Pārdaugavai – savs ceļš

Rīgas lielākā namu pārvalde Kurzemes namu apsaimniekotājs (KNA) izstrādājusi pati savu attīstības stratēģiju. Pēc uzņēmuma vadītāja Artura Lifšica idejas, KNA jāpaplašina darbības sfēra – jāpelna nauda, lai pēc tam to ieguldītu sociālajos projektos. Kā tas atsauksies uz Pār-daugavas iedzīvotāju dzīvi? Kādus komunālos labumus viņi saņems un cik tas maksās? Kādas idejas vēl virza namu pārvaldnieks, kuru Rīgas domē daudzi uzskata par fantazētāju? Šos jautājumus uzdevām pašam Arturam Lifšicam.

Īsi pirms mūsu tikšanās Kurzemes namu apsaimniekotāja vadība bija nodevusi uzņēmuma attīstības stratēģiju Rīgas izpilddirektora Jura Radzeviča tiesai. Radzevičs visai uzmanīgi seko šīs namu pārvaldes darbam. Piemēram, 19. martā viņš paziņoja, ka nepieciešams pārbaudīt, vai Arturs Lifšics, neizsludinot konkursu, ir likumīgi iegādājies astoņas jaunas ar sniega tīrīšanas iekārtām aprīkotas Ņivas.

Arturu Lifšicu Rīgas domes pastiprinātā uzmanība, šķiet, īpaši nenomāc. Namu pārvaldē viņš ienācis salīdzinoši nesen, bet uz katru āķīgu jautājumu jau sagatavojis ne mazāk āķīgu atbildi.

Lifšica filozofija

– Ilgus gadus Rīgas dzīvokļu un komunālajā saimniecībā nekas nenotika, – iesākumā Arturs Lifšics ņemas skaidrot savu filozofiju. – Dzīvojamais fonds ir sabrukuma stāvoklī. Ļoti žēl, ka mūsu cilvēkiem jādzīvo tik bēdīgos apstākļos. Teikšu atklāti: pat vislabākais Rīgas mikrorajons jebkurā citā Eiropas pilsētā tiktu uzskatīts par graustu rajonu.

Viens no atklājumiem man bija tas, ka pāris minūšu gājienā no pilsētas centra ir mājas ar sausajām tualetēm pagalmā. Un tas notiek divdesmit pirmajā gadsimtā! Galvaspilsētā! Turklāt tiek uzskatīts par normu. Vecajos Kurzemes namu apsaimniekotāja plānos atradu informāciju, ka dažas šādas tualetes paredzēts remontēt 2012. gadā. Saprotat? Pilsēta gatavojās iedzīvotājiem remontēt sausās tualetes būdiņu, nevis ierīkot mājā pilsētas kanalizāciju! Iznāk, ka mēs mierīgi piekrītam tam, ka cilvēki arī pēc desmit gadiem savas vajadzības kārtos pagalmā.

Bet arī tas vēl ir nieks. Pēc tam uzzināju, ka Kurzemes rajonā ir mājas, kurās nav ūdens. Pēc normatīviem ūdens krānam jāatrodas ne tālāk par 300 metriem no tādas mājas. Cilvēki iet pēc ūdens ar spaiņiem un nēšiem. Viņi ir pieraduši. Pieraduši pat pie tā, ka katru ziemu šie krāni un rokas sūkņi aizsalst un ūdeni nākas vest kannās no citām vietām.

Mūsu apziņā jau ir iesakņojies pieradums pie šāda sabrukuma. Nevienam Rīgā neienāk prātā, ka vienreiz izrakt tranšeju un ielikt tajā cauruli ir daudz vienkāršāk, nekā katru gadu labot nelaimīgo sūkni.

Man gribētos atrisināt šīs problēmas. Tāpēc arī ir izstrādāta namu pārvaldes Kurzemes namu apsaimniekotājs attīstības stratēģija, ko esam iesnieguši pilsētas izpilddirektoram. Mūsu stratēģijā pateikts, kā namu pārvalde grasās attīstīties. Mēs vēlamies realizēt komerciālus projektus, lai pelnītu naudu, ko pēc tam varētu tērēt sociālajiem projektiem. Piemēram, sauso tualešu likvidēšanai.

