Kā kļūt par mājas vecāko?

Staņislavs Bogdanovs, Rīgas lielākās 400 dzīvokļu mājas pilnvarotā persona, pastāstīja par savu darbu.

Staņislavs Bogdanovs, mājas vecākais Rīgā, Ozolciema ielā 18, viesojās projekta "Darām kopā!" studijā un pastāstīja par cīņu ar birokrātiju, noslēpumiem, kā ietaupīt 30% no siltumenerģijas rēķiniem, un to, kāpēc aktīvam iedzīvotājam nav jābaidās uzņemties atbildību pat par ļoti lielu daudzdzīvokļu māju.

Rīgā, Ozolciema ielā 18, atrodas māja-rekordiste: 11 kāpņu telpas un gandrīz 400 dzīvokļu – tā ir vērienīgākā dzīvojamā ēka ne tikai Rīgā un Latvijā, bet visā Baltijā.

Būt par mājas vecāko tādā "pilsētā pilsētā" nav uzdevums vājiem nerviem. Staņislavs Bogdanovs agrāk strādāja par celtnieku, pats savulaik būvēja 119. sērijas mājas. Tagad Staņislavs spēja pārvest savu māju pie jauna apsaimniekotāja, rekonstruēt sešus siltummezglus un samazināt apkures izmaksas par trešdaļu.

Neskatoties uz saimniecības mērogu, viņa princips paliek nemainīgs: veikt visus darbus – no elektrokabeļu nomaiņas par 60 000 eiro līdz zemes izpirkšanai – tikai no mājas uzkrājumiem, bez verdziskiem kredītiem. Intervijā mūsu projektam viņš godīgi pastāstīja, kā 10 dienās apzvanīt simtiem kaimiņu un pārvērst bijušos oponentus par sabiedrotajiem kopējam labumam.

■ ■ ■

– Es piekritu kļūt par savas mājas pilnvaroto personu, kad man apnika pašvaldības namu pārvaldes "Rīgas namu pārvaldnieks" (RNP) bezdarbība. Tajā laikā mēs ar kaimiņiem gribējām kāpņu telpās nomainīt logus, kas jau praktiski krita ārā. Namu pārvalde izgāza aptauju: projektam bija nepieciešami vismaz 200 paraksti, bet viņi noteica minimālo balsu vākšanas termiņu tikai divas nedēļas un galu galā anketešana neizdevās. Tad mēs atkārtojām aptauju, bet tajā laikā es jau biju vērsies pie Igora Trubko no namu apsaimniekošanas uzņēmuma "Rīgas namu apsaimniekotājs", lai viņš man palīdzētu. Tā mēs ar kaimiņiem sarīkojām balsojumu ne tikai par logu nomaiņu, bet vienlaikus arī par pāreju pie šī apsaimniekotāja.

– Vai jūsu māja pārgāja pie jaunā apsaimniekotāja ar uzkrājumiem, kas bija pietiekami logu nomaiņai un citiem darbiem?

– Sākumā mēs nezinājām, kā viss būs, jo faktiski pie jaunā apsaimniekotāja pārgājām 1. novembrī, bet uzkrājumu pārskaitījumu no RNP saņēmām tikai nākamā gada martā vai aprīlī. Tomēr Igors Trubko iedeva garantijas vēstuli, ka logu nomaiņas darbi tiks apmaksāti, un pat iemaksāja avansu no saviem līdzekļiem, kuru mēs viņam vēlāk atdevām.

■ ■ ■

– Bet kā jūs vispār uzzinājāt, ka varat kļūt par mājas vecāko un kaut kā piedalīties tās labiekārtošanā?

– Kas attiecas uz oficiālo statusu "mājas vecākais", viss sākās vēl agrāk, Ušakova laikā, kad pie mums gribēja veikt mājas renovāciju. Vairāk nekā 50% iedzīvotāju bija pret, un es biju viens no aktīvākajiem pretiniekiem. Godīgi sakot, mums piedāvātais projekts izskatījās pēc mājas sabojāšanas: projekts neņēma vērā tos ieguldījumus, ko cilvēki jau paši bija veikuši, piemēram, tajās pašās lodžijās, kuru iestiklošanai bija iztērēti tūkstošiem eiro.

– Staņislav, vai jūs saprotat kaut ko no būvniecības, lai tā spriestu par renovāciju?

– Protams! Es pats esmu celtnieks un būvēju 119. sērijas mājas (diezgan daudzus gadus strādāju Rīgas celtniecības kombinātā), tāpēc pārzinu šo sistēmu. Kopš tā laika, kad māja apstrīdēja lēmumu par renovāciju, iedzīvotāji kaut kā uzticējās manai pieredzei un vēlāk izvēlējās mani par mājas vecāko.

■ ■ ■

– Sakiet, lūdzu, kā tiek organizēts jūsu darbs? Par ko atbild mājas vecākais, un kādus lēmumus pieņem dzīvokļu īpašnieku kopsapulce?

