkopjiem parasti tika slēgti uz trim līdz pieciem gadiem. Bet tagad spilgti izteiktais būvniecības bums ir beidzies. Uzskatu, ka būtu loģiski pārskatīt nomas laiku un pagarināt to. Apsolu, ka mēs sagatavosim tādu aicinājumu Rīgas domei.

– Vai zemes lietošanas līgumi Latgales priekšpilsētā varētu kļūt par ilgtermiņa?

– Galīgo ekspertīzes slēdzienu dos Pilsētas attīstības departaments. Bet gribu teikt ko citu: mūsu kooperatīvos joprojām netiek izmantoti visi pieejamie zemes gabali. Tāpēc, ja kāds no lasītājiem zvana redakcijai un žēlojas, ka viņa dārzs, izrādās, atrodas uz saimnieka zemes vai gadījusies kāda cita liksta ar piešķirto zemes gabalu, laipni lūdzam šo cilvēku pie mums uz izpilddirekciju. Mēs viņam ierādīsim brīvu zemes gabalu, uz kuru viņš varēs pārcelties kaut rīt.

– Priekšpilsētas teritorijā atrodas Dārziņi. Būtībā tā ir vesela pilsēta pilsētā, kur dzīvo tūkstošiem cilvēku. Bet Dārziņos nav pat ūdensvada.

– Ir nobriedis jautājums par pilnīgi visu komunikāciju, tai skaitā elektrības, ūdensvada, kanalizācijas un gāzes vada, ierīkošanu Dārziņos. Tāpēc vēlos izmantot iespēju un atgādināt rajona iedzīvotājiem, ka problēmas risinājums ir atkarīgs no viņiem pašiem. 90. gadu beigās Dārziņiem izstrādāja sarkano līniju projektu. Kā tas gadījies, kā ne, to man tagad grūti pateikt, bet vēl šobrīd ielu sarkanās līnijas nav atbrīvotas, uz tām atrodas žogi un stādījumi. Kamēr iedzīvotāji nenovāks no ielām savus rožu krūmus un nožogojumus, neviena organizācija nesāks maģistrālo komunikāciju projektēšanu.

– Vai zemes gabalu īpašnieki un nomnieki nespēj savstarpēji vienoties?

– Tieši tā! Mēs daudzkārt esam ieteikuši iedzīvotājiem ievēlēt kvartālu vecākos, izveidot kaut ko līdzīgu savai pašvaldībai, sākt darbu ar kaimiņiem. Pagaidām nav nekādas reakcijas.

– Ja iedzīvotāji tomēr atbrīvos ielu sarkanās līnijas, kas maksās par komunikāciju ierīkošanu? Pilsēta?

– Protams. Maģistrālo ūdensvadu un kanalizāciju ierīkos pašvaldības uzņēmumi. Iedzīvotājiem vajadzēs samaksāt tikai par pieslēgumu. Šogad esam saņēmuši ziņu no Latvijas gāzes – uzņēmums sācis projektēt Dārziņiem gāzes vadu. Tā ir pirmā bezdelīga.

– Grūti klājas tiem, kam dārza gabali ir Rumbulā. Padomju laikā tur bija lidlauks, augsne ir piesārņota ar naftas produktiem. Ūdensvada Rumbulā joprojām nav, iedzīvotāji izmanto „adatas” un dzer neattīrītu ūdeni. Ko esat paredzējuši tur darīt?

– Pēdējā laikā pašvaldība katru gadu pazemes ūdeņu un grunts sanācijai šai rajonā piešķīrusi pa 10 tūkstošiem latu. Tiesa gan, šajā sezonā finansiālo grūtību dēļ līdzekļi netika piešķirti, bet es ļoti centīšos panākt, lai nākamgad Rumbulas sanācijas programma tiktu turpināta.

– Latgales priekšpilsētā joprojām nav sava kultūras nama. Pagājušā gada beigās dome nolēma tā projektēšanai piešķirt 900 tūkstošus latu. Kas noticis ar šo projektu un naudu? Vai tos skāris krīzes samazinājums?

– Nē, kultūras nama un Rīgā pirmās park&ride sistēmas stāvvietas projektēšana turpinās. Mums pat ir izdevies ietaupīt: abu objektu tehniskais projekts maksās nevis 900, bet gan 700 tūkstošus latu. Zināma arī būvniecības vieta – laukums aiz tirdzniecības centra Dole.

– Zināms, ka projekta realizācija pilsētai maksās aptuveni 25 miljonus latu. Ja tāda nauda budžetā atradīsies, ko būvēs vispirms – stāvvietu vai kultūras namu?

– Vispirms sagaidīsim tehnisko risinājumu. Rajonam vajadzīgs gan kultūras centrs, gan auto stāvvieta. Sākotnēji bija paredzēts vispirms būvēt stāvlaukumu. Bet šodien, braucot uz darbu, atkal ievēroju, ka Rīgas ielas kļūst tukšākas, mašīnu ir maz. Tāpēc iespējams, ka vispirms Latgales priekšpilsētā taps kultūras nams.