Iedzīvotāji ar šīm komunālajām problēmām pašu spēkiem jau sen netiek galā. Ja Kurzemes namu apsaimniekotājs rēķināsies tikai ar to naudu, ko saņem no iedzīvotājiem par viņiem sniegtajiem pakalpojumiem, vēl simt gadu nekas netiks paveikts. Tāpēc, atkārtošu, namu pārvalde vēlas pati pelnīt naudu.

Uzticamies ieraduma pēc?

– Izklausās fantastiski. Pieņemsim, ka izdosies nopelnīt. Bet vai tad likums neaizliedz jums ieguldīt līdzekļus privatizētu māju un dzīvokļu remontā?

– Labs jautājums. Bet man negribētos sausās tualetes saukt par iedzīvotāju īpašumu. Uzskatu, ka tā ir problemātiska Rīgas domes saimniecība. Jā, mēs vēlamies ierīkot tualetes privatizēto māju iekštelpās, un, ja likumi mums traucēs to darīt, tas tikai norādīs, cik tie ir nepilnīgi.

– Tātad pagaidām jums nav īstas pārliecības, ka skaistās ieceres piepildīsies?

– Ceru, ka viss izdosies. Mēs negrasāmies labiekārtošanai tērēt iedzīvotāju naudu, gribam paši to nopelnīt vajadzīgajiem darbiem. Kurzemes namu apsaimniekotājam tas jādara. Daudzi Rīgā kļūdaini domā, ka namu pārvaldes finansē no budžeta, ka naudu mums dod Rīgas dome. Nē! Par to jāaizmirst. Nekāda budžeta naudas fonda namu pārvaldei nav. Visus savus budžeta līdzekļus mēs nopelnām, veicot māju apsaimniekošanu. Turklāt apsaimniekošanas tirgū mēs neesam vienīgie. Jebkura māja jebkurā brīdī var aiziet no Kurzemes namu apsaimniekotāja un izraudzīties citu pārvaldnieku.

– Tātad šodien jūs ieguldīsiet naudu mājas labiekārtošanā, bet rīt tā var pāriet pie cita pārvaldnieka?

– Tur jau tā lieta, ka jaunā programma dos mums iespēju būt konkurētspējīgiem dzīvajā apsaimniekošanas tirgū. Mēs piedāvāsim cilvēkiem jaunus pakalpojumus – to pašu sociālo palīdzību komunālo problēmu risināšanā. Tas ir nepieciešami. Šobrīd pašvaldības namu pārvaldes balsta iedzīvotāju inertā domāšana, kūtrums, neziņa, kā nomainīt pārvaldnieku.

– Jūs nebaida privātuzņēmēju konkurence?

¬– Mums par labu runā kāds svarīgs fakts: lielākā daļa rīdzinieku, lai cik dīvaini tas būtu, saglabājusi ticību pašvaldības struktūrām. Šai ticībai nevajadzētu būt ne tik, cik melns aiz naga, jo namu pārvaldes pēdējos gados neko cilvēku labā nav darījušas, tomēr ticība ir saglabājusies.

Īstenība vai fantastika?

– Jums ir daudz pasakainu ieceru. Vai Rīgas dome jūs atbalsta?

– Šobrīd mēs esam peramo zēnu lomā. Lielu atbalstu nemanām. Mūsu priekšlikumi pārlieku neiederas sistēmā: mēs cenšamies uzņemties vairāk funkciju, nekā paredzēts normatīvos. Bet jūs taču nebrīnāties, ja privātie pārvaldnieki mājai sagādā šveicaru, stāda puķes. Viņi to dara, lai piesaistītu klientus. Pašvaldības namu pārvaldes taktikai nevajadzētu atšķirties. Mēs visā līdzināmies privātajiem uzņēmumiem, varbūt izņemot vienīgi mūsu sagrauto saimniecību.

– Jūs ļoti drosmīgi solāt atrisināt iedzīvotāju problēmas uz namu pārvaldes rēķina. Tas ož pēc revolūcijas apsaimniekošanas sfērā.

