Divdesmit pārmaiņu gadi apsaimniekošanā

Mājokļu apsaimniekošanas tirgus pēdējo divdesmit gadu laikā ir ievērojami mainījies. Vai problēmu tajā kļuvis mazāk? „Jā” un „nē”, saka Aivars Janelsītis, kurš 1990. gadā piedalījās pirmās nacionālās pārvaldnieku apvienības dibināšanā.

Kas mums bija astoņdesmito gadu beigās? Pirmkārt jau centralizēta mājokļu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas sistēma, kas tobrīd piederēja pašvaldībām un valstij. Pašvaldības un valsts namu pārvaldes netieši uzraudzīja Komunālās saimniecības ministrija. Aivars Janelsītis ilgus gadus vadīja šīs ministrijas Galveno dzīvokļu pārvaldi.

– Astoņdesmito gadu beigās Latvijā un visā Austrumeiropā bija jūtamas vēsmas, kas liecināja par Padomju Savienības drīzu galu, – viņš atceras.

1989. gada septembrī sapulcējās Latvijas lielāko namu pārvalžu pārstāvji, lai spriestu par nākotni. Jau 1990. gada pavasarī viņi nodibināja Dzīvokļu saimniecības asociāciju.

Taču satricinājumi nekustamā īpašuma tirgū bija tik spēcīgi, ka asociācija līdz deviņdesmito gadu beigām faktiski nedarbojās, stāsta Janelsīša kungs. Iedzīvotāji un pārvaldnieki pamazām pierada izrunāt vārdus „privatizācija” un „denacionalizācija” un sadzīvot ar šiem jēdzieniem.

Palūkoties apkārt pārvaldnieki varēja tikai 1999. gadā, kad kataklizmas nozarē beidzās. Tad namu pārvalžu pārstāvju kopsapulcē Igatē beidzot tika nodibināta tagadējā Latvijas Namu pārvaldnieku un apsaimniekotāju asociācija.

– Taču par mūsu profesionālās organizācijas dzimšanas laiku nolēmām uzskatīt tālo 1990. gadu, kad Latvijas pārvaldnieki pirmo reizi apvienojās, – stāsta Aivars Janelsītis.

Asociācijas divdesmit gados ir daudz paveikts: tās eksperti darba grupu sastāvā ir piedalījušies likumu sagatavošanā, mācījušies pie ārzemju kolēģiem, pārņēmuši labāko pieredzi un ieviesuši to Latvijā. Bet šovasar tika nodibināta Pārvaldnieku ģilde (asociācijas dalībnieki ir juridiskas personas, ģildes locekļi – fiziskas), kura nākotnē pildīs pārvaldnieku valsts reģistra funkciju.

Tomēr aizvadītie divdesmit gadi šobrīd tiek vērtēti ar dalītām jūtām.

– Vēl 1990. gadā namu pārvaldes bija izpildkomiteju struktūras, – par pārmaiņām stāsta Aivars Janelsītis, – bet iedzīvotāji bija tikai dzīvokļu īrnieki. Pēc privatizācijas attiecības pilnībā mainījās. Tagad māju īpašnieki ir dzīvokļu īpašnieku kopumi, namu pārvaldes ir tikai iedzīvotāju pasūtīto pakalpojumu piegādātājas.

Kāda iepriekšējo gadu pieredze ir noderējusi pārvaldniekiem jaunajos laikos? Līdz 1990. gadam Komunālās saimniecības ministrija katru gadu rīkoja zonālos seminārus mājokļu apsaimniekošanas jautājumos. Semināri rindas kārtībā notika visos reģionos, un vietējās namu pārvaldes centās paspīdēt cita citas priekšā ar izciliem sasniegumiem. Un vēl Latvijas pārvaldnieki uzturēja sakarus ar ārvalstu kolēģiem. Visas šīs tradīcijas ir saglabājušās un tiek attīstītas.

– Darba nākamajos divdesmit gados pārvaldnieku asociācijai būs pietiekami daudz, – saka Janelsīša kungs. – Tās sabiedriskā funkcija ir apkopot apsaimniekošanas pieredzi, informēt pārvaldniekus, piedalīties likumu sagatavošanā. Mums arī jāstrādā ar iedzīvotājiem, jāiedveš viņiem atbildība par kopīgo īpašumu.

Pēc Galvenās dzīvokļu pārvaldes bijušā vadītāja domām, Latviju vēl gaida cīņa ar tādu jēdzienu kā komunālo maksājumu parādi. („Mūsu kolēģi citās valstīs nesaprot, kā tas iespējams, ka iedzīvotāji nemaksā par siltumu!”) Otrs darbības virziens saistīts ar individuālu līgumu slēgšanu starp dzīvokļu īpašniekiem un pakalpojumu – ūdens, siltuma utt. – piegādātājiem. Ja tādi līgumi beidzot tiks noslēgti, tad pašiem piegādātājiem būs jāstrādā ar parādniekiem un viņi zaudēs iespēju divu triju cilvēku parādu dēļ visai mājai atslēgt siltumpiegādi.