Sadzīvot ar kaimiņiem

Dzīvesbiedru un draugus mēs izvēlāmies paši, turpretī kaimiņi ir spiesta lieta, un tad nu – kādi kuram gadās. Diemžēl gadās visādi – gan hipersabiedriski, gan ķildīgi, gan neslēpti antisociāli, un ar visiem jādzīvo mierā un saticībā. Medicīniski psiholoģiskās konsultācijas psihologs Deniss Kuzovs ir pārliecināts, ka labas kaimiņu attiecības ir gan iespējamas, gan izdevīgas.

 Uz „jūs” un ar smaidu

– Nevienam nav iebildumu veidot attiecības ar labiem, kulturāliem cilvēkiem. Bet ko tad, ja kaimiņi rada vienas vienīgas problēmas?

– Vispirms noskaidrosim dažus pamatprincipus, uz kuriem balstās zinātne par konfliktiem – konfliktoloģija. Mūsu personība var atrasties trijos stāvokļos: „es – bērns”, „es – pieaugušais”, „es – viens no vecākiem”. „Es – bērns” darbojas pēc principa: gribu tieši tagad un nekavējoties, neviens man nevar to liegt, sekas mani neinteresē. Pretējā pozīcija – „es – viens no vecākiem”. Tās vadmotīvs: tā jābūt, tāda ir kārtība, ievēro priekšrakstus un neiedrošinies novirzīties. Un trešā pozīcija – „es – pieaugušais” – ir nobrieduša, adekvāta cilvēka pozīcija. Viņš spriež tā: ja es ko vēlos, tad meklēju un radu tādus apstākļus, lai varētu apmierināt savu vēlmi, un esmu gatavs par to uzņemties atbildību. Svarīgi iegaumēt: cilvēki spēj vienoties tikai tad, ja starp viņiem notiek dialogs „pieaugušais – pieaugušais”.

– Kā pareizi izteikt pretenzijas kaimiņiem? Piemēram, bērni augšstāva dzīvoklī joņo ar skrituļslidām, bet vecāki neliekas ne zinis.

– Kāpēc mums rodas konflikti un nesaprašanās ar apkārtējiem? Tāpēc, ka mēs pietiekami skaidri neizsakām savas vēlmes. Bērni augšstāvā skrituļo un neļauj mums gulēt. Mūsu mērķis ir vienoties ar bērnu vecākiem, lai pēc pulksten desmitiem vakarā trokšņošana tiktu izbeigta. Jebkuras vienošanās pamats – skaidri un miermīlīgi paustas vēlēšanās. Nevajag uzreiz sākt ar apvainojumiem („Jums nu gan ir neaudzināti bērni!”). Dabiski, ka tādā gadījumā neizpaliks atbildes reakcija („Pats esat neaudzināts, ja varat tā apvainot bērnus!”). Tāpēc nekad nesāciet ar apsūdzībām.

– Ar ko tad sākt?

– Ar pieklājīgu uzrunu. „Labdien! Atvainojiet, ka saku, bet tad, kad liekos gulēt, jūsu bērniņi vēl skrituļo un taisa diezgan lielu troksni. Vai jūs viņus nepalūgtu pārtraukt to mazliet ātrāk?” Izklāstījis savu vēlēšanos maksimāli skaidri un miermīlīgi, uzklausiet oponenta atbildi un mēģiniet atrast kompromisu.

Vienoties iespējams tikai tādā veidā

Tipisks konflikts: viens smēķē kāpņu telpā, otram tas nepatīk. Katram sava taisnība. Kā neļaut samilzt konfliktam? Tam, kurš nesmēķē, jāatzīst smēķētāja tiesības to darīt kāpņu telpā, bet tam, kurš smēķē, jāievēro daži nosacījumi: pēc smēķēšanas izvēdināt telpu, nemest zemē izsmēķus, iztukšot un sakopt pelnu trauku.

– Daži uzskata: kam man pūlēties un „kniksēt”, ja manā pusē ir likums un es varu pieprasīt pēc pulksten 22.00 pārtraukt trokšņot. Kāda vaina ir šādai nostājai?