– Neko revolucionāru tur nesaskatu. Salīdzināsim mūsu situāciju ar Eiropu. Tur katrs cilvēks pats izvēlas, kur dzīvot – daudzdzīvokļu mājā, savrupnamā vai koka mājiņā. Latvijā viss ir citādi. Padomju laikā saņemt dzīvokli bija liela laime, un nebija svarīgi, kur tas atrodas. Galvenais, ka tas bija atsevišķs dzīvoklis. Mēs esam pagātnes mantinieki. Cilvēki, kam liktenis bija lēmis saņemt dzīvokli vecā mājā, nekad nesapelnīs naudu remontam. Viņiem nav nekādas perspektīvas! Kam vajadzētu viņiem palīdzēt?

– Pašvaldība uzskata: māja pieder iedzīvotājiem, viņi arī par to ir atbildīgi. Bet ko jūs runājat?

– Es analizēju faktus. Vai jūs zināt, ka divpadsmitstāvu mājas jumta platība līdzinās viena otra divstāvu grausta jumta platībai? Bet vienā mājā ir 90 dzīvokļu, otrā tikai 12. Ja lielā māja var sakrāt naudu jaunam jumtam, tad mazā – nemūžam. Tas ir pārāk dārgs prieks. Šobrīd nelielo māju iemītnieki ne uz ko nevar cerēt. Viņi pat jaunām durvīm nevar sakrāt naudu.

– Ko tad darīt?

– Uzlabot šo māju stāvokli būtu iespējams ar namu pārvaldes sociālo projektu palīdzību. No vienas otras pussagruvušas mājas vajadzētu šķirties, pārceļot cilvēkus uz jauniem dzīvokļiem. Patlaban izsolēs var lēti nopirkt dzīvokļus šādam nolūkam. Kad grausti būs atbrīvoti, tie jānoslauka no zemes virsas, lai agrākā divstāvu šķūņa vietā, piemēram, uzbūvētu jaunu piecstāvu māju. Tas ļautu atgūt izdevumus par cilvēku izmitināšanu jaunos dzīvokļos un piedevām vēl nopelnīt. Nekā sarežģīta.

– Jūs runājat tieši to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Viņi cer uz pilsētas un namu pārvaldes palīdzību. Taču jūsu plāni neatbilst pašreizējiem likumiem, no kuriem izriet, ka Latvijā katrs ir pats par sevi.

– Cilvēki, kas raksta likumus, visdrīzāk jau dzīvo privātmājās. Viņi ir aizmirsuši ko nozīmē dzīvot sērijveida daudzstāvu namā vai Rīgas nomales graustā. Viņi raksta likumus, par paraugu ņemot Rietumvalstis. Esmu ar abām rokām «par», taču mums ir cita realitāte, tā jāņem vērā.

– Bet pagaidām jūsu ieceres nav īstenojamas...

– Tās ir īstenojamas pat pašreizējo likumu ietvaros. Vienīgā problēma ir konservatīva domāšana. Cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt jaunus risinājumus.

„Konkursi nenovērš korupciju!”

– Likumi atpaliek no dzīves. Piemēram, tie traucē mums nodarboties ar komerciāliem projektiem. Šobrīd Kurzemes namu apsaimniekotājam ir kontakti ar firmām sešpadsmit pasaules valstīs. Tās visas ražo mums vajadzīgas preces. Piemēram, mēs izlietojam vairāk cauruļu, nekā daži dīleri vispār ieved Latvijā. Tāpēc mums nav vajadzīgi starpnieki. Mēs varam taisnā ceļā no ražotājiem nopirkt caurules, skaitītājus, sanitārtehniku, tādējādi ietaupot iedzīvotāju naudu. Bet viss atduras pret nesapratnes sienu. Ir likumi, kas reglamentē iepirkuma procedūru. Veicot darbus par noteiktu summu, ir jārīko konkurss. Bet kam mums cauruļu piegādes konkurss, ja paši esam kļuvuši par ražotājrūpnīcas pārstāvi un varam iegādāties preci par izdevīgu cenu. Bet vienalga ir jāizsludina konkurss, jātērē laiks un resursi, jāmokās.

