Sestā stāva puķkopējas piedzīvojumi

Mani allaž ir sajūsminājusi pie kaimiņu mājas ierīkotā puķudobe. Tā ir līdzīga svētku tortei: pavasarī uzzied prīmulas un tulpes, tuvāk vasarai sāk plaukt peonijas un begonijas, rudenī pienāk kārta krizantēmām un dālijām. Domāju, ka mājas iemītniekiem pateicībā vajadzētu bučot roku cilvēkam, kurš tā gādā par apkārtnes izdaiļošanu. Taču mana personiskā pieredze liecina, ka ierīkot labu puķudobi zem logiem ir tik grūti, ka gandrīz vai par varoni vajadzētu uzskatīt cilvēku, kurš iedrošinās to darīt.

Nemaz nerunāsim par to, ka man rokas neaug īstajā vietā un ka nekad nav pieticis pacietības rakņāties pa zemi. Vecāki arī neuzstāja, un paldies viņiem par to. Taču, gadiem ejot, kaut kas tomēr sāka vilkt pie zemes. Sava dārziņa nav, tāpēc nolēmu dēstīt puķes zem logiem.

Nopirku dārza lāpstiņu un sāku enerģiski uzrakt nelielu kvadrātiņu zālienā tieši starp krāšņiem ceriņiem un jasmīniem, kurus mūsu sētnieks ik gadus tā apgriež, it kā tie būtu kādi kaitēkļi.

– Nu, nu, – sacīja sētnieks, knikšķinot dārza šķēres. – Tātad rokam.

– Rokam, – es piekritu.

Man šai brīdī prāts nenesās uz sarunām. Izrādījās, ka melnzemes kārtiņa pie mājas nav biezāka par 15 centimetriem, tālāk tikai smiltis un akmeņi, ko pirms trīsdesmit gadiem tur droši vien aizmirsuši celtnieki. Nebija ne jausmas, kāds augs varētu izdzīvot tādā augsnē, tomēr turpināju rakt un plēst ārā nezāles.

– Tātad puķītes stādām, – sacīja sētnieks.

– Stādām, – es atkal piekritu.

Par puķītēm gan vēl bija jautājums. Es neatšķīru prīmulas no rozēm, neredzēju atšķirību starp viengadīgiem un daudzgadīgiem augiem un negrasījos dobei ziedot daudz laika. Biju iedomājusies, ka pietiks uzrakņātajā zemē iebirdināt lielveikalā nopirktas sēkliņas un viss ziedēs un zaļos pats no sevis, bet es lepni pastaigāšos pa pagalmu un uzklausīšu kaimiņu apsveikumus.

– Un kā tad laistīsi? – nelikās mierā apnicīgais onkulis ar šķērēm.

Uz to atbildi neatradu. Par to, ka dobi vajadzēs laistīt, vispār nebiju domājusi. Laikam jau uzskatīju, ka pietiks ar lietu. Bet ja nu iegadīsies sausa vasara... Pacēlu galvu un paskatījos augšup: dzīvoju sestajā stāvā, turklāt sānis no iecerētās puķudobes.

– Kādu šļūteni pa logu izlaidīšu, – optimistiski nolēmu, – vai arī laistīšu ar pudeli.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pastāstīšu, ka pēc diviem mēnešiem dobes aplaistīšanai man izgāja pa sešiem spaiņiem ūdens dienā (īpaši karstā laikā). Tātad nedēļā izlēju uz puķēm vismaz divas vannas šķidruma, ko stiepu lejā no sestā stāva. Stāsta, ka tad, kad vēl nebija skaitītāju, līdzcietīgi pirmā stāva kaimiņi tādiem dārzkopjiem kā es ļāva ietecināt ūdeni no sava krāna vai arī patiešām izlaida šļūteni pa logu. Tagad tāds numurs vairs neiet cauri, jo visi skaita „zelta” kubikmetrus.

