Pēc pirmskara laika likumiem

Kā Latvija risināja “saimnieku zemes” jautājumu 1938. gadā?

Desmitiem tūkstoši dzīvokļu īpašnieku Rīgā gaida, kad beidzot Saeimā tiks pieņemts likums par piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu. Tikai šāds likums no piespiedu nomas attiecībām, kādas uzspieduši šo laiku “jaunie zemes baroni”, var pasargāt tos dzīvokļu īpašniekus, kuru īpašums atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes. Likumprojekts ir izstrādāts un veiksmīgi “nogremdēts” Saeimas rakstāmgaldu atvilktnēs, piesedzot ar atrunu – sagatavotais projekts ir brāķis. Ja tā arī būtu, tad jāķeras pie nepilnību novēršanas, bet, kā to izdarīt, laikam nezina ne deputāti, ne Tieslietu ministrijas ierēdņi. Tomēr izeja ir jārod!

Pietiek stiept gumiju!

Atgādināsim, ka pēc Valsts zemes dienesta datiem, Rīgā ir aptuveni 310 tūkstoši dzīvokļu īpašumu, no tiem 170 000 ir privatizēti kopā ar zemi, bet pārējiem 140 000 īpašumiem ir divi īpašnieki: dzīvoklis pieder vienam, bet zeme zem mājas – citam īpašniekam (tostarp arī pašvaldībai).

Tas nozīmē, ka aptuveni 40% dzīvokļu īpašnieku Rīgā ir jāslēdz piespiedu zemes nomas līgums. Zemes īpašnieks no nomnieka gadā drīkst prasīt nomas maksu 6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ik 15 gadus samaksā summu, kas līdzvērtīga viņu zemesgabala vērtībai. Un tā tas atkārtojas atkal un atkal. Šādas attiecības citādi nevar saukt kā atrašanās verdzībā.

Ko tautas labā dara tās kalpi – likumdevēji? Jau kopš 2010. gada runā par nosacījumu izstrādāšanu, kas dzīvokļu īpašniekiem ļautu izpirkt zem viņu mājām esošo zemi. Pašreizējais variants – piedāvājums izpirkt zemi par cenu, kas ir 118% no tās kadastrālās vērtības, – iedzīvotājus neglābj. Šāda cena ir pārāk augsta. Saeimā to saprot, tādēļ likumprojektu ar šādu nenovērstu brāķi tālāk nevirza. Bet mūžīgi stiept gumiju arī nav pieļaujams!

Kā Rīga grasījās pārdot zemi pirmskara Latvijā

Vienu no iespējamiem situācijas risinājumiem politiķiem piedāvā vēsture, protams, ja to zina. Ja zināšanu trūkst, tad jāpārvar slinkums un jāizpēta pagājušā gadsimta 30. gadu avīzes. Kā izrādās, arī starpkaru periodā Rīgā bija dalītā īpašuma problēma un tālaika gudrie prāti darbojās ar tās atrisināšanu.

1939. gadā Latvijā sākās jauns būvniecības vilnis un daudzas mājas – ne tikai lielas, bet arī pavisam mazas – tika būvētas uz pilsētai piederošas zemes. Loģiski, ka mājokļu īpašniekiem nācās maksāt par šīs zemes lietošanu. Viņi nekļuva par īpašniekiem, bet saglabāja nomnieka statusu ar tiesībām rīkoties kā īpašniekiem.

Kā raksta avīze “Brīvā Zeme”, 1938. gadā Latvijā tika pieņemts likums par dalītā īpašuma izbeigšanu. Pēc tam visi zemesgabalu lietotāji ieguva tiesības izpirkt zemi un kļūt par pilnvērtīgiem īpašniekiem. Izpirkšanas maksa bija noteikta 12% apmērā no zemesgabala vērtības neatkarīgi no tā, kas uz tā uzbūvēts. (Salīdzinājumam atgādinām, ka patlaban zemi izpirkt piedāvā par 118% no tās kadastrālās vērtības).

Pārāk dārgi!

1938. gadā namīpašniekus ārkārtīgi satrauca piedāvājums zemi izpirkt par cenu – 12% no tās vērtības. Kā raksta “Brīvā Zeme”, lielākais zemju īpašnieks tajā laikā bija Rīgas pilsēta. 1935. gadā pilsētai piederēja 14 111 apbūvēti zemesgabali. Pirmskara cilvēktiesību aizstāvji (tā šos ļaudis sauktu šodien) bija noskaidrojuši, ka pilsētas zemes lietotāji pārsvarā ir nabadzīgi ļaudis: uz aptuveni 37% no Rīgas zemesgabaliem bija viena vai divdzīvokļu mājiņas, vēl 16% zemesgabalu bija trīs un četru dzīvokļu mājas. “No tā var secināt, ka zemes lietotāji ir “mazie ļaudis”,” rakstīja “Brīvā Zeme”. “Cik turīgs var būt cilvēks, kurš dzīvo nelielā mājiņā pilsētas nomalē?” Šo pašu domu pauž žurnāls “Mūsu Īpašums” (1937. gada 7. numurā): “Labākajā gadījumā viņš vienu istabu izdod (iznomā), bet otrā dzīvo pats. Taču, cik ir tādu zemesgabalu, kur viendzīvokļa mājiņā dzīvo tikai pats īpašnieks? Bez šaubām, šādu īpašumu ienākumu līmenis ir ļoti zems. Vai var salīdzināt divu īpašnieku iespējas – jau aprakstītā nomaļnieka un īpašnieka, kuram uz tāda paša neliela zemesgabala pilsētas centrā uzbūvēts piecu vai sešu stāvu īres nams? Viens zemi bez problēmām varēs izpirkt piecu sešu gadu laikā, bet otram viss būs daudz sarežģītāk.”

Revolucionārs piedāvājums

Avīzes rakstīja, ka Rīga uz 1939. gada sākumu jau bija izrēķinājusi iespējamos ienākumus no zemes pārdošanas. Pirmie aprēķini rādīja, ka tie varētu būt 70–80 miljoni latu.

“Kā parāda Rīgas ienākumu analīze, tad līdz šim pilsēta no nomas maksas guva aptuveni 360 tūkstošus latu gadā. Ja pilsēta ļaus izpirkt zemi par 70–80 miljoniem, tad uzreiz gūs ienākumu, kas līdzvērtīgs ikgadējai nomas maksai 200 gadu periodā,” raksta “Mūsu Īpašums”. “Daudz pieņemamāks risinājums ir Rīgas Namīpašnieku biedrības piedāvājums, kas pilsētai piedāvā pārdot zemi 6 miljonu latu apmērā. Tas būtu kapitāls, ko pilsēta uz garantētiem 6 procentiem gadā varētu noguldīt Latvijas Hipotēku bankā. Tas pilsētai ar garantiju dotu tos pašus 360 tūkstošus gadā.”

Saprātīgi, vai ne? Diemžēl ārpolitiskā situācija un kara draudi neļāva šo risinājumu īstenot dzīvē.

Ar šo atskatu vēsturē mēs nevēlamies norādīt Saeimai, kā vajadzētu rīkoties, bet pateikt tikai to, ka jebkurā situācijā var atrast izeju, ja vien ir vēlēšanās to meklēt un nepietrūkst zināšanu. Kas no tā ir vai nav Saeimas deputātiem, jāvērtē katram pašam...