– Vai tas nozīmē, ka jūs vēlētos atcelt konkursu sistēmu, kas radīta cīņai pret korupciju?

– Es neaicinu atcelt konkursus. Gribu tikai teikt: lai nebūtu korupcijas, nevajag būt korumpētam. Konkursi no tā nekādā veidā neglābj. Tie piesaista to cilvēku uzmanību, kuri vēlas saņemt vai dot kukuli. Konkurss vajadzīgs, ja vēlies atrast labāko piedāvājumu, un tas ir pareizi. Bet ja tu pats esi atradis tādu labu piedāvājumu?... Es varu apsēsties pie datora un internetā atrast visu, kas mani interesē. Vajadzīgs tualetes pods? Piecās minūtēs pārmeklēšu visu zemeslodi un atradīšu, kur šo preci var nopirkt lētāk. Tad pacelšu telefona klausuli un pateikšu, ka man vajag 10 tūkstošus tādu podu, un cena vēl vairākkārt samazināsies. Tam nav vajadzīgs rīkot konkursu. Jāsaprot, ka mūsu pasaule ir mainījusies un var strādāt pa jaunam.

– Jūs sev ļoti uzticaties!

– Es ne no viena neko neslēpju. Mūsu iecere ir padarīt namu pārvaldi maksimāli atklātu. Pastāvīgi dzirdu runājam, ka cilvēki Rīgā nevar no pārvaldnieka saņemt kaut kādas ziņas. Esmu devis rīkojumu mūsu mājas lapā izveidot jaunu sadaļu, no kuras interesenti jebkurā brīdī varēs lejuplādēt savas mājas tāmi. Pat iet nekur nevajadzēs. Tāpat esmu gatavs par jebkuru iepirkumu publicēt pilnīgu informāciju – ko, par cik un no kā namu pārvalde nopirkusi. Es nebaidos. Lai ir maksimāls caurspīdīgums.

Centīsies izgrozīties

– Kā Kurzemes namu apsaimniekotājs pārlaida ziemu?

– Ziema bija sarežģīta un atklāja mūsu vājās vietas. Pirmie „uzdeva” jumti. Nedomāju, ka Kurzemes rajonā atradīsies kaut viens jumts, kas laimīgi pārcietis stihiju. Vairāk vai mazāk tek visi. Bet iebrukušu jumtu nebija, mēs tomēr paspējām laikus notīrīt sniegu un novērsām avārijas.

– Augšējo stāvu iemītniekiem no tā vieglāk nekļūst. Desmitiem cilvēku sūdzas par applūdušiem dzīvokļiem un interesējas, kas viņiem kompensēs zaudējumus.

– Tā gan ir. Mēs visus mierinām, solām izremontēt applūdušos dzīvokļus, tikai jāpagaida, kad sniegs pilnībā nokusīs. Aptuveni aprīļa vidū sāksim remontēt. Tas nebija ieplānots, bet ko darīt, jāskaita nauda un jāstrādā.

– Kur ņemsiet naudu?

– Namu pārvaldei rezervju nav, naudu nāksies ņemt no māju remonta fonda. Ja mājai tāda fonda nav? Kur liksies, meklēsim līdzekļus citos posteņos. Nevaru teikt, ka man krājumā būtu remonta darbiem vajadzīgā summa, bet nevaru arī iedomāties, kā atteikt cilvēkiem palīdzību nelaimē. Centīsimies izgrozīties.

Jumti – ar vienu vēzienu

– Ko darīsiet, lai nelaime nākamgad neatkārtotos?

– Esam izdomājuši īpašu risinājumu (tiesa, tas lielā mērā būs atkarīgs no Rīgas domes attieksmes). Uzskatu, ka jāizmanto bankas finansējums un jāsaved kārtībā jumti. Līdz nākamajam gadam ūdens notekcaurules un jumtu malas jāpadara apsildāmas. Tas ir reāli: mēs zinām, cik metru vada vajadzēs un jau esam sazinājušies ar ražotājiem. Reizē vēlamies notekcaurulēm uzlikt sietus, lai tās neaizsērētu ar visādiem gružiem. Tiesa gan, ja projekts izdosies, esmu pārliecināts, ka nākamajā ziemā sniega nebūs un paldies mums neviens neteiks!