– Dzīvokļu īpašnieku balsojums ir nepieciešams svarīgos gadījumos. Piemēram, pagājušā gada jūlijā mēs uzstādījām videonovērošanas kameras. Iedzīvotāji paši uzstāja, lai mūsu pagalmā parādītos kameras likumpārkāpumu novēršanai. Tika savākti vairāk nekā 55% parakstu, un jau 11. jūlijā jaunās kameras mums pieslēdza.

Bet parakstu vākšana prasa daudz laika – vismaz divus trīs mēnešus, jo mūsu mājā ir gandrīz 400 dzīvokļu. Turpretī, veicot avārijas darbus, īpašnieku paraksti nav vajadzīgi, jo runa ir par ārpuskārtas remontu. Šādus lēmumus namu pārvalde operatīvi saskaņo ar mājas vecāko, kuram ir pilnvaras no kaimiņiem.

– Kādus darbus jūs esat organizējis pēdējā laikā?

– Pirmkārt, mēs sākām ar sešu siltummezglu rekonstrukciju, pateicoties kam izdevumi par siltumu mums samazinājās par gandrīz 30%. Tālāk mēs mainījām avārijas guļvadus (horizontālās caurules) pagrabā. Pie iepriekšējā apsaimniekotāja manā kāpņu telpā uz karstā ūdens caurules bija septiņi caurumi, ūdens tecēja kā no dušas. Mēs to visu nomainījām. Pašlaik procesā ir elektrokabeļu nomaiņa visā mājā. Tam bija nepieciešama diezgan liela summa, aptuveni 60 000 eiro. Kad pabeigsim ar kabeļiem, turpināsim mainīt caurainos aukstā ūdens guļvadus, kanalizāciju, un pēc tam būs jāķeras klāt arī stāvvadiem kāpņu telpās.

– Nomainīt visus stāvvadus 11 kāpņu telpās – tas ir ļoti sarežģīti.

– Sarežģīti, bet es pieturos pie varianta – nekādu kredītu, darbus apmaksājam tikai no mājas uzkrājumiem. Tagad mums notiek piespiedu zemes izpirkšanas process zem mājas, cilvēkiem tam ir vajadzīga nauda, un ņemt vēl kaut kādus kredītus remontam, manuprāt, ir lieki. Starp citu, par zemes izpirkšanu pie mums nobalsoja vairāk nekā 300 dzīvokļu, lai gan nepieciešamas bija 200 balsis.

– Jo vairāk dzīvokļu mājā, jo vairāk naudas var uzkrāt remontiem. Kādus uzkrājumus jūs ar kaimiņiem veicat mājas atjaunošanai?

– Mēnesī mums sanāk aptuveni 5 400 eiro uzkrājumu. It kā liela summa, bet stāvvadu nomaiņa tikai vienā kāpņu telpā var izmaksāt 50–60 tūkstošus eiro. Tas ir, lai sakrātu vienai kāpņu telpai pie pašreizējiem tempiem, vajag aptuveni 10 mēnešus. Bet jāņem vērā, ka papildus lielajiem darbiem mājā vienmēr ir sīki darbi: piemēram, kamēr mainām kabeļus, šodien pat mainām kanalizācijas guļvadu pagrabā vienam no dzīvokļiem.

■ ■ ■

– Vai jūs esat vienīgais tik aktīvs cilvēks mājā, vai jums ir palīgi?

– Atrast palīgus ir grūti. Formāli esam trīs, bet jāsaprot: būt par mājas vecāko ir smagi, cilvēkam reizēm nākas pamest savu darbu, savu ģimeni.

– Vai jums vienam pašam nākas apstaigāt visus 400 dzīvokļus, lai savāktu kaimiņu parakstus kārtējam lēmumam?

– Gadās arī tā. Jautājumā par zemes izpirkšanu es 10 dienas sēdēju pie tālruņa un apzvanīju visus dzīvokļus.

■ ■ ■

– Esmu dzirdējusi, ka daudzi aktīvi cilvēki būtu gatavi uzņemties atbildību par savu māju, bet baidās no konfliktiem ar kaimiņiem vai no tā, ka netiks galā.

– Nav no kā baidīties. Pirmajos gados arī man bija pietiekami daudz pretinieku. Tagad mēs esam gandrīz labākie draugi: sasveicināmies ar smaidu, konsultējamies par dažādiem jautājumiem. Galvenais – nebaidīties, un, ja tev ir izpratne par lietu, iet tikai uz priekšu.

– Kā jums izdevās tā mainīt attiecības ar kaimiņiem?

– Es domāju, ka darbs parādīja rezultātu – māja pakāpeniski atjaunojas, un tas mainīja cilvēku attieksmi pret mani. Protams, ir pārmetumi no opozīcijas puses, ka es viens pats esmu "sagrābis" māju. Bet lielākā daļa cilvēku man tieši saka: "Dari to, kas tev jādara." Tas arī ir vissvarīgākais princips.