– Tas būtu mēģinājums atrisināt konfliktu pēc shēmas „es – viens no vecākiem” („Visiem jādodas gulēt pēc 22.00, man ne ar vienu nav jāvienojas. Ja nepārtrauksiet trokšņot, es sūdzēšos un pieprasīšu.”). Taču šī shēma nav produktīva. Ir grūti kaut ko atrisināt administratīvā kārtā. Kā reāli kaimiņiem tiks aizliegts skrituļot pēc 22.00? Kas to darīs? Pāris reizes atnāks iecirkņa inspektors, bet tālāk? Drīzāk jau kaimiņi no dusmām sāks trokšņot vēl vairāk.

Gribat salīgt mieru? Sāciet sveicināties

– Pieņemsim, ka attiecības ar kaimiņiem jau sabojātas, bet tagad mēs vēlamies visu vērst par labu. Vai tas ir iespējams?

– Jā, ir iespējams. Sāciet sveicināties ar kaimiņu – bez pieglaimības un salkaniem smaidiem. Lai cik aizvainots viņš justos, pēc kāda laika droši vien sāks atbildēt.

Vai, piemēram, strīds radies par to, ka jūs liekat savu mašīnu pie viņa logiem. Ja mašīnu novietosiet nedaudz pa labi vai kreisi, kaimiņš šādu rīcību neapšaubāmi novērtēs kā soli pretī attiecību normalizēšanai. Vispār ieildzis konflikts ir divu „es – bērns” stīvēšanās. Shēma tāda pati kā bērnībā: „Tu man smilšu kūciņu izjauci, es izjaukšu tavējo.”

– Reizēm kaimiņu izdarības var novest līdz baltkvēlei. Kā apspiest dusmas, lai nesavārītu ziepes?

– Piemēram, šāda situācija. Jaunie vecāki ieturēja vakariņas, bērniņš gulēja ratiņos uz lodžijas. Augšstāva kaimiņam pēc liekas glāzītes sametās slikti, un viņš izgāja uz lodžijas... Kad māte ieraudzīja, ka uz mazuļa drēbītēm mazliet uzpilējis no augšstāva iemītnieka kuņģa satura, viņa, dusmās zaudējusi jēgu, paķēra nazi un skrēja pie kaimiņiem, bērna tēvs aizsteidzās pakaļ sievai. Rezultātā tēvam sakosts pirksts, kaimiņu iesniegums policijai un nosacīts cietumsods mātei.

Vai arī šāda. Māte ieskrien dēla istabā: „Nāc ātrāk, tur kāds piedzēries dauzoņa meta tavai mašīnai ar pudeli.” Dēls bez liekas domāšanas steidz laukā. Izceļas kautiņš, kurā abi cīkstoņi gūst ievainojumus un tiek aizvesti uz slimnīcu. Mašīnai nodarīts gaužām niecīgs kaitējums – kaut kāda skrambiņa, kuras likvidēšana maksātu nieka grašus. Bieži vien mēs neadekvāti vētraini reaģējam uz nenozīmīgiem notikumiem.

– Kā tad vajadzētu rīkoties? Nu, kaut vai jau pieminētajai bērna mātei?

– Tāda situācija radās tāpēc, ka sievieti pārņēma iracionāla pārliecība: ja reiz kāds apdraudējis manu bērnu, man nekavējoties jāatriebjas pāridarītājam. Te būtu svarīgi apstāties un padomāt. Vai „pāridarītājam” bija ļauns nolūks? Nē. Vai tas radīja kādu kaitējumu bērnam? Arī ne. Ko nozīmē būt labai mātei? Skriet ar nazi pie kaimiņiem? Nē. Mīlēt bērnu un rūpēties par viņu? Jā.

Ja jūs pārpilda dusmas, tad, pirms esat „savārījis ziepes”, izmantojiet darbības apturēšanas paņēmienu, lai starp notikumu un reakciju uz to paietu kāds brīdis, kaut tikai 10 sekundes. Šai laikā padomājiet: kāpēc šis notikums man šķiet tik briesmīgs? Jā, tas ir nepatīkams, bet ne katastrofāls.