– Ar ko tādā gadījumā nodarbosies Kurzemes namu apsaimniekotāja nupat nopirktās astoņas sniega novākšanas Ņivas?

– Mirkli pagaidiet, gribēju vēl dažus vārdus sacīt par jumtiem. Te jūs redzat jauna jumtu materiāla paraugu. Tas ir stiklaplasts, ko var ātri uzklāt un kas nerūsē. Domāju, ka divu triju gadu laikā mūsu rajonā varētu nomainīt jumtus visām mājām. Finansēšanas jautājums ir ļoti vienkārši atrisināms. Man ir izdevies pārliecināt dažas bankas, ka māju apsaimniekošanas tirgus ir ļoti stabils. Visas mūsu 1000 mājas vienā dienā nepazudīs no zemes virsas, iedzīvotāji turpinās maksāt. Tāpēc jumtus varētu uzlikt uz kredīta. Nevis vispirms nauda, bet vispirms darbs. Protams, jumtus plānojam mainīt tikai tad, ja tam piekritīs lielākā daļa iedzīvotāju. Patlaban ekonomisti rēķina projekta finansiālās izmaksas. Papīrus iesniegsim bankām un Rīgas domei. Diemžēl pieļauju, ka pašvaldība mūs neatbalstīs...

Atdzen Ņivu – saņem prēmiju

– Bet nu gan nokāpsim no jumta. Runā, ka Kurzemes namu apsaimniekotājs esot bez konkursa iegādājies astoņas mašīnas ar sniega novākšanas iekārtu.

– Tā nevar teikt. Ir dažādas iepirkuma procedūras, tai skaitā iepirkums neparedzamu ārkārtas apstākļu izraisīto seku novēršanai (piemēram, avārijas gadījumā). Šāda prakse ļauj ātri izraudzīties piegādātāju, veikt iepirkumu un tikai pēc tam publiskot informāciju. Ja mēs būtu rīkojuši konkursu pēc visiem noteikumiem, tas būtu beidzies tikai pavasarī, un mēs nebūtu paspējuši ziemā izmēģināt mašīnas.

– Nekā briesmīga!

– Piekrītu. Bet ziniet, patlaban visas mūsu jaunās Ņivas strādā.

– Kādā veidā? Sniegs taču nokusis.

– Mašīnas izmanto mūsu elektriķi, santehniķi, celtnieki. Mēs atdevām četras mašīnas, tā sauktos „papēžus”, ko namu pārvalde pirms dažiem gadiem bija iegādājusies ar operatīvā līzinga nosacījumiem. Atdevām četras, bet nopirkām astoņas, taču operatīvam darbam transportlīdzekļu joprojām ir par maz.

– Kā tad agrāk varēja tikt galā?

– Esam mainījuši namu pārvaldes iekšējo sistēmu. Agrāk Kurzemes namu apsaimniekotājam bija desmit filiāles, palikušas tikai četras. Plus tehniskais centrs. Līdz šim namu pārvaldes santehniķi, krāsotāji, namdari, elektriķi bija izmētāti pa dažādiem kaktiem, reizēm nebija skaidrs, kur viņus meklēt, un pavisam grūti bija saprast, ar ko viņi nodarbojas. Tagad esam šos cilvēkus izvilkuši no pagrabiem un pārcēluši uz tehnisko centru. Piedevām ap 40 darbinieku tika atsijāti, jo izrādījās, ka viņi nav spējīgi pildīt savus pienākumus.

– Atlikušos vizināt pa rajonu jaunos džipos kā karaļus?

– Viņi paši sevi ved, visiem ir tiesības.

– Bet presē plaši tika apspriesta jūsu nopirkto Ņivu cena. Runā, ka, nerīkojot konkursu, jūs par mašīnām esot pamatīgi pārmaksājis.