Otrs nepatīkamais pārsteigums bija kaimiņu attieksme pret manu dekoratīvo dārza mākslu. Sākumā dobē bija vairāk izsmēķu nekā puķu. Ar rokām vācu kopā tabakas bagātību un klusībā cerēju, ka nikotīns neiznīcinās manus sējumus, pirms vēl tie būs izlīduši no zemes.

Kad biju iemācījusies izvēlēties dēstus un ar lielu rūpību izvietojusi pa dobi atraitnītes un samtenes, izrādījās, ka izsmēķi vēl ir tīrais sīkums. No logiem zemē lidoja dārznieci apdraudoši priekšmeti. Kādā jaukā dienā pie stādījumiem atradu tukšu šņabja pudeli. Diez vai kāds to bija tukšojis odu mākonī zem ceriņiem, drīzāk jau pudele bija izlidināta pa logu.

– Aha, – piekrita sētnieks, – ir mums mājā viens tāds gudrelis. Katru dienu izdzer pusstopu un trauku izmet pa logu. Es personiski neiebilstu, lai met, es pudeles savācu pagrabā un aiznesu nodot.

Sētniekam labi, bet ko darīt man? Ļoti negribētos dabūt ar pudeli pa galvu, kaut vai ķiverē lokies gar dobi.

Pirmā sezona beidzās ne šā, ne tā. Nākamajā gadā dobē uzziedēja tulpes. Lai gan būtu pārāk skaļi teikts, ka uzziedēja, tikai mēģināja uzplaukt, bet nepaspēja, jo kāds kātus ar pumpuriem nogrieza līdz saknei.

– Tantuki no tirgus, – viszinoši manas bēdas komentēja sētnieks, kuram nebiju tāda vienīgā. – Naktī nostaigā gar rajona puķudobēm, un, skat, spainis pilns ar tulpēm, ko pārdot.

Tulpju bija žēl līdz asarām, un ne jau tikai tāpēc, ka tās aizstiepa svešas sievas. Lai sīpols nobriestu, tulpēm vajag uzziedēt, citādi nākamajā gadā ziedus nav ko gaidīt.

Neko neizdomājusi cīņai pret vandāļiem, nolēmu stādīt mazāk uzkrītošus augus. Piemēram, papardes. Likās, ka tā ir lieliska apzaļumošanas ideja, bet sētnieks, atzīšos godīgi, par to tik tikko neiekaustīja mani ar slotu:

– Vai traka?! Nezini, ka šie augi ir ložņājoši uzbrucēji?! Iedēstīsi vienu papardi dobē, bet man pēc tam pa visu zālāju būs jāstaigā un jāplēš ārā.

Nācās papardi nest atpakaļ uz mežu, bet mācību es nebiju guvusi un atļāvu kaimiņienei dobes malā iestādīt mētru. Pēc trim mēnešiem mētras bija visur – starp pīpenēm, mārtiņrozēm. Labi vēl, ka tās nav papardes, sētnieks nelaimi nepamanīja, uzskatīdams augu par parastu nezāli.

Pēdējoreiz apgaismība pār mani nāca šopavasar, kad nolēmu nedaudz paplašināt savas puķkopības platības. Paņēmu jums jau zināmo lāpstiņu un devos rakt – mazliet pa labi, mazliet pa kreisi, bet te līdz pašam ceriņkrūmam.

– Tad ta nelaime, – sacīja tas pats sētnieks, – man tavas dobes dēļ vienas vienīgas galvassāpes! Kas tās par šaurām zāles strēmelēm, ko esi atstājusi pie mājas un aiz krūmiem? Vari pateikt, kā lai tagad zālienu nopļauju?...

Nācās atteikties no vienu teritoriju sagrābšanas, toties uzraku citas, kur ar zāles pļāvēju vairs nevarēja izbraukt.

Ko īsti ar to visu gribu teikt? Tikai vienu: pirms grasāties pie mājas stādīt puķes, padomājiet, kā tās laistīsiet un sargāsiet. Ja šis uzdevums šķiet par grūtu, tad vismaz izrādiet cieņu tiem cilvēkiem, kuri cenšas padarīt krāšņāku jūsu mājas apkārtni, un nemetiet viņiem uz galvas izsmēķus.