Labākais paņēmiens, kā tikt vaļā no naida un dusmām, ir fiziska izlādēšanās. Lai vīrietis palēkā pie boksera bumbiera, bet sieviete lai paskrien, padejo vai ķeras pie mājas uzkopšanas darbiem. Var iziet pagalmā ar lāpstu un pamētāt sniegu. Adekvāta fiziskā slodze ir veselībai labākais paņēmiens, kā tikt vaļā no dusmām.

Muri neņemšu, sālsmaizi nepasniegšu

– Dažiem nepatiku sagādā tas, ka kaimiņi par daudz lien viņu dzīvē. Kā to nepieļaut, neaizvainojot cilvēkus?

– Iemācieties novilkt robežu. Ja kaimiņi jums zvana ar ieganstu un bez iegansta, bieži pauž vēlmi iebaudīt kopā ar jums tēju un dalās noslēpumos, kas jūs neinteresē, vajag laipni, bet stingri pateikt: „Piedodiet, esmu aizņemts.” Var taču izdomāt daždažādus formālus ieganstus. Ja nevēlaties biedroties, jums ir tiesības nebiedroties, nevienu nelaist savā dzīvoklī un nepiedalīties sabiedriskos pasākumos.

– Jā, jā, pasākumos, kurus ar tādu nostaļģiju atceras vecākā paaudze. Gan dzimšanas dienas tika svinētas kopā ar kaimiņiem, gan dzīvokļi netika slēgti ciet... Vai tas tiešām ir ideāls, pēc kura vajadzētu tiekties?

– Ir tāds jēdziens – iracionālas nostādnes. Mēs tās iegūstam jau bērnībā no saviem vecākajiem radiniekiem un kritiski neizvērtējam. Tostarp dzīves apstākļus nosaka sabiedrības stāvoklis. Agrāk, kad visi bija spiesti dzīvot cieši kopā, jo citu variantu vienkārši nebija, cilvēki kopā svinēja svētkus un ciešāk turējās cits pie cita. Tā bija savdabīga aizsargreakcija, lai iegrožotu augošo neapmierinātību citam ar citu.

Tagad mums nav nekādas vajadzības svinēt svētkus kopā ar visiem kāpņu telpas kaimiņiem. Bet, ja esat sabiedrisks cilvēks un jums tas ir ļoti vajadzīgs, lūdzu, atrodiet kaimiņus ar līdzīgām interesēm. Ja jums tas nav vajadzīgs, pietiks vienkārši uzturēt labas kaimiņattiecības.

– Kādā žurnālā lasīju ieteikumu: ja esi pārcēlies uz jaunu vietu, izcep pīrāgus, apstaigā visus kaimiņus, uzcienā un iepazīsties. Vai derīgs padoms?

– Manuprāt, tas būtu lieki. Viena lieta, ja esat pārcēlies uz četru piecu stāvu māju, bet ja uz daudzstāvu... Šāds biedrošanās veids atmirst. Tagad, ja mums atbrauc viesi, mēs taču tos vairs nesagaidām ar sālsmaizi. Sālsmaizes mūsdienu analogs – sasveicināšanās ar kaimiņiem.

– Ko darīt, ja kaimiņi lūdz izdarīt viņiem kādu pakalpojumu, bet man tas ir apgrūtinājums? Piemēram, aizbraucot uz divām nedēļām atvaļinājumā, lūdz parūpēties par Muri.

– Jāvadās pēc tāda jēdziena kā psiholoģiskais komforts. Ja Muris šo komfortu var mazināt, vajag paskaidrot: „Piedodiet, es labprāt, bet man ir alerģija pret kaķiem.” Ticiet man, jūs neesat vienīgā iespējamā šā pakalpojuma sniedzēja. Kaimiņi noteikti atradīs cilvēkus, kuri labprāt uzņemsies rūpes par Muri. Ja jūs paņemsiet kaķi pret savu gribu, drīz vien sāksiet skaisties uz kaimiņiem, kas beigu beigās var nevest līdz konfliktam.

