Krīze kā... iespēju laiks

Krīze ir mainījusi Rīgu. Pat Rīgas domes deputāti bieži vien nevar pateikt, kas notiks ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, vai mūsu dzīve kļūs labāka vai sliktāka. Mēs tikāmies ar Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Ārgali. Būdams cilvēks ar lielu darba pieredzi pašvaldībā, viņš ir gatavs uzmundrināt pilsētniekus un mudina viņus nenokārt degunu. Daudzi Rīgai svarīgi projekti virzās uz priekšu. Dome risina transporta un mājokļu apsaimniekošanas jautājumus. Tikai nevajag nolaist rokas, un tad pat krīze var dot savu labumu.

– Ārgaļa kungs, mēs esam dzirdējuši, ka Rīgas dome apturējusi daudzus investīciju projektus. Vai tas nozīmē, ka pilsētas attīstība apstājusies?

– Krīze, protams, ietekmē svarīgu projektu realizācijas gaitu. Bet nevajadzētu aizmirst, ka krīzes apstākļos mums būtu izdevīgi attīstīt infrastruktūru, jo darbaspēks un materiāli maksā lētāk. Reizē tas palīdzētu „sasildīt” mūsu ekonomiku, dot cilvēkiem darba vietas. Vajag tikai atrast finansējumu lieliem projektiem. Ļoti svarīgi, lai tādā brīdī valsts un pašvaldība vienotos vismaz netraucēt viena otrai. Pašreiz pilsētai aizliegts ņemt kredītus. Kāpēc? Ja valsts nevar aizņemties naudu, kāpēc tā velk līdzi pašvaldības? Domē taču nesēž nekādi muļķi, te ir speciālisti, kam ir pa spēkam prognozēt ekonomiskos rādītājus, un te ir tautas ievēlēti deputāti. Iznāk, ka valdība liedz mums iespēju pieņemt lēmumus un attīstīt savas pilsētas un pagastus. Tas traucē mūs realizēt daudzas svarīgas idejas.

– Vai ir apstādināts iespaidīgais Rīgas Ziemeļu koridora būvniecības projekts?

– Ne, patlaban tiek veikti izpētes darbi. Šis projekts ir lielākais Latvijā. Mums vēl nav pieredzes tik liela mēroga un nozīmes objektu realizācijā, tāpēc nepieciešams visu pienācīgi izanalizēt. Un vēl vajadzēs daudz visdažādāko atļauju. Arī tas ir jautājums, kas prasa iejaukšanos, jo birokrātija mums ir tā uzpūsta, ka vairs „nekādos rāmjos nelien”.

– Rīga ir sākusi būvēt gājēju pāreju pār Ulmaņa gatvi. Vai šeit darbi netiks iesaldēti?

– Nē, gaisa pāreja Beberbeķos ir gandrīz gatava un maijā ir jānodod ekspluatācijā.

– Ja reiz esam sākuši runāt par transporta problēmām, pastāstiet, kā būs ar solīto prāmju satiksmi pār Daugavu.

– Projekts tika apturēts jau pirms pāris gadiem, jo tā ekonomiskais pamatojums izrādījās ļoti vājš.

– Vai pašvaldība ir izgudrojusi citus paņēmienus cīņai pret transporta sastrēgumiem?

– Var teikt, ka krīze ir pieveikusi sastrēgumus, tie samazinājušies un vietām vispār izzuduši. Bet, lai šī problēma reizē ar ekonomikas augšupeju neatgrieztos, mums jāizmanto laiks un jāgatavo pilsētas transporta infrastruktūra lielām slodzēm.

– Rīga uzbūvēja Dienvidu tiltu, bet tagad izrādās, ka projektam iztērēti lieki 27 miljoni latu. Kas būs ar izšķērdēto naudu?

– Es sen teicu, ka Dienvidu tilta cena ir pārmērīgi augsta, turklāt tilts pats par sevi nav atrisinājis satiksmes problēmas Rīgā. Eksperti jau savulaik uzsvēra, ka par prioritāti jākļūst Ziemeļu koridora attīstīšanai, kas dos skaidri redzamu rezultātu, tai skaitā atvieglos dzīvi tranzītbraucējiem un kravas pārvadātājiem, kas izmanto Rīgas ostu. Kas būs ar izšķērdētajiem miljoniem? Jāgaida tiesībsargājošo institūciju lēmums, tad kļūs skaidrs, vai šo naudu ir iespējams atgūt.

– Vai Rīga negrasās šajā grūtajā laikā atkal atgriezties pie jautājuma par namu pārvalžu pārdošanu?

– Domāju, ka jautājums par namu pārvalžu privatizāciju patlaban nav darba kārtībā. Krīzes laikā, kad viss visapkārt brūk, kad cilvēki zaudē darbu un mainās viņu sociālais statuss, kad uzņēmumi bankrotē, vismaz kaut kam jāpaliek stabilam, un tas attiecas uz namu pārvaldēm. Protams, es nevaru teikt, ka mūsu namu pārvaldes strādā ar pilnu atdevi. Iespējams, ja tās pārņemtu uzņēmēji, darba kvalitāte uzlabotos, taču šobrīd nav īstais laiks tādām pārmaiņām.

– Cilvēki atrodas smagā finansiālajā stāvoklī, bet namu pārvaldes turpina viņiem sūtīt kosmiskus rēķinus par ūdens „korekciju” un citiem apšaubāmiem pakalpojumiem. Vai dome plāno tam pievērsties?

– Augsti siltumenerģijas tarifi, ūdens patēriņa korekcijas parādīšanās rēķinos nav tikai krīzes sekas, tās ir sekas arī pirms daudziem gadiem pieņemtiem lēmumiem. Toreiz cilvēkiem īpašumā atdeva pussabrukušas mājas. Ārēji šīs mājas varbūt vēl nemaz tā nebrūk, bet to neredzamā daļa – caurules, apkures un ūdenspiegādes sistēmas – ir briesmīgā stāvoklī. Lai visu to salabotu, turklāt vēl siltinātu pašas mājas, vajag daudz naudas.

– Diez vai iedzīvotāji paši var atļauties tādus tēriņus...

– Tāpēc šā jautājuma risināšanā ar viņiem jāsadarbojas gan valstij, kas savulaik cilvēkus šādi iegāza, gan pašvaldībām. Tam, manuprāt, jākļūst par mūsu īsto prioritāti!