– Esmu ar mieru izmaksāt prēmiju katram, kas līdz marta beigām atdzīs tādu pašu aprīkotu zaļas krāsas Ņivu par zemāku cenu. Tas cilvēks no manis personīgi saņems 500 latu.

– Vai mašīnu efektivitāti jau esat novērtējuši?

– Aprēķināsim tuvākajās dienās. Bet apsolu, ka tas nav pēdējais tehnikas iepirkums. Mēs vēlamies daļēji mehanizēt sētnieku darbu. Ietves un pagalmi ir jākopj katru dienu jebkurā gadalaikā, ne tikai ziemā. Šim nolūkam pasaulē izgudrotas visdažādākās ierīces. Piemēram, ir mašīnas kāpņu mazgāšanai. Atklāšu nelielu noslēpumu: kāpnes ir jāmazgā katru nedēļu, bet vai tad mūsu sētnieki šādu uzdevumu spēj paveikt? Tāpēc jāpadara viņu darbs mūsdienām atbilstošāks. Sētnieku skaitu, lai cik bēdīgi tas būtu, samazināsim, bet palikušos apbruņosim kā policistus robotus.

10 000 numura zīmēm

– Kādus tēriņus vēl plānojat?

– Gribam tām pašām Ņivām nopirkt piekabes gružu savākšanai pagalmos un ietvju slaucīšanai (vēl tikai jādabū Rīgas domes akcepts). Mums vajadzīgi arī pacēlāji lietus notekcauruļu remontam un šuvju aizdarīšanai, mašīnas avārijas brigādēm. Šai nolūkā esam atraduši labi aprīkotus busiņus, kuros ir skrūvsols – brigādei jābrauc uz izsaukumu ne tikai krānu aizgriezt, bet arī turpat uz vietas veikt visus vajadzīgos darbus. Piedevām vēl ir iecere iegādāties pretgrafiti busiņu aprakstīto sienu tīrīšanai. Sniega kausēšanas mašīnu jau esam nopirkuši. Noteikti to pieminiet, lai presei būtu, par ko mūs atkal apsūdzēt korupcijā.

– Kas maksās par autoparka paplašināšanu?

– Kā jau sākumā sacīju, mēs paši varēsim nopelnīt naudu ar komercprojektiem. Protams, vispirms sapelnīsim naudu, pēc tam to tērēsim.

– Pagaidām cilvēki redz tikai to, ka jūs labprāt tērējat naudu. Vai bija kāda jēga Kurzemes rajona mājām uzlikt jaunas numura zīmes? Cilvēki saka, ka numuri esot sīki, izslavētais apgaismojums blāvs, piedevām vēl saules baterijas jau sākuši medīt vandāļi.

– Tas, ka zīmes rauj nost, man ir jaunums. Ļoti žēl. Mēs šim projektam iztērējām 10 000 latu, katra zīme maksāja aptuveni desmit. Man personiski šķiet, ka šīs plāksnītes ir ļoti veiksmīgas, tagad cilvēki uzreiz redz, kur atrodas numura zīme, un tas atvieglo darbu operatīvajiem dienestiem – neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, policijai.

– Kādi Kurzemes namu apsaimniekotājam ir plāni tuvākajām pavasara dienām?

– Gribam labot bedrītes pagalmos. Jā, tas nav mūsu, tas ir izpilddirekcijas darbs. Bet cik ilgi cilvēki var lauzt kājas? Naudu šim mērķim ņemsim no māju remonta fondiem.

– Proti, uz citu plānoto remonta darbu rēķina?

– Nē, papildus plānam. Tāpēc ka šobrīd jumta remontu, kas pēc tāmes maksā 10 tūkstošus latu, var veikt par septiņiem tūkstošiem. Ceru, ka 2010. gadā Kurzemes namu apsaimniekotājs par to pašu naudu varēs paveikt nesalīdzināmi vairāk remonta darbu, nekā paredzēts tāmē.

– Jūs esat devis iedzīvotājiem daudz skaļu solījumu. Vai nebaidāties, ka pienāks laiks, kad vajadzēs atbildēt par saviem vārdiem?

– Nebaidos. Nāciet biežāk, esmu gatavs regulāri sniegt pārskatus.