Labi ģimenē – labi saskarsmē ar kaimiņiem

– Diemžēl ir kaimiņi, kuriem pastāvīgi strīdi ir bauda un dzīves jēga. Kā panākt, lai viņi tevi neaiztiktu? Varbūt labāk uzreiz meklēt citu mājokli?

– Kverulanti jeb sūdzībnieki ir psiholoģijā aprakstīts tips. Reiz par visām reizēm iegaumējiet, ka ne šādus, ne citādus cilvēkus jūs nepārveidosiet. Ja kaimiņš pastāvīgi meklē kašķi, centieties mazināt formālos iemeslus jebkādiem strīdiem. Neļaujiet sevi iesaistīt konfliktā. Ja cilvēks nemitīgi pauž neapmierinātību un izsaka pretenzijas, centieties izvairīties no sarunas: „Atvainojiet, man nav laika”, „Nevēlos ar jums to apspriest”, „Par šo jautājumu nerunāsim, tas ir ārpus jūsu kompetences” utt. Varat aizrādīt, ka jums abiem ir vienādas tiesības un ka viņš nav ne augstāks, ne svarīgāks par jums, pat ja nodzīvojis mājā 20 gadus, bet jūs tikko esat tajā ievācies.

– Ar kāda tipa kaimiņiem labāk nestrīdēties?

– Ar hipersociālā tipa. Parasti tās ir kareivīgas večiņas ar neiztērētu enerģiju. Viņas akurāti izslēdz gaismu kāpņu telpā, tīra sniegu ap māju, interesējas par visu un visiem. Kāds no viņām labums? Viņas kontrolē visu kāpņu telpu. Ja pamana, ka pie jūsu durvīm mīņājas svešinieks, uzreiz zvana policijai. Ja gar jūsu mašīnu kāds staigā, tas tūlīt tiek darīts jums zināms. Jā, reizēm viņas mēdz būt uzbāzīgas, bet labāk ar viņām sadzīvot, jo labuma no šādiem cilvēkiem ir vairāk nekā ļaunuma.

– Vai visus konfliktus var atrisināt pašu spēkiem, vai arī ir gadījumi, kad bez attiecīgu instanču atbalsta neiztikt?

– Kāds vīrietis, pirmā stāva iemītnieks, nožogoja pusi koplietošanas teritorijas un ierīkoja tur sev darbnīcu, kaimiņu lūgumus nojaukt sienas uzņēma naidīgi. Kļuva skaidrs, ka viņam zudusi realitātes izjūta, tāpēc nācās izsaukt ugunsdzēsējus, kuri nozāģēja patvaļīgi uzslietās barjeras.

Instances palīgā jāaicina tad, ja psiholoģiskais resurss attiecību normalizēšanai izsīcis. Bet vispirms jācenšas vienoties. Dzīve rāda, ka par dažiem nosacījumiem iespējams vienoties pat ar antisociāliem kaimiņiem (piemēram, dzērājiem).

– Paskaidrojiet, lūdzu, kāda jēga ir aforismam „Caur nomazgātu logu arī kaimiņu logi šķiet tīri”.

– Mūsu attiecības ar apkārtējiem ir mūsu ģimenes un psiholoģiskās labklājības atspulgs. Ja ģimenē viss ir kārtībā, mēs atrodamies psiholoģiskā komforta stāvoklī un neturēsim cirvi kaujas gatavībā. Ja cilvēkā valda iekšējs miers, viņam ir daudz lielākas izredzes visu pareizi noregulēt.

– Tātad, lai kļūtu par labu kaimiņu, vispirmām kārtām jābūt laimīgam cilvēkam?

– Jā, cilvēkam, kuram izdevies sevi realizēt darbā, ģimenē, seksā, vaļaspriekos un draugos. Ja cilvēkam ir šīs piecas sfēras, viņš ir salīdzinoši mierīgs. Konflikti ar kaimiņiem ir turpinājums mums pašiem un mūsu psiholoģiskajām problēmām. Ja esam paraduši strīdēties ģimenē, strīdēsimies arī ar kaimiņiem.